Aliens

Ekonomika, ekonomisti, ekonomikas zinātne

Oikonomikē - "saimniecības vadīšanas māksla" (grieķu val.).
Ražošanas attiecību kopums, kas atbilst attiecīgajai sabiedrības ražošanas spēku attīstības pakāpei. Ar šo terminu apzīmē arī sabiedrisku mācību (pseidozinātni), kas pētī kādu saimniecības nozari - rūpniecību, izrakteņu ieguvi, transportu u.c.

Valsts ekonomika raksturo šķiru spēku samēru, atsevišķu saimniecības nozaru stāvokli, darba ražīguma līmeni utt.

Atsevišķus saimniecības nozaru, piemēram, rūpniecības, lauksaimniecības u.c. ekonomika raksturo sabiedriski ekonomiskās formācijas vispārīgo likumu izpausmi attiecīgajā ražošanas nozarē.

Ražošanas attiecību sistēmā izšķiroša nozīme ir ražošanas līdzekļu īpašuma attiecībām - tās nosaka ražošanas mērķi, metodes, saražoto materiālo labumu sadali. Ekonomikas būtību izsaka ekonomisko kategoriju un ekonomisko likumu sistēma.

Ekonomika un politika. Ražošanas attiecības ir politiskās ekonomijas pētījumu objekts, jo ekonomika ir vienota ar politiku. Ekonomiskā politika ir neatņemama valsts un valdošo partiju politikas sastāvdaļa.

Vēsture. Ekonomikas zinātnes sistēma ir vēsturiskās attīstības rezultāts. Mācība par saimniekošanu bija senās vispārējās zinātnes pamats. Attīstoties sabiedrības ražotājspēkiem, padziļinoties darba sabiedriskajai dalīšanai, radās pastāvīga zinātne par saimniecību. Tieša ekonomikas zinātnes veidošanās notika, ražošanai kļūstot par teorētiskās analīzes objektu.
Kapitālismā ekonomikas zinātnes pamats bija klasiskā buržuāziskā politiskā ekonomija. Attīstoties kapitālistiskās ražošanas veidam, padziļinoties antagonistiskajām pretrunām starp darbu un kapitālu, radās vulgārā politiskā ekonomija, kas ekonomiskās iekārtas zinātnsiko analīzi aizstāja ar saimniecisko parādību aprakstīšanu.
XIX gs. beigās un XX gs. sākumā "tīrās ekonomikas" teorijas (angļu - economics) abstrahējās no sociālām un politiskām problēmām, kultivēja "neitrālu" ekonomikas zinātni. Tās attīstībā izpaudās cenšanās rast jaunas formas kapitālisma teorētiskai analīzei un apoloģētikai. "Tīrās" ekonomikas zinātnes metodoloģisko bāzi veido marginālisma antimarksistiskas koncepcijas, ievērojamākie pārstāvji: A.Māršals (jēdziena economics autors), V.Dževonss (Lielbritānija), L.Valrāss (Francija), V.Pareto (Itālija, ekonomikā ieviesa matemātiku), Dž.B.Klārkss (ASV, izstrādāja galīgā ražīguma teoriju, kas pamatoja ekspluatācijas izzušanu kapitālismā).
XX gs. sākumā "tīrā ekonomika" ietvēra mikroekonomiskas teorijas. Balstoties uz tām 30.gados ASV tika izstrādātas monopolu teorijas, kas atspoguļoja monopolu būtību un nozīmi kapitālistiskajā ekonomikā.
Jauns ekonomikas virziens - makroekonomikas teorijas attīstījās uz keinsisma bāzes. Pēc II Pasaules kara radās koncepcijas, kas par galveno ekonomikas problēmu uzlūkoja reto resursu sadalījumu alternatīviem mērķiem (L.Robinss Lielbritānijā, P.Semjuelsons ASV u.c.). Mūsdienu "tīrajai ekonomikai" raksturīga ekonomisko problēmu risināšanas tehnisko paņēmienu izstrādāšana. Neokeinisms akcentēja ekono miskās dinamikas un ekonomiskās attīstības problēmas; neoklasiskās sintēzes virziens - vispārējo ekonomisko līdzsvaru. Kapitālistiskā ekonomika aizstāv valstsmonopolistiskā kapitālisma intereses un ir valsts ekonomiskās politikas pamats; tā ir plaši izplatīta mācību disciplīna.
XX gs. 60.-70.gados daudzi Rietumu ekonomisti iestājušies par ekonomikas zinātnes priekšmeta paplašināšanu, sociālo un polirisko aspektu ietveršanu ekonomikas zinātnes pētījumu lokā. Adekvāti terminam economics no jauna tika lietots termins "politiskā ekonomija."

