Aliens

Alberts Lielais (1193./1200.-1280.g.), svētais

Latīniski - Sanctus Albertus Magnus, arī Albertus Teutonicus.
Vāciski -  Albert Graf von Bollstädt.
Saukts arī par Ķelnes Albertu (Albertus Coloniensis), par pasniegšanu Ķelnes universitātē.
Goda nosaukumu Doctor universalis, t.i. zinību vīru, kas orientējas visās zinātnēs, Alberts lielais nopelnīja vēl savas dzīves laikā.

Dominikāņu mūks no Launingenes, izcils viduslaiku teologs, filozofs un alķīmiķis dabaszinātnieks, arī Akvīnas Toma skolotājs. Laikabiedri viņu dēvēja par Doctor universalis. Ilgu laiku tika uzskatīts par varenu burvi, kas kontaktē ar augstākiem spēkiem un spēj pakļaut savai gribai zemes priekšmetus.

Radniecība. Bolštetas grāfa Markvarda (Markward von Lauingen) dēls. Iespējams, tēvs nāca no zemāko Hohenštaufenu dzimtas ierēdņu aristokrātijas. Viņš kalpoja kā ministeriāls, savus pienākumus veikdams pašā Launingenē vai tās apkārtnē. Šis bija tāds kā nebrīvo ierēdņu amats, un tādēļ ir kļūdaini, ka literatūrā viņs bieži tiek dēvēts par Albertu Lielo fon Bolštādu (Albert Graf von Bollstädt).

