Aliens

Krakatau vulkāns

Aktīvs vulkāns Indonēzijā jūrā pie Javas salas ZR gala.

Nosaukums. Dažādas versijas par tā izcelsmi. Viena no tādām, piemēram, vēsta, ka kāda kuģa kapteinis taujājis vietējiem pēc salas nosaukuma un saņēmis atbildi - Kaga tau, ar to domājot, ka neko no jautātā iezemieši nesaprot (līdzīga versija Jukatānas pussalai Meksikā).

Atrašanās vieta. Jūrā, Javas salas rieteņos, Zunda jūras šaurumā veido tāda paša nosaukuma Krakatava saliņu.

Vēsture. Pirms 1883.gada lielā izvirduma te bija 3 salas un vēl sala Langa (tagad dēvē par Rakatakecilu), Verlatena, Sertunga un vēl dažas mazākas. Visdrīzāk, aktīva vulkāniskā darbība te bijusi arī iepriekš un tās bijušas tikai atliekas no kāda sirmā senatnē uzsprāguša vulkāna.
Iespējams, ka tieši par tādu notikumu rakstīts Javas "Ķēniņu grāmatā" par 416.gadu esot atrodams ieraksts: "Pērkoņdārdu skaņa bija dzirdama no Batuvaras kalna, kam atbildēja līdzīgs troksnis no Kapi [ar to varētu būt domāts Krakatau]. Liela kvēlojoša uguns, kas sasniedza debesis, parādījās no pēdējā kalna; visa pasaule tika vareni drebināta, un bija dzirdami skaļi pērkoņdārdi, ko pavadīja stiprs lietus un vētras, taču šis stiprais lietus ne tikai neizdzēsa uguns izvirdumu no Kapi kalna, bet pat uzkūra uguni stiprāku.
Troksnis bija biedējošs, un beigās Kapi kalns ar milzīgu troksni sašķīda gabalos un nogrima zemes dzīlēs. Jūras ūdens pacēlās un appludināja zemi, un visa zeme uz austreņiem no Batuvaras kalna līdz pat Radžabasas kalnam tika appludināta; Zunda zemes ziemeļu daļas līdz pat Radžabasa kalnam iedzīvotāji tika noslīcināti un aizslaucīti ar visu savu mantu... ūdens atkāpās, bet zeme, uzkuras stāvēja Kapi, kļuva par jūru, un Java un Sumatra tika sadalītas."
Pirmo reizi Krakatau ģeogrāfiskajā kartē var atrast Lukasa Janzona Vaghenaera 1611.gada kartē - kā Pulo Karkata.
1681.gadā holandiešu raktuvju inženieris Johans Vilhelms Vogels, dodoties cauri Zunda šaurumam novēroja, kā Krakatau, kas divi gadi iepriekš bija vienos zaļumos, nu pēc izvirduma ir kaila un izdegusi.
1780.gadā Krakatau salā piestāja Dž.Kuka kuģi Resolution un Discovery, kas atgriezās mājās pēs Kuka nāves Havaju salās. Viņi salā sastapa dzīvojam visai draudzīgus iedzimtos.
Holandieši mēģināja Krakatau salā izveidot gan piparu plantācijas, gan cietumu, tomēr nekas neiedzīvojās un savu milzonīgo izvirdumu 1883.gadā sala sagaidīja bez iedzīvotājiem.
Milzu eksplozija (1883.g.). Uz Krakatau salas bija vismaz 3 vulkāniskās virsotnes - Rakats, Danans un Perboevatans. Kā pirmais 1883.gada maijā par vulkānu pamošanos ziņoja vācu karakuģis "Elizabete" - no Krakatau salas paceļoties milzīgs, aptuveni 11 km augsts dūmu un putekļu stabs. Nākamajos mēnešosarī citi kuģi ziņoja par līdzīgām ainām. Satraukumu tas nekādu neizraisīja, jo  bija jau pierasts pie šī vulkāna aktivitātēm. Tomēr lieta kļuva apjomīgāka - pirmajos mēnešos aktīvi darbojās tikai Perboevatana krāteris, kuru izvirdums jau gandrīz bija iznīcinājis, bet pēc tam krāteri saplūda vienā lielā, papildus rodoties arī jauniem krāterīšiem.
1883.gada 28.augusta pusdienlaikā sākās katastrofas fināls. Atskanot baisam troksnim, apmēram 25 km augstumā pacelās melns dūmu, gāzu un putekļu mākonis. Izvirdums turpinājās, mākonis vēlpieauga vismaz uz pusi. Virknei piekrastes ciemu pārbrāzās "nelieli" cunami - tikai dažu metru augsti.
