Aliens

Bernadeta (1844.-1879.g.), svētā

Oksitāniešu dialektā - Bernadeta Sobirós.
Kristiešu svētā, kurai parādījusies Dievmāte Lurdā.

Dzīvesgājums. Dzimusi 1844.gada 7.janvārī.
1858.gada 11.februārī izbadējusies un astmātiska franču meitenīte Bernadeta Subira, no ļoti nabadzīgas ģimenes, Lurdas alā ieraudzīja baltu jaunavu. Penrušķītes stāsts!
Todien viņa kopā ar draudzenēm (arī māsu?) Tuanetu un Balumi bija devušās vākt malku un dzīvnieku kaulus, kurus varēja uziet pārtikušāku ļaužu atkritumu bedrēs. Pēc kādas večiņas padoma, kas tika satikta ceļā, viņas galu galā nonāca pie strauta, kas spurdza pa Espeljūža pakalna sānu. Šeit, masīvā klints izvirzījumā, kas bija pazīstams kā Masabjols, ūdens vēl sensenos laikos bija izskalojis alu. (A.Ravier, „Lourdes,” 5.-6.lpp.)
Gan pati šī ala, gan arī tās apkārtne ļaužu uzskatā bija saistīta ar fejām. Bērni pie alas ieejas uzgāja „lielu žagaru un kaulu kaudzi.” Tā, ka tikai atlika šķērsot strautu un to visu savākt.
Tuaneta un Balumi tā arī darīja – noāva apavus un brida iekšā strautā. Bet lūk ko vēlāk pastāstīja Bernadeta: „Manas draudzenes sāka iet pāri strautam pie grotas ieejas. Es pamanīju, ka viņām pār vaigiem tek asaras. Es pavaicāju, kamdēļ viņas raud, un viņas atbildēja, ka ūdens izrādījies vienkārši ledains. Viņas devās tālāk, bet es paliku viena šai krastā.” (A.Ravier, „Lourdes,” 5.-6.lpp.)
Bernadeta tiešām vēlējās nokļūt otrā krastā, taču bažījās, vai ledainais ūdens neizsauks viņai astmas lēkmi. Viņa kreņķējās arvien vairāk un vairāk, viņas ceļabiedres arī atteicās tai palīdzēt. „Es lūdzu viņas, lai viņas iemestu ūdenī vairākus akmeņus. Tas ļautu man pāriet strautam, nenovelkot apavus. Taču viņas teica, lai es nākot tāpat kā viņas. Tad es nogāju mazliet zemāk pa straumi, cerot uziet kādu seklāku vietu. Tomēr man tas neizdevās, un es atgriezos pie alas. Pietupjoties es sāku novilkt apavus.” (A.Ravier, „Lourdes,” 5.-6.lpp.)
Šai brīdī uztrauktā, izsalkusī un fiziski vārgā meitenīte, kas šausminājās par to, ka nāksies brist ledainajā ūdenī, iespējams, tiešām bija laba kandidāte nonākšanai izmainītas apziņas stāvoklī. Bernadeta: „Tiklīdz biju novilkusi vienu zeķi, kā piepeši izdzirdēju skaņu, kas līdzinājās vējam. Es atskatījos un palūkojos uz pļaviņu, taču koki stāvēja pilnīgi nekustīgi. Nodomāju, ka esmu pārklausījusies, un turpināju noģērbties. Taču tad atkal atskanēja tas pats troksnis. Es palūkojos uz alas pusi un ieraudzīju dāmu, tērptu baltā kleitā. Tai bija gaiši zila josla, bet uz katras kurpes – pa dzeltenai rozei.” (A.Ravier, „Lourdes,” 7.-8.lpp.)
Citā, jau detalizētākā stāstā Bernadeta pastāstījusi, ka „pilnībā zaudējusi valodu,” tad, kad otro reizi izdzirdējusi vējam līdzīgo troksni. Viņa palūkojusies grotas virzienā un ieraudzījusi, „ka rožu krūms, kas auga pie atveres klintī, šūpojas kā būdams stiprā vējā. Un tai pat brīdī no alas izpeldējis zeltains mākonis, un pēc tā parādījās Dāma, jauna un skaista... es tādu ne reizes nebiju redzējusi. Viņa nostājās tieši pie tās atveres klintī, pie kuras auga rožu krūms.” (citēts no Harpur, Daimonic Reality, 97.-98.lpp.)
Sākumā viņa to aprakstīja kā „vienu mazu dāmu” (uno petito damizela) – tieši tā bijis pieņemts saukt fejas Pireneju pussalā (Diane Purkiss, Troublesome Things: A History of Fairies and Fairy Stories, 2000.g., 66.lpp.), jo tās te esot maza auguma.
Atceļā Bernadeta savām draudzenēm teica lūk, ko: „Es pavēstīju viņām, ka redzēju balto Dāmu, bet nezinu, kas tā tāda...” (A.Ravier, „Lourdes,” 10.lpp.)