Dzīvesgājums. Precīzs Alberta dzimšanas datums nav zināms. Dzimis laikā starp 1193. un 1200.gadu Launingenes pilī pie Donavas, Bavārijas Švābijā.
Precīzu Alberta Lielā biogrāfijas dat  pirms 1222.gada iztrūkst. Taču, domājams, ka bērnību viņš pavadījis Launingenē. Bērnībā Alberts neizcēlies ar īpašu prātu vai talantiem. Tomēr Albertam piemitusi neremdināma zinātkāre: viņš tiecies iegūt pēc iespējas dažādākas zināšanas.
Sākot ar 1222.gadu Alberts dzīvojis pie sava tēvoča Itālijā - Venēcijā un Padujā, un piedzīvojis diezgan spēcīgu zemestrīci, kas izpostīja Lombardiju.
Tai pašā 122.gadā vai nākamajā 1223.gadā sāka studēt Padujas universitātē "brīvās mākslas," un, iespējams arī medicīnu.
1223.gadā Saksijas Jordans viņu uzņēma Dominikāņu ordenī, un Alberts tika nosūtīts uz Ķelni, lai pabeigtu savu apmācību ordenī - studētu teoloģiju. 1228.gadā viņš beidza šo apmācību kā labākais teoloģijas kursā, tika iesvētīts par garīdznieku. Kā tāds Alberts sāka strādāt par lektoru Ķelnē (baznīcas skolā, kādas tolaik eksistēja pie katedrālēm), Hildsheimā, Freiburgā, Rēgensburgā un Trasbūrā. Šajā laika periodā viņš publicēja savu pirmo nozīmīgāko darbu "De natura boni."
Desmit gadus vēlāk viņš piedalījās vispārējā Dominikāņu ordeņa kanoniķu ordeņa sanāksmē, kas notika Boloņā.
Divus gadus pēc tam viņš apmeklēja Saksiju, kur novēroja komētas parādīšanos.
No 1241. līdz 1242.gadam studēja Parīzes universitātē, lai pilnveidotu savu teoloģisko izglītību.
Alberts Lielais sekoja parastiem priekšrakstiem, lasot lekcijās Lombardijas Pētera sentences. Viņš sāka rakstīt savu sešu daļu "Summa parisiensis," aplūkojot jautājumus par Baznīcas sakramentiem, Kristus inkarnāciju un augšāmcelšanos, cilvēcisko dabu, labā pamatīpašībām.
1245.gadā Alberts Lielais ieguva maģistra grādu teoloģijā un sāka mācīt teoloģiju Sv.Kventīna (Gueric de Saint-Quentin) universitātē Sorbonnā. Šajā laikā par Alberta skolnieku kļuva Akvīnas Toms.
1248.gadā dominikāņu ordenis Ķelnē izveidoja vispārējo studiju virzienu, kuras vadīšanu uzticēja Albertam Lielajām. Tad Alberts Lielais kopā ar Akvīnas Tomu atstāja Parīzi un devās uz Ķelni. Akvīnas Toms turpināja savas mācības Ķelnē pie Alberta līdz 1252.gadā atgriezās Parīzē.
1254.gadā dominikāņu ordenis Albertam Lielajam atkal uzticēja smagu uzdevumu - viņu iecēla par ordeņa provinciālu Teitonijas provincē.
1255.gadā Alberts Lielais šī amata ietvaros apmeklēja Rīgu. Teitonijas provinciāla amata pienākumus Alberts pildīja līdz 1256.gadam. Šajā gadā viņš atgriezās Ķelnē, bet jau tājā pašā gadā devās uz Parīzi, nolūkā apmeklēt sava ordeņa vispārējo ordeņa kanoniķu sanāksmi. 1257.gadā viņš atgriezās pāvesta galmā, kas atradās tagadējā Viterbā. Alberts Lielais tika atbrīvots no saviem provinciāla pienākumiem un atgriezās Ķelnē, kur strādāja atkal par pasniedzēju.
1260.gadā 5.janvārī Romas katoļu baznīcas pāvests Aleksandrs IV iecēla Albertu Lielo par Rēgensburgas bīskapu. Šajā amatā viņš sabija divus gadus, pēc tam atstāja bīskapa sēdekli, jo tas traucēja viņam nodarboties ar zinātni. Viņš mācīja, lasīja lekcijas līdz 1259.gadā ceļoja uz Valencieni, nolūkā apmeklēt sava ordeņa vispārējo ordeņa kanoniķu sanāksmi.
1263.gadā Alberts Lielais pāvesta Urbāna IV uzdevumā devās uz Vāciju propagandēt VIII Krusta karu. Šai nolūkā apbraukājis Vācijas pilsētas: Virtburgu, Ķelni, Strasbūru. 1264.gadā devies uz Vircburgu, kur palicis līdz 1267.gadam.
Alberts nākošos 8 gadus pavadīja, pārvietojoties pa Vāciju, veicot dažādus baznīcas uzdevumus. 1274.gadā Lionas koncila laikā Alberts saņēma bēdīgu ziņu par sava drauga un skolnieka Akvīnas Toma priekšlaicīgo nāvi.
1277.gadā viņš devās uz Parīzi, lai aizstāvētu Akvīnas Toma mācību.
1278.gadā lekcijas laikā Rēgensburgas katedrā Alberts Lielais piedzīvoja insultu, kā rezultātā iestājās vecuma plānprātība. Zinātnieks zaudēja atmiņu un rīcībspēju. Savas dzīves pēdējos divus gadus zinātnieks slimojis ar Pika sindromu jeb Alcheimera slimību.
Izcilais dabaszinātnieks nomira 1280.gada 15.novembrī savā Svētā Krusta klostera cellē Ķelnē, Vācijā. Alberta Lielā kaps ar pieminekli atrodas dominikāņu Sv.Andreja baznīcā Ķelnē, Ķelnes katedrālē atrodas ar Albertu Lielo saistītas relikvijas.
Beatificēts 1622.gadā, bet 1931.gada 16.decembrī kanonizēts, svinamā diena – 15.novembrī.
1941.gada 16.decembrī pāvests Pijs XII pasludināja jau kanonizēto Albertu Lielo par dabaszinātnieku aizbildni. 

Dievmātes parādīšanās. Leģenda vēsta, ka jaunajam Albertam lūgšanas laikā parādījusies jaunava Marija un jautājusi, kurā no zinātnēm viņš vēlas gūt panākumus. Alberts izvēlējas zinātņu karalieni - filozofiju. Jaunava Marija acīmredzot nebijusi apmierināta ar jaunekļa izvēli, viņa skumji pamājusi ar galvu teica: „Es izpildīšu tavu lūgumu - tu kļūsi par izcilu filozofu. Diemžēl tu devi priekšroku filozofijai, nevis teoloģijai. Bet tieši teoloģija ir pelnījusi vislielāko cieņu visu zinātņu vidū, jo nav nekā brīnišķīgāka par mūsu karsti mīļotā vienīgā Dieva lielāko gudrību izzināšanu. Kā sods par nepietiekamu dievbijību būs tava atgriešanās pirms nāves pie iepriekšējās muļķības.”

