Aliens

Vēzis, ļaundabīgie audzēji

Medicīniski - karcinoma (carcinoma, cancer).
Ļaundabīgs audzējs, kas attīstās no epitēlijaudiem,  mazdiferencētu šūnu audzējs.

Raksturīga izplatīšanās ar infiltratīvu augšanu (ieaugšana apkārtējos veselajos audos) vai ar metastāzēm. Vēzim ir bieži recidīvi, raksturīga organisma intoksikācija un kaheksija.

Gadījumā, ja hromosomas meitas šūnās netiek sadalītas vienādi, organismā var sākties deģeneratīvs vai ļaundabīgs process. Tā piemēram, viena no raksturīgākajām vēža pazīmēm ir nevienāda šūnu dalīšanās, ko parasti izraisa centrosomu formas izmaiņas vai vairāku centrosomu izveidošanās šūnā.

Vēsture. Pēdējā laikā parādījušies dati, ka ar vēzi cīnījušies ārsti jau Senajā Ēģiptē. Kā liecina 2024.gada 29.maijā medicīnas žurnālā "Frontiers in Medicine" publicētais pētījums, Senās Ēģiptes ārsti, iespējams, mācēja pat ķirurģiski ārstēt noteiktus vēža veidus. Pētījumā Santjagodekompastelas universitātes (Spānijā) paleopatologs, pētījuma vadošais autors Edgards Kamaros un viņa komanda, izmantojot mikro-CT skenēšanu un mikroskopisku kaulu virsmas analīzi, aplūkoja divus dažādu laikmetu seno ēģiptiešu galvaskausus, kas glabājās Kembridžas universitātes Dakvortas kolekcijā, un  pētnieki tajos atraduši operāciju pēdas ap vēža veidojumiem.

Vēža izcelšanās. Parasti vēzis rodas tikai vienā vietā; samērā reti tas attīstās vairākās organisma vietās. Pastāv vairākas audzēju, arī vēžu, izcelšanās teorijas. Domā, ka vēži nerodas pēkšņi, bet attīstās uz jau pārveidotu audu fona, kas var rasties sakarā ar dažām hroniskām slimībām vai t.s. pirmsvēža slimībām. Piemēram, vēža attīstības pamatā var būt ilgi nedzīstoša čūla (kuņģī, dzemdes kaklā, mutes gļotādā), labdabīgs veidojums krūts dziedzerī (fibroadenomatoze), leikoplakija (bālgans plankums gļotādā).

Morfoloģiski tas var būt plakans, grubuļains vai mezglveida audu sabiezējums, sēnei vai ziedkāpostam līdzīgs izaugums, kā arī čūla ar pacietām, izvelvētām malām t.tml. Šīs formas var arī dažādi kombinēties.

Vēža cilmes veida šūnas ir īpašs, dažādiem audzēja tipiem atšķirīgs cilmes šūnu paveids (pastāv vairākas hipotēzes par to, kā šīs šūnas rodas), kas nodrošina patogēno šūnu augšanu un izplatīšanos. Šīs šūnas bieži vien ir izturīgas pret ķīmijterapijas un staru terapijas līdzekļiem un daudzi pētnieki uzskata, ka tieši tās izraisa metastāžu parādīšanos, kas ir 90% ar audzējiem saistīto nāves gadījumu cēlonis.

Vēzim var būt vairākas formas atkarībā no orgāna, kurā tas izveidojies, vai audzēja šūnu īpatnībām.
      Kakla vēzis.
      Krūts vēzis.
      Olnīcu vēzis.
      Plaušu vēzis.
      Zarnu vēzis.

Vēža klasifikācija atkarīga no epitēlijaudu īpatnībām. Piemēram, ādā un gļotādā, kur ir daudzkārtu plakanais epitēlijs, izveidojas t.s. plakanšūnu vēzis (ar vai bez pārragotām šūnām); gļotadā, ko klāj cilindriskais epitēlijs, veidojas cilindrisko šūnu vēzis; dziedzerorgānos (kuņģī, dzemdē, krūts dziedzeros) - dziedzeršūnu vēzis utt.

Vēža iedalījums atkarībā no izcelsmes audiem:
      Adenokarcinoma. No dziedzerepitēlija.
      Bazalioma. Bazālo šūnu vēzis.
      Epiteliomas. No epitēlija audiem.
      Plakano šūnu vēzis.
      Melanoma. Pigmentšūnu vēzis.

Vēža profilakse. Nepieciešamas iedzīvotāju masveida profilaktiskās apskates, hronisku iekaisumu un slimību ārstēšana, lai vēzis neveidotos.
Vēža profilaksē izmanto mārdadzi.

Vēža diagnostika. Diagdnostiku, sevišķi slimības agrīnajās stadijās, apgrūtina tas, ka traucējumi parasti ir nelieli, nav sāpju, tāpēc slimnieki arī laikus negriežas pie ārsta.
Diagnostikā galvenā nozīme ir rentgenoloģiskām un endoskopiskām izmeklēšanas metodēm, kā arī aizdomīgo audu un dažādu izdalījumu (krēpu, urīna, kuņģa sulas, dzimumorgānu un krūts dziedzera izdalījumu) mikroskopiskai izmeklēšanai.