Nākamās tikšanās. Meitene par notikušo pastāstījusi mājiniekiem, taču neviens nav viņai ticējis. Vecāki pat aizliedza meitenei apmeklēt grotu, kur viņai kas bija rādījies. Tomēr meitene no sava stāstītā neatteicās un, cerot ieraudzīt ko neparastu, meitenei uz grotu sāka sekot cilvēki - sākumā simtiem, tad pat tūkstošiem.
Dievišķīgā būtne jauno meiteni aicinājusi tikties vēl 15 dienas. "Neskatoties uz visiem vecāku aizliegumiem, varasvīru pretestību, Bernadete turpināja iet uz Havas upes krastu, un katru reizi viņai sekoja ļaudis, ar katru reizi arvien vairāk. Viņi neredzēja Jaunavu, taču ticēja Bernadetei, ka viņa to redz, jo viņas seja izstaroja dievišķu gaismu. Daudzi no klātesošajiem esot skaidri sajutuši kaut kā debešķīga klātbūtni."
Vēl 17 reizes nākamo 5 mēnešu laikā mazā Bernadeta šeit redzējusi „Dāmu.” Dāmai bija tipiskas feju drēbes. Par jaunavu Mariju to sāka dēvēt tikai stipri vēlāk.
1858.gada 24.februārī ap 200 cilvēku klātbūtnē: „Pēc dažām minūtēm Bernadetas seja skumjās apmācās, bet acīs sariesās asaras. Tad viņa nolaidās uz ceļiem pie ieejas grotā. Bērns sarunājās ar Dāmu, kas tagad bija kaut kur tepat blakām. Bernadeta smaidīja. Pēc kāda laika viņa piecēlās un nogāja pa grotas iekšieni. Asaras viņas sejā nomainīja smaids, bet smaidu – asaras. Atkal un atkal viņa skūpstīja zemi.” (A.Ravier, „Lourdes,” 18.lpp.)
1858.gada 25.februārī „Dāma,” līdzīgi Amazones baseina šamaņu gariem-aizgādņiem, pastāstīja Bernadetai par kādu „zālīti.” Tas skanēja šādi: „Ej un padzeries no strauta un apmazgā sevi. Apēd zāli, kas aug pakalna nogāzē...” (Vous mangerez de l’herbe qui est a cote) Šī frāze patlaban izlasāma Lurdas pazemes kapelā.
1858.gada 4.martā 10 000 cilvēku klātbūtnē „Bernadeta krita uzbudinātā stāvoklī, kas ilga vairāk par stundu...” (Father Joseph Borders, „Lourdes: In Bernadette’s Footsteps,” MSM, 1991.g., 29.lpp.)
1858.gada 25.martā "Baltā dāma" nosaukusi savu vārdu. Pie tam viņa to izteica Bernadetas dzimtajā gaskoniešu dialektā: "Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana." Ārkārtīgi izbrīnījās vietējais mācītājs - kā gan neizglītota zemniece var zināt par dogmātu, ko tikai pirms 4 gadiem apstiprinājis pāvests Pijs IX?
1858.gadā laikā no februāra līdz jūlijam Svētā Jaunava parādījās Bernadetai 18 reizes. Vienā no reizēm feja parādīja Bernadetai dziedinošu avotu, pie tā vēlāk ik gadus sāka ierasties miljoniem cilvēku. Daudziem tas esot palīdzējis. 1858.gadā no tā esot izdziedinājušies 5 cilvēki.
Līdz ar viņas popularitātes pieaugumu, melnsvārči nolēma meiteni aizmitināt uz citu vietu, kam piekrita arī pati Bernadeta. Tā 22 gadu vecumā Bernadeta pārvācās uz Dievišķās Žēlsirdības māsu kopienu Nevērā un kļuva par mūķeni.
Vīziju rādīšanās vietā tika uzcelta baznīca, kura kļuvusi par vienu no galvenajiem kristiešu svētceļojumu mērķiem. 
Te viņa arī mira no tuberkulozes 1879.gada 16.aprīlī 35 gadu vecumā.