Alberts Lielais un filozofija. Alberts Lielais pieder pie XIII gadsimta ievērojamākajiem sholastiem. Viņš izdarīja eksperimentālus pētījumus dabaszinātnēs un aizstāvēja filozofiju pret teoloģiju. Filozofijā Alberts sekoja vecās sholastikas tradīcijai, studēja, komentēja un izmantoja Aristoteļa mācību, pielāgodams to sholastikai.
Alberts Lielais spēcīgi ietekmēja universāliju problēmas attīstību, no jauna ieviesdams Rietumu sholastikā no Ibn Sinas aizņemto šās problēmas atrisinājumu. Pēc šīs koncepcijas jēdzienu vispārīgās ģintis (universālijas) pastāv 3 veidos:
    1) tās pastāv pirms lietām - Dievā kā Dieva idejas, uz kurām raugoties Tas rada lietas;
    2) lietas - kā vienotais daudzajā;
    3) pēc lietām - kā abstrakti lietu jēdzieni cilvēka prātā.

Alberta uzskatos par ticības un prāta attiecībām vērojams progress: viņš teicis, ka dažas ticības dogmas nav ar prātu izprotamas un pierādamas. Pie šīm dogmām pieder dogmas par dievības trijām „sejām” (hipostāzēm), par Dieva iemiesošanos dēlā un augšāmcelšanos nākamībā. Alberta Lielā skolnieks filozofijā bija Akvīnas Toms.

Alberts lielais un alķīmija. Atklājis kaustiskās sodas iegūšanas metodi, veicis pirmo īsto un pilnīgo киновари ķīmisko analīzi, kā arī atklājis svina balinātāju un сурик iegūšanas metodes.

Filozofu akmens. Jau XIII gadsimta beigās zinātnieki izteica pieņēmumu, ka Albertam Lielajam piederējis filozofu akmens. Kādā no saviem darbiem Akvīnas Toms rakstījis, ka 1240.gadā viņš bijis liecinieks tam, ka Alberts Lielais viņa acu priekšā dzīvsudrabu pārvērtis par zeltu. Šajā eksperimentā piedalījušies arī daži Alberta skolnieki, kuri pēc tam mēģināja atkārtot eksperimentu, bet nekādus rezultātus neguva. 
Pēdējos dzīves gadus pie Alberta strādāja Gregors Mobērs, kurš izpildīja sekretāra un kalpotāja pienākumus. Baumoja, ka viņš esot bijis arī Romas galma spiegs. Iespējams, tieši viņš ir arī vainojams Alberta Lielā laboratorijas pazušanā, kurā starp daudzām brīnumainām lietām atradās arī filozofu akmens.

Alberts Lielais un homunkulis. Alberts Lielais tik ļoti bija apsteidzis laiku un izbrīnījis laikabiedrus, ka pēc nāves viņam pierakstīja mākslīgā cilvēka radīsanu. Akvīnas Toms (vēl Alberta Lielā dzīves laikā) pauda uzskatu, ka viņa izcilajam skolotājām ar filozofu akmens palīdzību bija izdevies radīt homunkulu - mākslīgo cilvēku. 
Alberts Lielais 30 gadus esot veltījis mākslīgā cilvēka radīšanai (1216.-1246.g.). Alberta Lielā „dzelzs cilvēks” bija sava laika mehānikas brīnums. Tiesa tā mūžs bija īss. Lūk, ko vēsta leģenda. Kādu dienu Alberta Lielā skolnieks Akvīnas Toms sadomāja apciemot savu skolotāju. Mājas vārtus Akvīnas Tomam atvēra nepazīstama kalpone. Sekodams viņai, Akvīnas Toms pievērsa uzmanību kalpones dīvainajai gaitai. Kalpone palūdza Tomu pagaidīt saimnieku. Arī sievietes balss, seja un augums viņam likās dīvains. Pēkšņi Toms atskārta, ka viņa priekšā nestāv dzīvs cilvēks. „Nešķīstais gars,” - iebļāvās slavenais viduslaiku filozofs un sāka kalponi dauzīt ar smagu spieķi. Izdzirdējis troksni, atskrēja Alberts Lielais, bet bija jau par vēlu. Viņa priekšā gulēja skrūves un zobrati un tas bija viss, kas bija palicis pāri no kalpones.