Vēža ārstēšana. Tās rezultāti stipri atkarīgi no sākšanas ātruma. 

Vēža izplatība. Par slimības izplatību pasaulē dati ir ļoti dažādi. Daudzu tipu vēžu izplatība pieaug.
Vīriešiem biežāk attīstās kuņģa un plaušu vēži, arī ādas vēzis, lūpas vēzis un barības vada vēzis. Sievietēm visbiežākie ir dzemdes vēži, tad kuņģa, krūts dziedzera, ādas un vairogdziedzera vēzis.

Vēža saistība ar āderu starojumu. Ir ziņas, ka vēstījums "Vēzis ir saistīts ar Zemes negatīvo enerģiju" pirmo reizi parādījies 1880.gadā.
H.T.Vincera un V.Melcera pētījumi (1927.g.). 1927.gada darbā "Vēzis ģeofizikālā starojuma gaismā" informēja, ka pastāv saistība starp saslimstību ar vēzi un ģeoloģisko starojumu zem slimnieka gultas. Darbā autori uzsver, ka procentuāla saslimstība ar vēzi ir liela.
Gustava fon Pāla pētījumi (1929.-1932.g.). 1929.gadā vācu barons Gustavs Freihers fon Pols (1873.-1938.g.), kurš bija pazīstams kā aizrutīgs rīkstnieks, veica pētījumu par Zemes starojuma ietekmi uz cilvēka veselību. 1928.-1929.gados ar viņa iniciatīvu tika izpētīts Zemes starojums Lejasbavārijas mazpilsētā Filsbiburgā ar 3300 iedzīvotājiem, kurā bija procentuāli visaugstākā saslimstība ar vēzi visā Bavārijā. Pētījuma galvenais uzdevums bija noskaidrot, vai pastāv sakarība starp lielo vēža saslimšanu skaitu un gultu novietojumu. Tika noskaidrots, ka visu 54 no vēža mirušo (32 vīriešu un 22 sieviešu) gultas bija nelabvēlīgā Zemes starojuma vietās.
Gadu vēlāk barons veica jaunu pētījumu - šoreiz Grāfenavā, kur bija procentuāli vismazāk vēža slimnieku visā Bavārijā. Rezultāts bijis identisks - visu slimnieku gultas atkal bija "sliktās" vietās. 
Pētījumi tika turpināti Štetinā (mūsdienu Šcecina Polijā) Vācijas ziemeļos, kurā ar pilsētas ārsta Dr.hagera gādību tika pārbaudītas 5348 cilvēku gultas vietas, kurās pēdējā 21 gada laikā gulējuši vēža slimnieki. 1575 gadījumos starojums bija paņēmis pa vienai cilvēka dzīvībai katrā no vietām, pārējās vietas bija saistītas ar vairākām nāvēm. 5 gadījumos tika mon statēti vairāk nekā 10 nāves gadījumi, kas saistīti ar 1 mājokli un 1 dzīslu (āderi). Iespējams, ka par iemeslu tik lielam upuru skaitam vienai dzīslai ir daudzstāvu nams. Interesanti, ka pētījumāāderes starojuma intensitāte nemainās pa stāviem - cik stipra tā ir pirmajā, tikpat stipra arī piektajā stāvā.
Barons no saviem pētījumiem secināja, ka būtībā 'ģeopatogēnais starojums var būt par cēloni jebkurai slimībai, jo tas novājina imunitāti. 
Viņš izveidoja starojuma intensitātes skalu 0-16 vienībām, aprakstot, kādā veidā starojums, kura intensitāte ir lielāka par 0, ietekmē organisma uzņēmību pret vīrusiem, baktērijām, parazītiem un deģeneratīvām slimībām. 
1932.gaā savus atklājumus viņš publicēja grāmatā "Zemes starojums - vēža un citu slimību iemesls" (Erdstrahlen als Krankheitserreger - Forschungen auf Neuland).
Rambo pētījumi. Marburgas Medicīnas kameras prezidents Dr.Rambo, barona Pola iedvesmots, veica vairākus pētījumus marburgas apkārtnē, izmantojot ģeoskopu - instrumentu, kas tiek lietots Zemes garozas lūzumu vietu noteikšanai. Vairākus gadus viņam neizdevās  atrast nevienu vēža slimnieku, kura gultas vieta būtu no āderu starojuma brīvā vietā.
Beickes pētījumi (1937.g.). 1937.gadā Grācas universitātes Patoloģiskās anatomijas institūta profesors Dr.H.Beicke pētīja ūdens dzīslu saistību ar vēzi, eksperimentējot ar pelēm. Pētījums apliecināja, ka ir redzama sakarība starp nelabvēlīgo Zemes starojumu un saslimstību ar vēzi.