Kapitālistiskā ekonomika. Pamatā tajā ražošanas līdzekļi ir privātīpašums. Tās darbību nosaka kapitālistiskās ekonomikas likumi - brīvais tirgus, brīvā kapitāla kustība, ekonomiskais pamatojums un patērētāju pieprasījums. Kapitālistiskajai ekonomikai raksturīga attīstības nevienmērība, disproporcionalitāte, augsts ražotājspēku attīstības līmenis, ražošanas sabiedriskais raksturs un tam pretstatā privātīpašnieciska saimniecības forma.

Jaunattīstības valstu ekonomika. To ekonomisko attīstību nosaka katras valsts sociālekonomiskā orientācija. Kapitāilistiskas orientācijas valstu ekonomika pakļauta kapitālisma ekonomiskajiem likumiem, kapitālistiskajai starptautiskajai darba dalīšanai, kapitālistiskajiem integrācijas procesiem. 
Sociālistiskās orientācijas valstīs pakāpeniski tiek likvidēti kapitālistiskie monopoli, vietējās buržuāzijas un feodāļu pozīcijas, ierobežota ārvalstu kapitāla darbība. Notiek pāreja uz ražotājspēku plānveidīgu attīstību, tiek veicināta kooperēšanās kustība laukos.

Sociālistiskā ekonomika. Tās pamats ir ražošanas līdzekļu sabiedriskais īpašums. Tās attīstību nosaka sociālisma ekonomiskais pamatlikums u.c. sociālistiskās ekonomikas likumi. Saimniecība tiek attīstīta plānveidīgi, proporcionāli plānveida ekonomikas kārtībā. Sociālistiskā ekonomika sāka attīstīties Padomju Krievijā pēc Oktobra apvērsuma 1917.gadā un vēlāk PSRS.
Ļeņina darbā "Imperiālisms kā lapitālisma augstākā stadija" atklāta imperiālisma ekonomiskā būtība, norādītas imperiālisma galvenās pazīmes, parādīts, ka imperiālisms ir kapitālisma augstākā stadija, sociālistiskās revolūcijas priekšvakars. Noformulējis kapitālisma nevienmērīgās ekonomiskās un politiskās attīstības likumu, Ļeņins pamatoja teoriju, ka sociālisms var uzvarēt vienā atsevišķā valstī. Viņa darbos izstrādāta valstsmonopolistiskā kapitālisma teorija, parādīts kapitālisma vispārējās krīzes sākums. Darbos, kas sarakstīti tieši pirms Oktobra apvērsuma un tūlīt pēc tā, attīstīta marksisma teorija par sociālistiskās revolūcijas neizbēgamību, proletariāta diktatūru un valsti, par pārejas periodu no kapitālisma uz sociālisma, par sociālismu un komunismu kā komunistiskās sabiedrības ekonomiskās formācijas divām fāzēm. Izstrādāta lielinieku programma sociālistiskajā revolūcijā, jautājumi par muižnieku zemju konfiskāciju un visas zemes nacionalizāciju, strādnieku kontroles ieviešanu, banku un lielrūpniecības nacionalizācija, ārējās tirdzniecības monopolu.
Darbos "Valsts un revolūcija" (1918.g.), "Padomju varas kārtējie uzdevumi" (1918.g.), "Ekonomika un politika proletariāta diktatūras laikmetā" (1919.g.) u.c. saskaņā ar marksisma macību pamatojis proletariāta diktatūras valsts lomu un funkcijas, izstrādāti sociālistiskās saimniekošanas principi.