Alberta Lielā izgudrojumi. Alberts Lielais bija izcils dabas pētnieks un izgudrotājs. Viņa atklājumi apsteidza laiku un lika brīnīties laikabiedriem. 
Ir saglabājušās ziņas par mehānisku putnu no tīra zelta, kas varēja dziedāt kā lakstīgala un pārlidot no zara uz zaru. Bohēmijas karalis Albertam Lielajam par šo apbrīnojamo putnu solījis milzīgas bagātības dot, taču zinātnieks ne par ko nevēlējies šķirties no sava gara darba. 
Alberts Lielais it kā esot izgudrojis īpašu pacelšanas mehānismu, paredzētu Bavārijas karaliskajām sudraba raktuvēm. Lai liktu darboties šim mehānismam, nebija vajadzīgs tradicionālais cilvēku un zirgu spēks. 
Veselā virknē vēsturisku dokumentu atrodamas ziņas, ka Alberts Lielais bija uzbūvējis gigantisku siltumnīcu no nezināma materiāla un radījis mākslīgu dārzu, kurā visu procesus veica nezināmi spēki. Šajos dokumentos teikts, ka Alberts Lielais bija nolēmis klostera celtniecībai nopirkt zemi, kas piederēja Holandes karalim Vilhelmam II, kurš uzreiz tā nepiekrita pārdot vai dāvināt zemi klostera celtniecībai. Kādu reizi, kad karalis devies uz Ķelni, Alberts uzaicināja karali uz dzīrēm. Bija 1249.gada 6.janvāris, tāpēc karalis bija ļoti pārsteigts, kad ieraudzīja svinību galdus zem klajas debess. Tiklīdz karalis Vilhelms ar savu svītu apsēdās pie galda, tā debesis uzreiz noskaidrojās, pārstāja pūst ledainais vējš, sāka spīdēt saule. Viesiem par lielu brīnumu dažu minūšu laikā izkusis sniegs, pļavā sāka ziedēt puķes, koku zaros parādījās pumpuri. Nu karalis bija ar mieru pārdot zemi. Pēc pusdienām gan ziema atgriezusies, atkal uzsniga sniegs, ziedi nosala, pumpuri nokrita. Kādu tehnoloģiju brīnumu Alberts Lielais bija demonstrējis Holandes karalim?

Alberta Lielā pareģojumi. Alberts Lielais, kā viņš pats apgalvojis, gan sapnī, gan realitātē bieži redzējis jaunavu Mariju un eņģeļus, kas viņam pateikuši priekšā jaunus atklājumus un izgudrojumu idejas. Tātad Alberts Lielais bija kontaktieris. Ar šīm būtnēm ne no šīs pasaules viņš pat esot diskutējis. Nereti tās zinātniekam pavērušas skatu nākotnē. Grāmatā „Orākuli,” kuru Alberts Lielais uzrakstīja XIII gadsimta otrajā pusē, klosterī, kas tika uzcelts uz zemes, kas bija nopirkta no Holandes karaļa, ir izteikti apbrīnojami pareģojumi, kas aptvēra pasaules vēstures tūkstošgadi. Alberta Lielā pareģojumi ir konkrēti un nav dažādi tulkojami, kā tas ir ar XVI gadsimta vidu radītājām M.Nostradama „Centurijām,” kur pareģojumi izteikti miglainā formā un tāpēc ir interpretējami dažādi. Alberts Lielais raksta par to, ka „...cilvēki atklās lielu krastu lielā attālumā no Hērakla stabiem. Šo zemi apdzīvos ziemeļu tauta, kas to piepildīs un padarīs par milzīgu valsti.”
Grāmatā „Orākuli” zinātnieks pareģo, ka pienāks laiks, kad parādīsies soļojošas mašīnas, kurās sēdēs cilvēki. Cilvēki sāks lidot uz citām planētām un pasaulēm. Tāpat Alberts Lielais rakstījis, ka 700-800 gadus pēc viņa nāves tiks īstenots lidojums uz Mēnesi, bet vēl pēc tūkstoš gadiem eņģeļi nolaidīsies no debesīm kā pirmsplūdu laikos (tieši to paleo SETI tēzes pētnieki pieļauj). Tomēr, eņģeļu (dievu) atgriešanās cilvēcei nenesīs zelta laikmetu, gluži pretēji cilvēce piedzīvos visgrūtākos laikus. Šajā laikā pats nelabais iemiesosies cilvēkā (laikam jau runa ir par antikristu) un cilvēki pielūgs nevis Dievu, bet Sātanu. Pasaule sadalīsies trīs valstīs, starp kurām izcelsies strīdi, kas iespējams pāraugs asiņainā militārā konfliktā. 
Miers iestāsies tikai tad, kad milzīga sena sala parādīsies virs ūdens ar Herkulesa stabiem (vai Atlantīda?).

