Aliens

Glezniecība

Tēlotājas mākslas veids, kurā mākslinieks darina mākslas darbu ar krāsām uz noteiktas pamatnes, parasti plaknes, retāk liektas virsmas. 

Glezniecības veidi.
      Monumentālā glezniecība - gleznošanas pamats ir stacionārs - ēkas sienas, griesti, grīda, logi utt.;
      Stājglezniecība - glezna ir pārnēsājama. Par Stājglezniecības pamatu noder dažādi materiāli - papīrs, kartons, audekls, zīds, koks, ziloņkauls utt. Tos piestiprina pie plaknes un īpaši sagatavo. Pēc tam glezno gleznu, strādājot ar krāsām.
      Dekoratīvā glezniecība - tai ir pārsvarā rotājoša funkcija, piemēram, telpas rotātas ar sienu gleznojumiem;
      Skatuves glezniecība - sastopama scenogrāfijā.

Vēsture. Vēsturiski pirmie glezniecības paraugi sastopami jau pirmatnējā kopienas iekārtā - tie ir gleznojumi uz alu sienām.
Arī seno kultūras tautu gleznojumi mums saglabājušies fragmentu veidā uz svētnīcu un kapeņu sienām.
Viduslaikos bija izplatīta miniatūru glezniecība, kas greznoja ar roku rakstītās grāmatas; kā arī freskas un mozaīkas uz baznīcu sienām.
Viens no agrīnajiem stājglezniecības veidiem bija svētbildes uz koka pamata - ikonas.

Latviešu tēlotājā mākslā profesionālās glezniecības sākumi aizsākās XIX gadsimta 1.pusē, kad pēc zemnieku brīvlaišanas apdāvinātajiem latviešu jaunekļiem radās iespēja mācīties Pēterpils Mākslas akadēmijā vai arī Vācijas mākslas skolās. Tā savas mākslinieku gaitas uzsāka pirmais akadēmiski izglītotais latviešu gleznotājs J.Roze, pēc tam K.Hūns, J.Feders u.c.

Glezniecības tehnikas. Tās ir dažādas un atkarīgas no krāsām un to noklāšanas uz pamatnes.

Krāsas sastāv no krāsu pigmentiem, kas sajaukti ar saistvielām. Atkarībā no tā, kāda ir saistviela, iegūst dažāda tipa krāsas: eļļas, akvareļa, temperas, pasteļa u.c. Var gleznot ar viena veida krāsām, bet var arī vienā darbā jaukt dažāda veida krāsas. Dažādi ir arī krāsu klāšanas paņēmieni atkarībā no to konsistences. Krāsas var būt biezas un sedzošas vai arī izšķīdinātas un caurspīdīgas. Parasti krāsu klāšanai un zīmējuma veidošanai lieto dažāda veida un lieluma otas, bet var arī klāt ar paletes nazi, skaliņu vai citādi.
Monumentālās glezniecības galvenās tehnikas ir freska, mozaīka un vitrāža. Viena no vecākajām glezniecības tehnikām it tamperas tehnika un enkaustika.
Stājglezniecība vairāk pielieto eļļas, akvareļa un pasteļa krāsas, bet dekoratīvajā glezniecībā vairāk lieto guašu. Smalkā emaljas tehnika iecienīta juvelieru mākslā. Mūsdienu stājglezniecībā visizplatītākā ir eļļas tehnika, kuras pielietošana sākās XIV, XV gs. Eļļas krāsas iegūst, iejaucot krāsu pigmentus augu eļļās - linu, saulespuķu, magoņu u.c. Tagad eļļas krāsas izgatavo rūpnieciskā ceļā un glabā tūbiņās, bet agrāk mākslinieki paši gatavoja krāsas un neatklāja citiem šo krāsu receptes. Piemēram, vēl šodien nav zināms, kā pagatavotas holandiešu gleznotāju brāļu van Eiku košās un izturīgās krāsas. Eļļas gleznas glezno uz audekla, koka, papes un cita pamata, to iepriekš rūpīgi sagatavojot, jo citādi pamatne var sabojāties, eļļa iesūkties un glezna iet bojā. Šī sagatavošana (paotēšana vai "gruntēšana") ir specifiska katram materiālam. Gleznojot ar eļļas krāsām var lietot arī dažādus palīgmateriālus: sveķus, lakas u.c.

Grafīta zīmuļi glezniecībā. Glezniecībā tos izmanto kā palīglīdzekli zīmējuma kontūras uzmetumam. Grafīta zīmējumi ir viegli izdzēšami un labojami. To plānā līnija nav redzama zem krāsas kārtas. Daudzi mākslinieki grafīta zīmuli izmanto studiju, uzmetuma skiču un citu palīgdarbu darināšanā.

Saites.
Tēlotāja māksla.