Aliens

Astronomi un NLO

1820.gada septembrī virs Embrunijas (Francija) līdzenā ierindā pārlidoja zvana formas NLO, kas radīja stipru troksni. Pagriezušies par 90o, neizjaucot ierindu, tie aizlidoja. Par šo gadījumu rakstīja ievērojamais astronoms Arigo darbā "Ķīmijas un fizikas anāles:" "Daudzskaitlīgie novērotāji Mēness aptumsuma laikā redzēja dīvainus objektus, kas kustējās taisnā līnijā. Tie atradās vienādos attālumos viens no otra un saglabāja ierindu, veicot pagriezienus ar militāru precizitāti."

1849.gadā astronoms Inglisoms pamanīja spīdošus objektus tūkstošu skaitā (Šveicē?).

1868.gada jūlijā Oksfordas Astronomiskās observatorijas darbinieki novēroja spīdošu objektu, kas lidojuma laikā apstājās un vairākas reizes mainīja lidojuma virzienu.

1871.gada augustā astronoms Truvlē paziņoja par masveida NLO parādīšanos virs Madonas (Latvija) lielā augstumā. Tiem bijusi trijstūru, apaļa un četrstūraina forma, tie kustējušies ar dažādu ātrumu. Viens no objektiem zaudēja spēju manevrēt un sācis krist - krītošas lapas kustībā.

1882.gadā Grinvičas observatorijas astrofiziķi Maunders un Keprons pamanīja zaļgani spīdošu disku, kas kustējās debesīs no ZA uz rieteņiem. Tuvojoties, mainījās tā forma, un tas pakāpeniski pārvērtās izstieptā elipsē. Novērojums ilga ap 2 minūtēm. Izpētījuši apstākļus, zinātnieki nāca pie secinājuma, ka objekts atradies apmēram 200 km augstumā un kustējies ar ātrumu 16 km/s. Vēl interesanti, ka objekta garums bijis 110 km, bet platums - 16 km.

Pirmā astronomu veiktā NLO fotogrāfija. 1883.gada 12. un 13.augustā astronomi novēroja 447 spīdošus lidojošus objektus, kuri apmēram 244 000 km attālumā no Zemes lidoja garām saulei.
1883.gada 12.augustā meksikāņu astronoms profesors Hosē A.Bonilja (Jose A.Bonilla), Zakatekas observatorijas direktors, atradās savā observatorijā un novēroja Sauli. Tad pēkšņi teleskopa okulārā viņš ieraudzīja veselu NLO eskadru, kas lēnām lidoja garām Saulei. NLO lidoja pa grupām ierindā vienādā attālumā cits no cita. NLO grupas lēnām šķērsoja Saules disku no rieteņiem uz austreņiem. Katrā no grupām bija 15-20 lidojošie objekti. Kopā astronoms saskaitīja 144 lidojošus objektus (L.A.Fišingera grāmatā "Dievu laiki" - 331 lidojošu objektu, krievu akadēmiķa G.Kolčina grāmatā - 283 NLO).
Tā kā profesora H.Bonilja teleskopam bija pievienota fotokamera (ar to viņš fotografēja Saules plankumus), viņam izdevās nofotogrāfēt NLO. „Piecstūraina zvaigzne ar tumšu centru” uzturējās objektīva redzamības zonā pietiekoši ilgi, lai to izdotos nofotografēt. Pēc tam šī „zvaigzne” pievienojās saviem pavadoņiem.
Un tā Mazajam Zaļajam pirmais zināmais astronomu bildētais NLO fotoattēls tapis 1883.gada 12.augustā. Fotogrāfijās esot redzami apaļi, gareni un vārpstveida NLO. Šādu objektu esamība esot tikusi apstiprināta arī no Pueblas un Mehikas observatorijām, kas liecināja, ka senjoru Bonilju nav skārusi īslaicīga un spēja apziņas sašķobīšanās, ka fotografētas nav arī mušas vai zosis kāsī.
Nākamajā dienā - 13.augustā, viņš novēroja vēl 116 līdzīgus lidojošus objektus.
Profesors H.Bonilja savus novērojumus apkopoja detalizētā ziņojumā, klāt pievienojot dažas fotogrāfijas, un nosūtīja to franču astronomijas žurnālam L`Astronomie. Materiāls publicēts 1885.gadā un zurnālā to attālums no Zemes tika novērtēts ar 300 000 km. Nekādas reakcijas. Bonilla uzskatīja, ka noslēpumainie objekti lidojuši tuvāk Zemei, Mēness tuvumā, tomēr neko vairāk daudz nekomentēja.
Diskusijas par šo notikumu risinās līdz pat mūsu dienām. 

Vēl pēc dažiem gadiem (1885.g.?) tika izveidota Psihisko pētījumu biedrība ASV ar slaveno astronomu S.Ņūkomu vadībā. Tā sākās parapsiholoģiskie pētījumi ASV.

1892.gadā holandiešu astronoms Millers novēroja melnu disku, kas kustējās uz Mēness diska fona.

1909.gads. Limerikā (Īrija) astronoms Fērgusons novēroja spoži spīdošu objetu, kas parādījās no ZA un manevrējot devās uz dienvidiem, pēc tam atgriezās. Novērojums turpinājās 20 minūtes.