Alberta Lielā skolnieki. Pats ievērojamākais, izcilākais Alberta Lielā skolnieks bija Akvīnas Toms, kurš vēlāk kļuva par izcilu filozofu un Romas katoļu baznīcas teologu. Eksistē kāds nostāsts par to, ka Akvīnas Toms sasitis ne tikai Alberta Lielā mehānisko kalponi, bet arī "runājošo galvu" - terafīmu.
Alberts Lielais bija arī Strasbūras Ulriha (1225.–1277.g.) skolotājs, kurš Alberta ieinteresēts turpmāk aizrāvās ar dabas zinātnēm, rakstot komentārus Aristoteļa "Meteoram" līdztekus savam darbam metafizikā "De summo bono"; Strasbūras Hjūsa Ripelīna (1200.–1268.g.) skolotājs, kurš uzrakstīja ievērojamo "Compendium theologicae veritatis"; Freiburgas Džona (1250.–1314.g.), kas uzrakstīja "Libellus de quaestionibus casualibus"; Lesīna Džailza (Lessines Giles) (1230.–1304.g.) skolotājs, kurš uzrakstīja traktātu "De unitate formae."

Alberta Lielā ietekme un nozīme. Alberta Lielā ietekme uz sholastiskās filozofijas attīstību XIII gadsimtā bija milzīga. Viņš līdztekus savam visslavenākajam studentam Akvīnas Tomam, guva sekmes Aristoteļa filozofijas iekļaušanā kristīgajos Rietumos.
Alberta Lielā un viņa skolnieku ietekme bija ļoti spilgti izteikta nākamās paaudzes vācu zinātniekos. Freiburgas Ditrihs, kas, iespējams, varēja satikt Albertu, ir vislabākais Alberta Lielā garīgās ietekmes piemērs. Ditrihs (1250.–1310.g.) rakstīja traktātus par dabas zinātnēm, kur sniedza paša veikto zinātnisko pētījumu pierādījumus. Viņa traktāts par varavīksni ir tam labs piemērs. Bet viņš arī rakstīja traktātus par metafizikas un teoloģijas tēmām, kur var just Alberta ietekmi. Pretēji Albertam, viņš nerakstīja komentārus Aristoteļa sacerējumiem, bet deva priekšroku Alberta principu lietošanai sacerējumos pēc savas paša izpratnes.
Cits autors - Bertolds no Mosburgas (ap 1361.g.) uzrakstīja daudzus nozīmīgus komentārus par Prokla "Teoloģijas elementiem," ievadot nozīmīgākos izcilā neoplatoniķa sacerējumus vācu metafizikā. Bertolda parāds Albertam atrodams viscaur viņa komentāros, īpaši attieksmē pret metafizikas tēmām. Daudz no šīm Alberta idejām un principiem ir pārņēmuši tādi domātāji kā Meisters Ekhārts, Džons Taulers, un Henrihs Sūzo, kuri tās izmantoja unikālās mistiskās pieredzēs. Alberta tradīciju turpināja Heimerijs de Kampo (1395.–1460.g.), kas to nodeva Kūzas Nikolajam.
No Kūzas Nikolaja idejas pārgāja uz Renesansi. Renesanses filozofus, šķiet, saistīja Alberta Lielā neoplatonisma izpratne un viņa interese par dabas zinātnēm.