Vēlākajos darbos pamatota pāreja uz jauno ekonomisko politiku (NEP-u), izstrādāti jautājumi par sociālisma ekonomikas celtniecības formām un metodēm, sociālistisko industrializāciju, par lauksaimniecības sociālistisko pārveidošanu kooperācijas ceļā. Tādējādi tika radīts pamats sociālisma politiskai ekonomijai.
Padomju ekonomikas attīstības uzdevumi 20.gados un 30.gadu 1.pusē saistīta ar tautas saimniecības atjaunošanu pēc I Pasaules kara un Pilsoņu kara, ar jaunās ekonomiskās politikas realizēšanu, ar sociālistiskās ekonomikas likumu darbības mehānisma apgūšanu un šo likumu plānveidīgu izmantošanu. Liels saniegums bija pēc V.Ļeņina iniciatīvas izstrādātais GOELRO plāns.
20.gados krievpadomju ekonomisti izstrādāja lānošanas teoriju, kura metodoloģiski balstījās uz marksisma atziņām par sociālistisku paplašinātu atražošanu. Tika izveidota plānošanas iestāžu sistēma. Lielu uzmanību krievpadomju ekonomisti 20. un 30.gados pievērsa kapitālistiskās ekonomikas teoriju kritizēšanai.
Siciālisma marksistiski-ļeņiniskā ekonomiskā teorija veidojās cīņā ar buržuāziskām un sīkburžuāziskām koncepcijām, ar trockistiem un "labējiem oportūniskiem izkropļojumiem." 30.gadu vidū lielinieki uzskatīja, ka pamatos PSRS ir uzcelta sociālistiska sabiedrība. Tika iniciēti pētījumi par sociļistiskās ražošanas attiecībām, ekonomikas likumiem un politiskās ekonomijas metodoloģiskajiem jautājumiem nolūkā izstrādāt vienotu sociālisma kategoriju un  likumu sistēmu.
II Pasaules kara laikā sociālistiskās ekonomikas uzmanības centrā bija ražotājspēku attīstības un izvietojuma, darbaspēku resursu un materiālu ekonomikas problēmas. Pēc kara ekonomikas zinātne risināja tautsaimniecības atjaunošanas problēmas. 
1951.gada novembrī PSKP CK organizēja ekonomisko diskusiju, kuras centrā bija jautājumi par sociālistiskās ekonomikas likumiem, preču ražošanu sociālismā, par sociālisma pāraugšanu komunismā.
1961.gada PSKP XXII kongresā tika pieņemta PSKP programma, kurā tālāk tika attīstīts marksistiskais uzskats par komunisma divām fāzēm. 
Ekonomikas zinātnei bija liela nozīme saimnieciskās reformas sagatavošanā, kas notika pēc PSKP CK 1964. un 1965.gadu plēnumu un PSKP XXIII kongresa lēmumiem. Tālāk dažādos kongresos tika apskatīti ekonomiskie jautājumi, taču PSRS bija iestigusi ekonomiskajā stagnācijā un arvien vaorāk jūtam atpalika no kapitālistisko valstu ekonomiskajiem procesiem.

Citāts no padomju laiku politekonomiskās vārdnīcas (:-D): "Sociālistiskās iekārtas ekonomikai, kas ir brīva no kapitālisma trūkumiem - ražošanas anarhijas, krīzēm, bezdarba, ir izšķirošas priekšrocības salīdzinājumā ar kapitālistisko ekonomiku."