Hanta bolīdi. 1913.gada 9.februārī neparasta parādība bija vērojama virs Ziemeļamerikas un Atlantijas okeāna rieteņu daļas. Torontas universitātes profesors Hants un anglis Denings apkopoja simtiem aculiecinieku liecības un notikums izskatījies apmēram šādi.
21:05 Kanādas centrālās daļas iedzīvotāji debesu ZR daļā novēroja ugunīgi sarkana ķermena parādīšanos. Tam bija gara aste, aiz kuras secīgi parādījās apmēram 10 NLO "viļņi." Katrā no viļņiem bija 20-40 objektu, kas, savukārt, lidoja grupās pa 2, 3 vai 4. Tādejādi kopumā pārlidoja vairāk kā 300 spīdoši objekti, kuru pazušanu pavadīja dārdoša skaņa. Visas parādības ilgums atsevišķām novērotāju grupām bija virs 3 minūtēm. Saskaņā ar atsevišķu 143 punktos esošu novērotāju sniegto informāciju (tie atradās kontinentā, uz kuģiem Atlantijas okeānā) tika noskaidrots, ka NLO lidojuši pa taisnu trajektoriju no Saskačevānas cauri Ņujorkas rajonam, caur Bermudu salām un līdz Saorokas ragam Brazīlijas austreņu piekrastē.
Astronomiskajā literatūrā ši parādība ieguva "Hanta bolīdu" vai "Kirilīda procesijas" nosaukumu, lai gan visi lidķermeņu lidošanas apstākļi bija pretrunā ar bolīdu lidošanas raksturlielumiem. Kopējais NLO šai gadījumā veiktais ceļš atmosfērā bija vairāk nekā 9000 km (līdz šim garākā zināmā bolīda trajektorija atmosfērā ir 2400 km). Objektu lidojuma augstums, saskaņā ar Hanta aplēsēm, bija 40 km, bet pēc Hofmeistera un Deividsaona domām - 70-80 km. Domājamo NLO lidojuma trajektorija bija paralēla Zemes virsmai, kamēr bolīdu lidojuma augstumi parasti ir stipri lielāki un to trajektorijas vērsta slīpi šaurā leņķī pret Zemes virsmu, jo bolīdam galu galā taču reiz arī jānokrīt.
Visi parādības aculiecinieki ir arī vienisprātis, ka NLO grupas kustējušās majestātiski un nesteidzīgi, to lidojuma ātrums bijis 8-10 km/s, kamēr bolīdu pārvietošanās ātrums parasti ir vairāki desmiti km/s, un novērot tos var tikai dažas sekundes. Zīmīgi arī, ka netika novērota nekāda šo "bolīdu" nokrišana.
Pats Hants izteica hipotēzi, ka tās varēja būt nelielu kosmisku ķermeņu grupas, kas lidojušas garām Zemei, tās gravitācijas "saķertas," ieguvušas riņķveida orbītu paralēlu Zemes virsmai. Tomēr citi zinātnieki, tādi kā Deividsons, Hofmeisters un Fišers, pierādīja, ka gaisa pretestības spēks neļautu parastiem kosmiskiem ķermeņiem veikt tik garu ceļu atmosfērā - tiem būtu vai nu jāsadeg, vai jānokrīt.
Ārkārtīgi interesanti uir arī tas, ka 5 stundas pēc "bolīdu" parādes, t.i. 2:30 naktī, tieši pa šo pašu trajektoriju atkal atlidoja vairākas grupas līdzīgu objektu (Zeme tobrīd bija pagriezusies jau par 75o). Atkal savādi, bet nākamajā dienā - 10.februārī 14:00 dienā Torontas (Kanāda) iedzīvotāji novēroja 7-8 tumšu objektu pārlidošanu pilsētai no rieteņiem uz austreņiem, bet pēc tam - no austreņiem uz rieteņiem.
Ticama izskaidrojuma šim gadījumam tā arī nav.

Amerikāņu astronoms Klaids Tombo (Plūtona atklājējs!) 1949.gada 20.augusta naktī debesīs novēroja savādus dzeltenus taisnstūrus, kuri izstaroja vāju dzeltenīgu gaismu. Tombo rakstīja, ka "nekad agrāk, tūkstošiem stundu vērojot debesis, viņš nebija redzējis kaut ko tamlīdzīgu - brīnumainu un savādu."

1977.gada jūlijā Baku astronoms Tihonovs teleskopā pamanīja lielā augstumā lidojošu dzelteni zaļu objektu, kas, divas reizes apstājies, sadalījās uz pusēm, kas aizlidoja uz dažādām pusēm. Pēc dažām sekundēm viena pusīte arī sadalījās 2 daļās, pie tam katru dalīšanos pavadīja sprādziens. Drīzumā viena no mazajām daļām pievienojās pusei, bet pēc tam atkal atdalījās iepriekšējā stāvoklī. tad visas 3 esošās daļas satuvinājās, bet nesavienojās, bet pēc kāda laika atkal izšķīrās un aizlidoja.

Saites.
NLO fenomens.
Astronomija un astronomi.
NLO novērojumi.