Leģendārais Alberts Lielais. Pēc viņa nāves nostiprinājās ārliecība par Albertu Lielo kā varenu maģijas maģistru. Tādēļ parādījās dažādas pasakainas leģendas. Piemēram, ka Albertam bijis izdevies uzkonstruēt mākslīgu cilvēku, kura dažādas ķermeņa daļas bijušas pakļautas dažādu zvaigžņu ietekmei.
Līdz pat mūsdienām franču magi jau daudzās paaudzēs izmanto burvju grāmatu "Alberta Lielā apbrīnojamie noslēpumi," kas sastāv no 2 nevienādām daļām - "Lielais Alberts" un "Mazais Alberts." Pētnieki uzskata, ka visa šī maģiskā mistrojuma pamatā ir neliels oriģināls kodols, kas patiesi ņemts no Alberta Lielā darbiem - par augu, dārgakmeņu un metālu īpašībām, kā arī Alberta alķīmiskie teksti. Tomēr lielais vairums ir XVII vai pat XVIII gs. "jaunrade."
Vēl saskaņā ar kādu leģendu reiz Alberts Lielais ar burvju talismana palīdzību savācis visas savas diacēzes - Rēgensburgas bīskapijas čūskas, un izmantojis tās zelta iegūšanai. Pateicoties tam, Alberts spējis nomaksāt milzīgos parādus, kādus bīskapa katedrā bija uzkrājuši viņa priekšgājēji. Šī leģenda ir piemērs tam, kā alķīmijas simbolu čūsku var izmantot neticamu pasaku sacerēšanai.

Darbi. Alberta rakstu krājumā, kas 20 grāmatās pirmo reizi tika publicēti 1651.gadā, bija ģeogrāfijas, etnogrāfijas, fizikas, ķīmijas, okultisma un teoloģijas darbi.
Ievērojamākie no tiem:
    „Dieva radītā apkopojums.” Summa de creaturis.
    „Teoloģijas apkopojums.” Summa theologiae. Alberts gan darbu nepabeidza, to izdarīja viņa izcilais skolnieks Akvīnas Toms.
    Aristoteļa darbu komentāri.

Astronomijai veltītie traktāti:
    „Par debesīm un zemi.” De coelo et mundo.
    „Astronomiskais spogulis.” Speculum astronomicum.

Vesela virkne dabaszinātnēm, fizikai, mehānikai un ķīmijai veltīti darbi, piemēram:
    „Par augu valsti.” De vegetabilibus libri septem.
    „Par metāliem un minerāliem." De rebus metallicis et mineralibus u.c.
    "Par dzīvniekiem." De animalibus. Darbā iekļautas 477 dzīvnieku sugas, no tiem 113 četrkājaiņi, 114 - lidojoši, 140 - peldoši un 61 - ložņājošs. Aplūkotas arī 49 tārpu sugas. 

Alķīmijai veltītie darbi:
    „Par alķīmiju.”
    „Alberta Lielā lieliskie noslēpumi.”
    "Alberta Mazā lieliskie noslēpumi.”

Vēl - grāmata „Orākuli,” kurā apkopoti Alberta Lielā nākotnes pareģojumi.  

Stāsts par metāla galvu. Viņam esot piederējis kāda runājoša metāla galva. Tā spējusi runāt, un Magnuss varējis no tās uzzināt visslēptākās lietas un visu, ko vien vēlējies uzzināt. Šo metāla galvu viņš turējis paslēptu aiz priekškara savā mūka cellē dominikāņu klosterī pie Ķelnes. Savam tuvākajam skolniekam Akvīnas Tomam viņš bija aizliedzis pacelt šo priekškaru. Taču, saskaņā ar ķelniešu leģendu, Toms reiz apmeklējis celli saimnieka prombūtnes laikā, un, ziņkārības dzīts, priekškaru tomēr pacēla. Tur uz postamenta atradusies metāla galva, kas pēkšņi sākusi runāt svešā valodā. Toms briesmīgi pārbijies, jo nolēma, ka viņa skolotājs noslēdzis līgumu ar pašu nelabo. Tādējādi viņš paķēris nūju, dauzīja metāla galvu līdz tā nokrita zemē un apklusa. Šai brīdī cellē ienācis Magnuss un sastinga kā zibens ķerts: „Tom! Tu esi iznīcinājis darbu, pie kā es biju strādājis 30 garus gadus!”
Domājams, ka mācība par terafīmu nākusi no žīdu gudrā Maimonīda. 

Saites.
Kristiešu svētie.
Alķīmiķi.
Terafīmi.
Dominikāņu ordenis.