Pētījums: jau seno asīriešu karavīri cieta no posttraumatiskā stresa sindroma
- Detaļas
- Publicēts 10 Jūnijs 2015
- Autors Laika Ceļotājs
Anglijas Raskina universitātes (Lielbritānija) zinātnieki, izpētot 3000 gadus senus mezopotāmiešu tekstus, atklāja senākās rakstiskās liecības par tā saukto posttraumatisko stresa sindromu, no kura cietuši jau seno asīriešu karavīri.
Ar terminu „posttraumatiskais stresa sindroms” psihiatri apzīmē garīgus traucējumus, no kuriem cieš cilvēki, kuri vai nu paši bijuši nonākuši dzīvību apdraudošas situācijās, vai arī tiem nācies būt lieciniekiem citu cilvēku nāvei.
Posttraumatiskā stresa sindroma cēloņi ir sekojoši:
- militāri konflikti,
- dabas katastrofas,
- spēcīgi nelaimes gadījumi (avārijas),
- laupīšana, teroristu uzbrukumi,
- pret personu vērsta vardarbība, piemēram, izvarošana.
Raksturīgākie posttraumatiskā stresa simptomi:
Diagnoze un izpratne par to, kas ir posttraumatiskais stresa sindroms radās tikai pēc Vjetnamas kara.
Par senāko dokumentēto posttraumatiskā stresa sindroma gadījumu līdz šim uzskatīja sengrieķu vēsturnieka Hērodota stāstu par atēniešu karavīru Epizelu (Ἐπίζηλος), kurš neizskaidrojamā veidā zaudēja redzi pēc tam, kad Maratonas kaujā, kas notika 490.g.pmē., bija redzējis, kā krīt viņa cīņu biedri.
Anglijas Raskina universitātes Veterānu un ģimenes institūta profesors Džeimijs Hakers (Jamie Hacker) un Ziemeļeseksas Partnerattiecību augstskolas psihiatrs-konsultants Dr.Abdula-Hamids Valids kopīgi veiktajā pētījumā apkopojuši daudzas vēsturiskās liecības par psiholoģiskiem traucējumiem, kuri piemeklējuši tik nežēlīgos un brutālos asīriešu karavīrus.
Kareivīgie asīrieši
XIV gs.pmē. Asīrija bija tikai neliela valsts Tigras augštecē. Taču IX-VII gs.pmē. tā bija izaugusi par vienu no lielākajām senās pasaules impērijām, kas aizņēma milzīgu teritoriju no mūsdienu Turcijas un Irānas ziemeļos līdz Ēģiptei un Persijas līcim dienvidos. Impērija bija paplašinājusies daudzu gadsimtu gaitā, nežēlīgos un cietsirdīgos karos iekarojot teritoriju pēc teritorijas. Lai iebiedētu un turētu paklausībā iekaroto zemju tautas asīriešu karavīri dūra uz mietiem, sadedzināja un nodīrāja dzīvus desmitiem tūkstošu cilvēku.
Seno asīriešu karavīra dzīve sastāvēja no trīs gadu cikliem. Pirmajā gadā viņš būvēja ceļus, tiltus un citas militāras būves, otrais gads pagāja karos, bet trešo gadu karavīrs drīkstēja pavadīt mājās kopā ar ģimeni. Un pēc tam cikls sākas no jauna. Tas, protams, nevarēja neatstāt traumējošas pēdas karavīra psihē. Par to arī liecina nesen, 2015.gada sākumā publicētā pētījuma rezultāti.
Asīriešu karavīri redzējuši kaujās kritušo ienaidnieku spokus
2015.gada janvārī žurnālā "Early Science and Medicine" publicētajā rakstā „Nothing new under the sun: post-traumatic stress disorders in the ancient world” tā autori analizē seno mezopotāmiešu tekstus, kuros aprakstītas Elamas ķēniņa mentālā stāvokļa izmaiņas. Šai laikā valdnieku vajāja kaujas laukā mirušo ienaidnieku karavīru gari, kuri, saskaņā ar seno mezopotāmiešu uzskatiem, izraisīja nopietnus garīgās veselības traucējumus. Attēlotie simptomi, no kuriem cietis elamiešu ķēniņš, ir raksturīgi posttraumatiskajam stresa sindromam, secina publicētā pētījuma autori.
Seno asīriešu tekstos aprakstītie pēckara garīgo traucējumu simptomi ir tik skaidri, ka mēs varam runāt par posttraumatisko stresa sindromu, BBC pastāstīja profesors Hakers.
Vēl citi analizētie senie teksti vēsta, ka no kara pārnākušie asīriešu karavīri piedzīvoja halucinācijas, mocījās ar miega traucējumiem un cieta no depresijas. Karavīri bieži redzējuši spokus, dzirdējuši balsis un reizēm pat runājuši ar saviem kaujās nogalināto ienaidnieku karavīru gariem.
Šausmīgā pieredze
Kaut gan mūsdienu ieroči ir daudz precīzāki un nāvējošāki, taču arī senie karavīri bija ne mazāk nobijušies, saskaroties ar risku mirt kaujas laukā no zobena, lingas mesta akmens, šķēpa vai degošas bultas. Dzīvību apdraudošas situācijas un kaujās pieredzēta cīņu biedru nāve bija galvenais psihisko traucējumu cēlonis.
Tais senajās dienās iespēja mirt no ievainojumiem, kurus mūsdienās ārstē ar ķirurģisku iejaukšanos un antibiotikām, bija daudz lielāka. Visi šie faktori sekmēja postraumatiskā stresa sindroma vai citu psihisku traucējumu veidošanos, kā sekas traumatiskajai pieredzei, kura gūta senās pasaules kaujas laukos.
Karš ir tikpat sens, cik civilizācija un tikpat ilgi, cik tā pastāv, cilvēki ir saskārusies ar posttraumatiskā stresa simptomiem, sacīja profesors Hakers.
Augšējais attēls: Asīrieši dzīvus nodīrā divus elamiešu vadoņus pēc Elamas sakāves 653.g.pmē. notikušajā kaujā pie Tulīzas (Tulliz) jeb citos avotos, Ulajas (Ulai) upes (kaujas vieta nav precīzi zināma, taču pētnieku vairākums uzskata, ka tā atradusies uz dienvidiem no Sūzām). Bareljefs no Ašurbanipāla pils (tiek glabāts Britu muzejā Londonā). Avots: gutenberg.org.
Avoti:
pasthorizonspr.com
ncbi.nlm.nih.gov
newhistorian.com
bbc.com
gutenberg.org
Kenjons, Duglass, Dž. 2008. Aizliegtā Vēsture. Rīga: Avots.
Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.