Vietējā ekonomika. Cilvēkiem jābūt tiesībām ar demokrātiski ievēlētu valdību vai uz kāda cita sabiedriskā līguma pamata rūpēties par savu apkārtējo vidi, veicināt vietējās ilgtspējīgās ekonomiskās iniciatīvas un kontrolēt kopējo dabas resursu izmantošanu.
Globalizācijas laikmetā šīs cilvēktiesības tiek zaudētas. Starptautiskā politiskā un ekonomiskā elite iegūst citas tiesības; galvenokārt norādīt uz ekonomiskās politikas principiem, kam būtu jāseko nacionālajām valdībām un kas ietekmēs ikvienu no mums.
Piemēram, Latvijas pirmais ekonomiskās politikas mērķis ir panākt pastāvīgu un ilgstošu iekšzemes kopprodukta pieaugumu (IKP), kuru varētu sasniegt ar labvēlīgas makroekonomiskās vides veidošanu un strukturālo reformu turpināšanu. Kā svarīgākie apakšmērķi ir minēti tirgus ekonomikas izveide un ekonomiskās izaugsmes stimulēšana. Taču augsts ekonomiskās izaugsmes līmenis, kuru piedevām mēra ar tik strīdīgu rādītāju kā IKP, automātiski nesniedz sociālo nodrošinātību un veselīgu vidi. Pieaugošā ražošana un patēriņš noved pie pastiprinātas resursu izmantošanas, vienveidīgas produkcijas, zemākiem sociālajiem un vides standartiem, urbanizācijas, piesārņojuma, sociālās spriedzes, pieaugoša pašnāvnieku skaita, nestabilitātes, nevienlīdzīgas ienākumu sadales utt.
Tādēļ viens no svarīgākajiem pārrunu tematiem būtu par vietējās ekonomikas ilgtspējīgu atjaunošanu un spēcināšanu.

Ekonomikas zinātne. Zinātņu sistēma, kas izzina atražošanas objektīvās likumsakarības, sabiedrības vēsturiskās attīstības ekonomiskos likumus un uz to pamata izstrādā praktiskus ieteikumus. Galvenais ekonomisko pētījumu priekšmets ir dzīvei nepieciešamo līdzekļu ražošana, sadales un patērēšanas attiecības (ražošanas attiecības) to dialektiskā vienībā ar ražotājspēku attīstību un mijsakarā ar virsbūves attiecībām.  Galvenā ekonomikas zinātnes sastāvdaļa un metodoloģiskais pamats ir politiskā ekonomija. Atbilstoši marksisma teorijai ekonomikas zinātne un īpaši politiskā ekonomija ir visas sabiedrisko zinātņu sistēmas pamats.

Ekonomikas pašpietiekamība. Četri galvenie soļi ceļā uz teritorijas lielāku pašpietiekamību ir:
1. neatkarīgas valūtas sistēmas nodibināšana stabilai un autonomai kopienas ekonomikai, kas turpinātu darboties arī, piemēram, pasaules finanšu krīžu laikā;
2. neatkarīgas banku sistēmas nodibināšana, lai aizdevumi par samērīgiem procentiem un bez institūciju, ko var ietekmēt ārējs finansu sabrukums, starpniecības, kā arī finansu pakalpojumi palīdzētu tiem cilvēkiem un uzņēmumiem, kuriem nav pieejami tradicionālo banku pakalpojumi. Kopienu finanšu iniciatīvām būtu jākalpo mazajiem uzņēmumiem, kas varētu veidot vietējās ekonomikas mugurkaulu. Bieži tie ir dažu cilvēku uzņēmumi, kas nevar saņemt nepieciešamo finansējumu. Bez tiem tiek zaudēti ienākumi un iespējamās darbavietas.
Jāattīsta sociāli atbildīgo investīciju ceturtās paaudzes fondi, kas iekļauj sociālos, ekoloģiskos, ētiski-ekonomiskos rādītājus investīciju “pilnīga riska” analīzē, kā arī nodrošina caurspīdīgumu un aktīvu sadarbību ar ieguldītājiem;
3. enerģijas ražošana no vietējiem resursiem, lai apmierinātu teritorijas vajadzības;
4. pamatvajadzību pēc pārtikas un apģērba apmierināšana, nelietojot ieguldījumus no ārpuses.

Ja kopiena pietuvojas šo mērķu sasniegšanai, tiek iegūta ne tikai lielāka ekonomiskā stabilitāte, bet arī samazinās tās ekoloģiskā pēda, t.i., negatīvā ietekme uz vidi.

Ekonomisti.
      Džons Frānsiss Brejs (1809.-1895.g.). Anglija. Utopiskais sociālists.
      Ērvings Fišers (1867.-1947.g.). ASV.
      Karls Bīhers (1847.-1930.g.).

Nopietnākie ekonomikas žurnāli.
      "The Economist." nedēļas ekonomikas žurnāls, kas iznāk Londonā kopš 1843.gada. 

Saites.
Pasaules Ekonomikas forums, Davosas Ekonomikas forums.