Netrūdošās Bernadetes kanonizācija. 1909.gadā sievietes ķermenis tika izrakts no zemes, un, lai gan krustiņš un rožu kronis viņas rokās bija sarūsējuši, ķermenis nebija sadalījies. Tas bija viens no iemesliem, lai 1933. gadā viņu pasludinātu par svēto. Viņas līķis tika no jauna saģērbts un no apglabāts, taču atkal atkārtoti atrakts 1919. un 1925. gadā.
Pēdējā reizē tika konstatēta faktiska ķermeņa mumifikācija un nolemts to vairs neapglabāt, bet novietot Svētās Bernadetes kapelā. Bernadetei tika noņemti sejas un roku nospiedumi, lai izveidotu vaska atlējumus, ko uzlikt uz mūmijas ķermeņa daļām. Tas darīts, jo mumifikācijas rezultātā tai praktiski bija pazudis deguns un iegrimušas acis, kas varētu atbaidīt svētceļniekus.
Pēc 55 gadiem kā Sv.Bernadetu viņu 1933.gadā kanonizēja katoļu baznīca. Viņas netrūdošais ķermenis stikla sarkofāgā tiek glabāts Nevēras klosterī.

Bernadetas uzvedība. Pirmajās vīzijas reizēs meitene uzvedās visai parasti - nebija satraukta, tieši otrādi - par kaut ko priecājās. Tomēr ar laiku kas mainījās un nereti bernadetu pārņēma skumjas un domīgums, it kā viņu kas nospiestu. Mainījās arī uzvedība - līdz grotai viņa pārvietojās rāpus uz ceļiem, ar pirkstiem grābājot pa zemi, seju nosmērējot ar māliem. Novērotāji izteica aizdomas, ka meitenei kas nav kārtībā ar galvu.
reiz, kad meitene kārtējo reizi ar rokām kasīja zemi, izkasītajā padziļinājumā parādījās ūdens. Bernadeta padzērās no netīrās peļķes un nomazgāja arī seju. Nākamajā dienā no peļķes sāka tecēt avots.
Tomēr Bernadetu nosūtīja medicīniskai izmeklēšanai. Tā vēstīja: "meitenes reliģiskajām jūtām nav raksturīga ekzaltācija; viņai nav konstatēts ne domāšanas haotisms un garīga atpalicība, ne rakstura dīvainības vai uzmācīgas idejas, kas rosina fantāzijas."

Vatikāna reakcija. Kā allažīņ, Vatikāns nesteidzās atzīt šo fenomenu par Dievmātes rādīšanos un pētīja to veselus 4 gadus. Meitene tika daudzkārt sīki iztaujāta, cenšoties noķert viņas stāstā neatbilstības un pretrunas.
Galu galā krietni ātrāk, atšķirībā no savulaika Žannas d”Arkas vīzijām, Vatikāns Lurdas brīnumu atzina par Dievmātes parādīšanos balstoties uz pašas Bernadetas stāstīto, izdziedināšanās gadījumiem un aculiecinieku liecībām. Protams, feju tēmu baznīca apgāja ar lielu līkumu.
Izdziedināšanās notiek ar svētā ūdens palīdzību.
1905.gadā Vatikāns izveidoja īpašu komisiju, lai noteiktu vai brīnumainās izdziedināšanās patiešām notiek. No tūkstošiem izdaudzināto gadījumu par tādiem atzīti vien kādi 50-60.

Bernadetas transa jautājums un saikne ar šamanismu. Tā īsti jau mēs nekad neuzzināsim kā tieši Bernadeta kritusi transā. Tomēr, pēc aculiecinieku apraksta, viņas uzvedība katra kontakta gadījumā stipri atgādinājusi šamaņu transu.
Bez tam šamanismā ir visai tipiski, ka pēc kontaktēšanās ar gariem šamanis iegūst spējas un zināšanas dziedēt savus ciltsbrāļus. Tā arī Bernadetas gadījumā – viņas vīzijas pavērušas varenu dziedinošas enerģijas avotu Lurdā.

Svētceļojumi. Lamēr Vatikāns 4 gadus ņēmās ap fenomena atzīšanas jautājumu, pie Bernadetas grotas un avota sāka ierasties svētceļnieki. Īpašu cieņu tie izrādīja arī pašai Bernadetai.

Avoti:
Father Joseph Borders, „Lourdes: In Bernadette’s Footsteps,” MSM, 1991.g.
A.Ravier, „Lourdes.”

Saites.
Lurdas brīnums.
Netrūdošie ķermeņi.
Kristiešu svētie.