27.augusta rītā notika kulminācija. Atskanēja 4 pārdabiska spēka sprādzieni, tad nogranda pēdējais sprādziens, kas sarāva Krakatau salu sīkos gabaliņos. Sprādziena troksnis bija dzirdams 4600 km attālumā. Iztukšotajā vulkāna magmas ambārī 250 m zem jūras līmeņa iegāzās ap 23kvkm salas ar visu, kas bija palicis pāri no Danana un Perboevatana, radot vēl baisāku sprādzienu.
12 km attālo Sebesi salu ar visiem 3000 iedzīvotājiem cunami noslaucīja pilnībā, bet 45 km attālos Sumatras un Javas krastus apskaloja jau vietumis 40 m augsts vilnis.
Lūk, ko stāsta Lampunas līcī (Sumatra) noenkurotā kuģa "Loudon" pasažieris: "Pēkšņi mēs ieraudzījām, kā krastam ar ievērojamu ātrumu tuvojas gigantisks vilnis. Nekavējoties kuģis izgāja jūrā, lai stātos pretim briesmām: kuģim bija tieši tik daudz laika, lai sagaidītu vilni frontāli. "Loudon" tika pārcelts reibinošā straujumā un tika mests uz priekšu... Kuģis asā leņķī tika pāri viļņa galotnei un tā otrā pusē. Vilnis turpināja savu ceļu, un sastingusī apkalpe vēroja, kā jūra ar vienu vēzienu aprija pilsētu. Tur, kur mirkli iepriekš bija atradusies Telukbetonas pilsēta,  tagad bija tikai atklāta jūra." 
Piemēram, tvaikoni "Berouw" vilnis aiznesa 1,5 km iekšzemē, gāja bojā visi, kas uz tā atradās.a par 27.augusta rīta notikumiem 8 km no Merakas pilsētas: "Pēkšņi nāca liels troksnis. Mēs ieraudzījām kaut ko lielu, melnu tālumā, kas nāca mūsu virzienā. Tas bija ļoti liels un ļoti stiprs, un mēs drīz redzējām, ka tas ir ūdens. Koki un mājas tika aizskaloti. Cilvēki sāka skriet, lai glābtu savu dzīvību. Netālu bija stāva nogāze. Mēs visi skrējām uz to un centāmies pa to uzrāpties, lai paglābtos no ūdens. Vilnis daudziem bija pārāk ātrs, un daudzi noslīka gandrīz man blakus.
Daudzi mēģināja kāpt vienā un tai pašā vietā. Tas radīja sastrēgumu, un daudzi no clvēkiem saķērās un nevarēja pakustēties. Tad viņi cīnījās, kliedzot un raudot vienā un tajā pašā laikā. Tie, kas bija zemāk, mēģināja pamudināt augšējos, kožot viņiem papēžos. Dažus mirkļus bija nikna cīņa, bet citu pēc cita viņus aiznesa ūdens. Daži aizvilka citus sev līdzi. Viņi nelaida viņus vaļā, un augšējie nevarēja atbrīvoties no šī nāves tvēriena."
9/10 bojāgājušo bija uz ūdens rēķina, taču atlikusī desmitdaļa lieākoties sadega dzīvi vai nosmaka no eksplozijas izmestajiem putekļiem, pelniem un gāzes. Tās bija tik jaudīgas, ka pārbrāzās pāri Zunda šaurumam un izpostīja Dienvidsumatru - izdedzināti tika daudzi ciemati ar visiem iedzīvotājiem. Kontroliera Beierinka sieva no Ketimbanas ciema: "Pēkšņi iestājās piķa melna tumsa. Pēdējais, ko es redzēju, bija pelni, kas pa grīdas spraugām istabā ieplūda kā strūklaka. Es pagriezos pret vīru un dzirdēju, ka viņš izmisumā saka: "Kur ir nazis? Es pārgriezīšu mums visiem vēnas, un tad mēs drīzāk tiksim atpestīti no ciešanām." Nazi nevarēja atrast. Es sajutu smagu spiedienu, kas mani notrieca zemē. Tad es sajutos, it kā viss gaiss tiktu aizsūknēts prom, un es nevarēju paelpot. Es jutu, kā cilvēki veļas pār mani. No vīra un bērniem es nedzirdēju nevienu skaņu. Es atceros, ka es domāju,ka gribu iet ārā, bet nespēju iztaisnot muguru. Es tiku līdz durvīm, izspraucos tām cauri, aizķēros un nokritu.
