Aliens

Radiācija, radioaktivitāte

Dabiskā radioaktivitāte. Dabā sastopamo elementu izotopu radioaktivitāte. 
To parasti novēro alfa un beta sabrukšanu un spontāno dalīšanos, turklāt ierosinātos stāvokļos radušies produkta kodoli var izstarot gamma kvantus. 
Dabiskā radioaktivitāte piemīt ap 300 periodiskās sistēmas elementu izotopiem. Par primārajiem dabiskajiem radioaktīvajiem izotopiem uzskata tos, kuru pussabrukšanas periodi T_1/2 ir salīdzināmi ar Zemes vecumu (T_1/2> un = 3x10⁸ g). Tādi ir alfa radioaktīvie ²³²Th, ²³⁵U un ²³⁸U, kā arī daži retzemju elementi izotopi (¹⁴⁴Nd, ¹⁴⁶Sm, ¹⁵²Gd). Brimārie beta radioaktīvie izotopi ir ⁴⁰K, ⁵⁰V, ⁸⁷Rb, ¹¹³Cd, ¹¹⁵In, ¹²³Te, ¹³⁸La, ¹⁷⁶Lu, ¹⁸⁰Ta un ¹⁸⁷Re. 
Dabā sastopami arī sekundārie radioaktīvie izotopi ar samērā nelieliem pussabrukšanas periodiem. Tie pieder pie U vai Th sabrukšanas radioaktīvajām saimēm vai ir radušies kodolreakcijās ar kosmisko starojumu vai primāro radioaktīvo izotopu izstarotiem neitroniem vai alfa daļiņām - ³H, ⁷Be, ¹⁴C, ³²P un  ³⁶Cl.

Strādājot kopā ar E.Rezerfordu, F.Sodijs atklāja, ka radioaktivitāte ir saistīta ar elementu transmutāciju un 1903.gadā izstrādāja elementu radioaktīvās sabrukšanas teoriju. 1903.gadā F.Sodijs atgriezās Anglijā un turpināja pētījumus.
1904.gadā F.Sodijs devās uz Skotiju, kur kļuva par Glāzgovas universitātes profesoru. Eksperimentāli pierādīja, ka rādijs rodas, sabrūkot urānam (1915), ieviesis izotopa (elementa ar vienādu ķīmisko sastāvu, bet atšķirīgu atommasu) jēdzienu (1913).
1913.gadā neatkarīgi viens no otra divi zinātnieki - F.Sodijs (Lielbritānija) un K.Fajanss (Polija), formulēja radioaktīvo elementu sabrukšanas likumu - Fajansa-Sodija likumu.
Agrīni pētijis radioaktivitāti ir V.Kruks.
Atklāja protaktīniju un, neatkarīgi no K.Fajansa, 1913.gadā formulēja radioaktīvās sabrukšanas likumu - Fajansa-Sodija likumu. 1921.gadā saņēma Nobela balvu ķīmijā "par ieguldījumu mūsu zināšanu veidošanā par radioaktīvo vielu ķīmiju un izotopu rašanās un īpašību pētījumiem."
1934.gadā itāļu fiziķis E.Fermī atklāja neitronu izraisīto mākslīgo radioaktivitāti un neitronu palēnināšanu, par ko 1938.gadā saņēmis Nobeļa prēmiju.
Pēc amerikāņu ZMP "Explorer-1" un "Explorer-3" mērījumiem 1958.gadā atklātas Zemes radiācijas joslas.
Kopā krievu fiziķi A.Čudakovs, S.Vernovs u.c. atklāja un izpētīja Zemes ārējo radiācijas joslu.

Dabiskais radiācijas fons. Relatīvi pastāvīgs jonizējoša starojuma fons, ko uztur apkārtējā vidē un pašā organismā esošo dabisko radiācijas avotu starojums. To mēra grejos (1 Gy = 100 rd.). Fonu veido ārējais starojums, ko rada kosmiskais starojums un galvenokārt augsnē un iežos esošie dabiskie radioaktīvie elementi, to sabrukšanas produkti un iekšējais apstarojums, ko rada ar gaisu, pārtiku, ūeni organismā iekļuvušie dabiskie radioaktīvie elementi.
Vietās, kur augsnes virspusē paceļas kristāliskie vai vulkanogēnie ieži, dabiskais radiācijas fons ir intensīvāks nekā uz noguluma iežiem, piemēram, Keralas pavalstī (Indija) - 1883 mīGy/gadā. Kosmiskā starojuma intensitāte mainās atkarībā no ģeogrāfiskā platuma un augstuma vjl. Uz ekvatora tā ir par 10% zemāka nekā mērenajās joslās. Ārējais dabiskais raiācijas fons ir dažāds, piemēram, Sevastopolē (Krima) 45 mīGy/g., Almaatā - 160 mīGy/g., Rīgā - 110 mīGy/g.
Lielāko iekšējo apstarojuma dozu organismā rada ¹⁴C, ⁴⁰K, ²²⁶Ra, ²³⁸U, ²²⁰Th. Augsnes un būvmateriāli, kas satur kristāliskos iežus