Aliens

Saule

Trešās paaudzes zvaigzne, Saules sistēmas veidojošais centrs, tās centrālais un masīvākais objekts.

Klasifikācija. Tipiska G2 klases dzeltenā pundurzvaigzne.

Vēsture. Ieņēmusi nozīmīgu vietu seno zemkopju mitoloģijā – mūžīgās kustības un dzīvības simbols. Arī šī vārda sakne sastopama vairumā indoeiropiešu cilmes tautu valodās: lietuviešu un senprūšu saule, vācu Sonne, krievu солнце, latīņu sol, seno gotu sauil un tamlīdzīgi. Uzskata, ka sākotnēji šī vārda sakne indoeiropiešu pirmvalodā varētu būt bijusi sāu- ar nozīmi "mirdzēt," "spīdēt."

Rādiuss. 696 000 km.

Rotācija. Saule rotē: pie ekvatora T=25 dnn, bet pie poliem -30 dnn. 

Temperatūra uz tās virsmas ir 5500 grādu. Kodolā ūdeņradis pārvēršas hēlijā un tādēļ rodas karstums. Uz Saules ik brīdi notiek 3000 sprādzienu, katrs no tādiem ilgst vairākas minūtes un aptver apmēram Zemes lieluma rajonu.
11 gadu aktivitātes cikls. XVII gs. esot aizsācies saules aktivitātes rimums, kas esot izraisījis „mini ledus laikmetu.” Tagad Saules aktivitātes rimums novērojams no 1985.gada.

Ķīmiskā uzbūve. Nokaitēta plazmas lode. Saule tikai par 0,9% sastāv no skābekļa.

Atmosfēra. Virs Saules hromosfēras atrodas tās atmosfēras ārējais slānis, ko dēvē par Saules vainagu (angl. - corona). Pārkera Saules izpētes zondes misijas galvenais mērķis būs šī Saules reģiona izpēte.
Līdz sim zinātniekiem vēl nav zināms, kādēļ Saules atmosfēra ir karstāka par tās nosacīto virsmu.

Saules vainags. Tas ir Saules ārējais apvalks, kas iestiepjās kosmosā miljoniem kilometru. Tā temperatūra ir 1,8 miljoni grādu (daži atsevišķi tā iecirkņi var sasniegt pat 10 miljonus grādu). Uzskata, ka anomālo augsto temmperatūru rada īpaš viļņu tips - "alfa vļņi," kas pārnes Saules plazmas enerģiju un vainagu. 
2007.gadā zinātnieks Stīvs Tomčiks no ASV Valsts atmosfēras pētniecības centra ar kolēģiem guva šīs hipotēzes eksperimentālu apstiprinājumu - reģistrēja "alfas viļņus" starp Saules virsmu un tās vainagu.
Saules vainaga iekšienē ir ļoti karsts – temperatūra pārsniedz 1 miljonu grādu pēc Fārenheita jeb vairāk nekā 555 tūkstošus grādus pēc Celsija. Pašas Saules (fotosfēras) temperatūra nepārsniedz 5800. 

Saules temperatūra. Saule pamazām noārdās un kļūst arvien karstāka.

Saules plankumi. Virsmas temperatūra sasniedz aptuveni 5500 grādu. Plankuma temperatūra ir par 1500–2000 zemāka, tamdēļ šīs vietas izskatās tumšākas. Laukumus ar zemāku temperatūru rada magnētiskie procesi uz Saules. Plankumi platībā var būt lieli, vairākkārtēji pārsniegt Zemes izmērus.
Plankumiem ir tieša saistība ar klimatu uz Zemes. Ticami, ka Saules magnētiskais lauks novirza kosmiskās daļiņas no ceļa uz Zemi. Tas ietekmē mākoņu veidošanos uz Zemes. Tomēr process ir vāji izpētīts.
Saules plankumu uzliesmojumi rada magnētiskās vētras uz zemes, kas var ietekmēt dzīvās radības pašsajūtu un pavadoņu elektroniskās tehnikas. Daļā gadījumu uzliesmojumi ir tik spēcīgi, ka var sasniegt Zemes virsmu. Tas gan nav bieži, jo no XX gs. 40.gadiem līdz 2006.gada beigām tādi gadījumi bijuši tikai 70. Pēdējais bija 2006.gada 13.decembrī, kad uzliesmoja Saules plankums nr.930. Tāpat tas izraisīja arī visai retu parādību, kuru zinātnieki nosauca par Saules cunami – uzliesmojuma radītie viļņi izplatījās pa Saules virsmu līdzīgi ūdens apļiem.
Saules plankumus pirmais atklāja itāļu astronoms G.Galilejs 1609.gadā, kad pret spīdekli pirmo reizi pavērsa teleskopu. Baznīcas reakcija bija tāda, ka par tiem tika aizliegts rakstīt un pieminēt universitāšu lekcijās.
Serbu jezuītu mūks Rože Boskovičs 1719.gadā sarakstīja pētījumu par plankumiem uz Saules. Tas bija viņa pirmais zinātniskais darbs.