Es sajutu, ka pelni ir karsti, unmēģināju aizsegt seju ar rokām. Pumeka karstie kodieni bija kā adatu dūrieni. Nedomājot es cerībā devos uz priekšu. Ja es būtu bijusi pie skaidras apziņas, es būtu sapratusi, cik bīstami tas ir - mesties elles tumsā. Es uzskrēju zariem un pat nedomāju par to, ka no tiem vajadzētu izvairīties. Es iepinos aizvien vairāk un vairāk, ieķērās mani mati... Es pirmoreiz pamanīju, ka mana āda visur atkarājas kopā ar biezo pelnu slāni, kas tai pieķēries. Domājot, ka tā droši vien ir netīra, es mēģināju noraut nost ādas gabalus, bet tas bija vēl sāpīgāk..." 
Krakatau vulkāna eksplozijā 1883.gadā pasauli pāršalca cunami un vienu gadu nebija vasaras dēļ vulkāniskajiem pelniem, kas aizsedza sauli. Tā bija viena no pirmajām milzu katastrofām, par ko uzzināja cilvēce uzreiz. Ir aplēsts, ka toreiz cunami no zemes virsmas noslaucīja 165 ciemus un pilsētas, bet vēl vairāk kā 130 nopietni izpostīja. Holandiešu varas iestādes oficiāli tika saskaitījušas 36 417 bojāgājušos, kaut gan ticamāks skaitlis ir pat 120 000.
Vēl gadu pēc katastrofas Āfrikas krastos izskaloja vulkāniskā pumeka gabalus ar tajos "iekusušiem" satrūdējušu ķermeņu un skeletu atliekām. Zunda šaurums bija pieblīvēts ar peldošām vulkānisko pelnu un pumeka masām, kas izskatījās pēc cietzemes. Ceļotāji, kas apmeklēja šos rajonus, ziņoja par neaprakstām šausmām - pūstošām cilvēku un dzīvnieku masām kopā ar visneiedomājamākiem dabas atkritumiem - koku stumbriem, dēļiem un citu drazu.
Dzīvība salā atgriezās ļoti ātri. 1884.gada maijā pētnieki Rakatā uzgāja tikai vienu pašu zirnekli, bet tai paša gada oktobrī uz salas jau bija sadīgusi zāle.
1927.gada beigās Javas zvejnieki šeit pamanīja jūras izvirdumu, nākamajos mēnešos no ūdens te parādījās, te pazuda saliņas.
1930.gada augustā piedzima Anak Krakatau - "Krakatau bērns." Kopš XX gs 50.gadiem tas ir audzis vidēji par 13 cm nedēļā. Pašlaik tas gāzi un lavu spļauj no 300 m augstuma.
Līdz 2018.gada 21.decembrim bija viegli dūmojošs Gaiziņa izmēra paugurs zilas jūras vidū - veidoja Sebesi salu. Tad notika izvirdums. Tikai 2 dienas vēlāk no tā bija pailikuši labi ja 100 metru. 2018.gada nogalē notika grandiozs izvirdums - ap 170 kubm iežu tika uzšauti gaisā, iešļuka jūrā un izraisīja postošu cunami. Tā ir vismaz otra grandioza izvirduma reize.

Šodien. Te ir divi lielāki ciemi, skola, vienkārša viesnīca, elektrība tikai pa nakti.

Aplūkojamie objekti.
      Vecā Krakatau paliekas. No jūras gandrīz vertikāli slejas laukā zaļi noaugušas klinšu sienas
      Krakatau bērns. Izpūš gāzes, reizēm lavu un kādu akmens bluķi. 150 m augsta kore un vēl apmēram tikpat līdz virsotnei.

Interesanti! Lāto Lapsa savā rakstā "Vulkānu pasaules superzvaigzne atgriežas" (Sestdiena, 4.-10.janv., 2019.g.) vēsta,  ka salā redzējis īstu Komodo varānu.
"Nolādēto grāmata.” Viena no četrām Č.H.Forta grāmatām pa anomālistiku. Pirmo reizi tika publicēta 1919.gadā. Tajā autors cita starpā uzrakstījis arī par 1883.gada dīvainajām atmosfēras parādībām, kas bija Krakatava vulkāna izvirduma priekšvēstneses.

Avots. Lāto Lapsa, "Vulkānu pasaules superzvaigzne atgriežas" (Sestdiena, 4.-10.janv., 2019.g.).

Saites.
Vulkāni.
Indonēzija.