1950.gadā Dr.Manfrēds Karijs secinājis, ka Zemes sarojumam ir liela nozīme vēža attīstībā. Zinātnieka vārdā nosaukts Zemes starojuma tīkls, kas pazīstams kā uguns āderes.
Hartmaņa pētījumi (50.gadi). XX gs. 50.gados Dr.Ernsts Hartmanis (1915.-1992.g.) pierādīja sakarību starp Zemes starojuma ietekmi uz imunsistēmu un vairumu smagu slimību. Šie pētījumi tika apkopoti 600 lappaspušu garā ziņojumā "Slimība kā vietas problēma" ("Krankheit als Standortproblem"). Viņš pierādīja, ka organisms, kurš neitrālā vietā lieliski tiek galā ar baktērijām, novietots uz ūdens āderes, vairs to nespēj. Ārsts arī nor'dīja uz tiešu saistību starp vēzi un cilvēku, kurš ilgstoši uzturas Hartmaņa līniju krustpunktā. Savā 30 gadu ārsta praksē E.Hartmanis neesot konstatējis nevienu nopietnu saslimšanas gadījumu, izņemot vīrusuu saslimšanas un citas infekcijas, kurās pie vainas nebūtu bijis āderu (ģeopatogēnais) starojums.
Ašofa pētījumi (60.gadi). XX gs. 60.gados Dr.Dīters Ašofs, pārliecinājies par vēža saistību ar ģeopatogēno starojumu, mudināja savus pacientus izmantot rīkstniekus, lai izvairītos no negatīvā starojuma vietās, kur tiek pavadīts daudz laika. 1973.gadā viņš izdeva grāmatu "Vai oficiālā zinātne var noraidīt teoriju, ka vēža izcelsme ir saistyīta ar ģeopatogēno ietekmi?" (Kann die offizielle Wissenschaft die Theorie von der Entstehung des Krebses auf Reizzonen heute noch blehnen?).
Bahleres pētījumi (70.gadi). XX gs. 70.gados austriešu skolotāja Kēte Bahlere atklāja saistību starp ģeopatogēno starojumu un skolēnu sekmēm.  Skolotāja ir vairāku Zemes starojuma saistītu grāmatu autore, turklāt viņa ir konstatējusi ap 500 vēža saslimšanām, kas saistītas ar gultas novietojumu.
Nīpera pētījumi (1985.g.). 1985.gadā vācietis Dr.Hanss Nīpers grāmatā "Revolution of Technology Medicine and Society" ziņo, ka vismaz 92% pārbaudīto gadījumu vēža slimnieks ilglaicigi bijis ģeopatogēnā starojuma zonā.
Karstenas pētījumi (1985.g.). 1985.gadā bijušā VFR prezidenta Kārļa Karstena sieva Dr.Veronika Karstena publicēja pētījumu, kurā no visas pasaules bija dokumentēti 700 gadījumi, kad vēža pacienti ir atguvuši veselību bez tradicionālās ārstēšanas - vienīgi pārvietojot guļamvietu nost no āderu starojuma zonas.
Vorša pētījumi (90.gadi.). XX gs. 90.gados profesors Dr.Enids Voršs pēc ilglaicīgiem izmeklējumiem atzina, ka vien 5% vēža slimnieku nav saistības ar ģeopatogēno starojumu.
Gordona pētījumi (1995.g.). 1995.gadā angļu ārsts onkologs Dr.Ralfs Gordons ziņoja, ka 90% plaušu un krūts vēža gadījumu ir redzama saikne starp slimību un pacien ta ilglaicīgu uzturēšanos ģeopatogēnā zonā.  
Dr.Pauls Zīgers (Eiropas lielākās universitātes klīnikas Berlīnē - Šaritē (Hospital Charite) bijusā vēža izpētes centra vadītājs) teicis: "Neviens nopietns kritiķis, lai arī cik aizspriedumains tas būtu, nevar atļauties ignorēt pierādījumus par ģeopatogēnā starojuma ietekmes esamību. Simtiem vēža institūtu visā pasaulē ir iztērējuši miljardus, nerodot pārliecinošus pierādījumus par vēža cēloni. Kāpēc nav bijis iespējams iztērēt tikai dažus miljonus no šīs milzīgās summas, lai rūpīgi izpētītu Zemes starojumu kā galveno vēža cēloni? Kadēļ gan šo jaunatklājamo zināšanu kontinentu neizmantot vēža profilaksē?"

Raksti.
Vēža pētnieku “svētais Grāls”: asins tests, kas ļauj noteikt vēža klātbūtni agrīnā stadijā.
Statistisko vēža gadījumu pieaugumu skaidro ar kļūdainu diagnostiku.
Grafēns un lāzers iznīcina vēža šūnas pelēm.
Ķīmijterapija var stiprināt audzējus un veicināt to augšanu.
Atklāts mehānisms, kas Damarlendas kurmjžurkām ļauj uzvarēt vēzi.

Saites.
Onkoloģija un onkologi.