Ietekme uz cilvēku. Laikā no 1645.–1715.gadam saules plankumi praktiski bija izzuduši. Tas bija salīdzinoši ilgs miera periods uz Zemes.
Sākot ar 1945.gadu un tālāk (atomieroču izmēģinājumi) plankumu aktivitāte pieauga kā nekad agrāk visu to novērojumu vēsturē.
Saules plankumu aktivitātes pieaugums izjauc elektronisko komunikāciju līdzsvaru un var pat izsist cilvēkus no psihiskā līdzsvara. Jau XX gs. 20.gados krievu biofiziķis A.Čiževskis noteica, ka Saules aktivitāte ietekmē ekstremālus notikumus uz Zemes (epidēmijas, kari, revolūcijas utt.), un par to sprieda savā darbā "Vēsturiskā procesa fizikālie faktori."
Sākot no 1950.gadu vidus parapsihologi noskaidrojuši korelāciju starp Saules plankumu aktivitātēm un cilvēku uzvedības emocionālajām novirzēm. Tādas pat likumsakarības novērotas arī citiem zīdītājiem un pat zivīm.
Tādējādi šodienas uzskats ir, ka dzīvo radību biolauki atrodas pastāvīgā Saules elektromagnētisma ietekmē. Šai viedoklī nu ir satikusies zinātne un senais misticisms ar saviem Saules kultiem. 

Saules izpēte. Saulei bijusi milzīga nozīme gandrīz visu sentautu mitoloģijās.
Astrologi Sauli uzlūkoja kā planētu, kas piešķir indivīdam vīrišķīgas īpašības.
Tikai 1910.gadā zinātnieki secināja, ka Saule ir gluži parasta zvaigzne un pieder pie dzeltenajiem punduriem.
Kādu laiku zinātnieki uzskatīja, ka Saules enerģiju nodrošina milzīgi akmeņogļu krājumi (kodolreakcijas tad vēl nepazina). Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka Saule savu gaismu un siltumu izstaro pateicoties kodolreakcijām, kas norisinās tās kodolā.
Apmēram ik pēc 37 gadiem tuvu Zemei pienāk Eross - līdz 0,15 ua jeb 23 miljoniem km. Tādēļ sistemātiska Erosa novērošana XX gs. sākumā deva iespēju noteikt Saules paralaksi un precizēt astronomiskās vienības vērtību.
1976.gadā vistuvāk Saulei nokļuva amerikāņu un vāciešu kopīgi radītā kosmiskā zonde Helios-2 - tikai 43 000 000 km attālumā.
2010.gada 11.februārī NASA kosmosa kuģis Atlas orbītā nogādājis SDO (Saules dinamikas observatoriju). Tā sniegusi lielu skaitu labas izšķirtspējas Saules foto.
NASA 2018.gada vasarā sūtīs Saules izpētei Pārkera zondi., kas, gaidāms, pietuvosies Saulei 6,12 miljonu kilometru attālumā.

Prognozes. Kad, pēc apmēram pieciem miljardiem gadu, Saule kodolreakcijās būs sadedzinājusi savus ūdeņraža krājumus tā, atbilstoši kosmosā novērotajam un astrofiziķu teorētiski pamatotajam stellārās evolūcijas modelim, pārstās būt galvenās secības zvaigzne un pārvērtīsies par sarkano milzi. Zvaigznes apvalks, aprijot tuvākās planētas – Merkuru, Venēru, Zemi un Marsu, izpletīsies līdz pat 10 sauļu izmēram. Tālākās planētas – Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns – Saulei izmetot kolosālu matērijas un enerģijas apjomu, ļoti iespējams tiks aizgrūstas drošā attālumā un netiks iznīcinātas. Pēc tam Saule izmērā sarausies līdz Zemes diametram un, palēnām atdziestot, kā baltais punduris turpinās spīdēt vēl miljardiem gadu. Taču šāds scenārijs ar nosacīti laimīgām beigām ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr vienādojumā netiek iekļauta 9. (10., 11. utt.) planēta. Dr.Veras, veicot datorsimulāciju, noskaidroja, ka sarkanā milža izmestā masa vienādi nepārvietos arī sistēmā tālāk novietoto 9.planētu – visdrīzāk tā varētu tikt nevis izgrūsta uz āru, bet ievilkta uz iekšu, kur saķersies "nāvīgā dejā" ar kādu no lielajām planētām, iespējams, Urānu vai Neptūnu. Kā rāda aprēķini, – jo tālāk no Saules atrodas 9.planēta un jo masīvāka tā ir, jo lielāka iespējamība, ka tā, kopā ar kādu citu planētu, tiks sarauta gabalos un izmesta sistēmas ārējā daļā.

Saules dvīnis. Lai gan sen tika skandināts, ka Saule pēc saviem parametriem ir gluži parasta un viduvēja zvaigzne, tās līdzinieku izdevās atrast tikai 2001.gadā brazīliešu pētniekiem Skorpiona zvaigznājā. Tiesa, tā tomēr ir mazliet vecāka un par 5% spožāka.

Interesanti! 
Kāds krievs Nikolajs Kozirevs (Николай Кoзыpeв) izvirzījis teoriju, ka Saule saņem enerģiju no fiziskā Laika. 

Saites.
Saules sistēma.
Kosmoss.