Aliens

Aļaska, ASV pavalsts

Aļaska ir platības ziņā lielākā ASV pavalsts - 17,8% valsts teritorija jeb 1 717 855 kvadrātkilometri, pēc platības tas divas reizes lielāks par nākamo lielāko ASV pavalsti - Teksasu. Te atrodas lielākā daļa visu pasaules ledāju un vairāk ka 3 miljoni ezeru. Ziemeļblāzma vērojama vidēji 243 dienas gadā.

Aļaskas karogā attēlots Lielais Lācis un Polārzvaigzne.

Nosaukums nācis no krievu kolonistu laikiem, kas ieviesa pamatiedzīvotāju aleutu vārdu Alyeska - "Lielā zeme." Mūsdienās aleutu valodā runā vairs tikai 100-300 cilvēku Beringa jūras salās.

Iedzīvotāji. Pavisam iedzīvotāju skaits sasniedz 698 473, bet uz vienu kvadrātkilometru Aļaskā vidēji ir 0,42 cilvēku. Salīdzināšanai – Latvijā uz tādu pašu platību ir aptuveni 29,6 iedzīvotāji. Aļaskas pamatiedzīvotāji veido 15% no visa štata iedzīvotājiem. Tlingiti.

Vēsture. 
Krievu ierašanās. Jau XVIII gs. beigās vietējie iedzīvotāji tlingiti (krievu dotais nosaukums - kолюжи) saskārās ar krievu kolonistiem un reaģēja uz tiem visai agresīvi. 1792.gadā sadursmē ar indiāņiem tikko negāja bojā nākamais krievu koloniju pārvaldnieks Ziemeļamerikā - Aleksandrs Baranovs (Александр Баранов).
Krievu-indiāņu karš (1802.-1805.g.). 1802.gadā sākās īsts krievu-indiāņu karš. Visai bieži sadursmes beidzās ne par labu krieviem. Tlingiti pastāvīgi uzbruka faktorijām un tirdzniecības kantoriem. Indiāņi pat spēja sagrābt Mihailovas cietoksni un tādejādi vispār padzīt krievus no Sitkas salas. Ar indiāņiem karoja ne jau regulārā armija, bet gan tirgotāji un mednieki, kā arī viņu sabiedrotie - aleuti un čugaču indiāņi (индейцы-чугачи).
Situācija mainījās, kad 1803.gada augustā šeit ieradās Ivana Kruzenšterna (Иван Крузенштерн) un Jurija Lisjanska (Юрий Лисянскй) komandētie karakuģi "Nadežda" ("Надежда") un "Ņeva" ("Нева"), kas devās pirmajā krievu kuģojumā apkārt pasaulei. 1804.gada septembrī krievu flotile A.Baranova vadībā atgriezās Sitkas salā. Te viņš atrada J.Lisjanski ar "Ņevu." Tikmēr indiāņi salā bija paguvuši uzbūvēt nocietinājumus, taču pretimstāvēt karakuģa lielgabaliem tie nespēja. Tomēr aplenkums un cīņas viena alga bija sīvas. A.Baranovs tika ievainots rokā. Tikai pēc vairāku dienu artilērijas apšaudēm tlingiti pameta cietoksni. Krievi atgrieza savā varā Sitkas salu un uzcēla te pilsētu - Jaunarhangeļsku (Ново-Архангельск).
Karadarbība turpinājās, un atkal - ne par labu krieviem. Tā, 1805.gadā tlingiti nodedināja Jakutatas (Якутат) apmetni un iznīcināja vairākas kažokādu partijas (??? - промысловых партий). Tomēr šai pat gadā viskareivīgākie tlingitu klani tika vai nu iznīcināti, vai novājināti un aktīva karadarbība izbeidzās. Turpinājās tikai atsevišķas sadursmes.
Kopumā karš ar indiāņiem pamatīgi apgrūtināja krievu koloniju darbību Aļaskā, pilnīgi apspiest vietējo iedzīvotāju pretestību tie nespēja. Dažos rajonos krievu mednieki un zvejnieki izvairījās ieiet arī ilgi pēc sadursmju izbeigšanās.
Krievu laiki Aļaskā. 1821.gada septembrī krievu ķeizars Aleksandrs I paziņoja par to, ka ārzemnieku apmeklējumiem Aļaska tiek slēgta. Citu valstu kuģiem tika aizliegts kuģot šai rajonā, bet uzņēmējiem - tirgoties ar vietējiem iedzīvotājiem. Šāds krievu ķeizara lēmums izsauca ASV un Anglijas niknumu.
Kievu ietekmes zona tika noteikta no 51.ziemeļu platuma grāda Amerikā līdz ziemeļu platuma 45 grādiem un 50 sekundēm ZA Āzijā. Tādejādi šī zona ietvēra ne tikai Aļasku, bet arī daļu mūsdienu Oregonas pavalsts ASV. Tomēr bija redzams, ka krievi nespēs sacensties ar angļu floti tai rajonā. Pēc Napoleona kariem Krievijas ietekme Ziemeļamerikā jūtami vājinājās, jo impērijai vienkārši nepietika līdzekļu pēc postošā kara. Gan krievu ķeizars, gan arī imperatora ģimenes locekļi bija Krievu-amerikāņu kompānijas akcionāri, un, protams, bija ieinteresēti šī uzņēmuma panākumos. Angļu un amerikāņu tirgotāji aktīvi izspieda krievu tirgotājus no Aļaskas un tai pieguļošām salām. Tādēļ arī Aleksandram I nācās krist tādā galējībā.
Britu ārlietu ministrs Džordžs Kanings un amerikāņu valsts sekretārs Kvinsijs Adams gandrīz vai vienlaicīgi izteica protestu. Sarunu rezultātā tika sasniegts kompromiss - noteikti spēles noteikumi. Krievijas impērija vēl pusi gadsimta valdīja Aļaskā, tomēr noturēt to vairs nespēja.

ASV nopērk Aļasku. Krievijas impērijas budžets no Aļaskas cieta tikai zaudējumus, tādēļ ideja par tās pārdošanu kļuva arvien populārāka. XIX gs. dziļu finansiālu problēmu māktā Krievija skaidri apzinājās, ka savas Amerikas kolonijas zaudēs - tas ir tikai laika jautājums, Krievija pati to piedāvāja nopirkt, tādēļ 1,5 miljonus kvkm lielo Aļaskas teritoriju krievu ķeizars Aleksandrs II pārdeva ASV par 7,2 miljoniem dolāru (mūsdienās tie būtu 140 miljoni ASV dolāru). Pārdošanas līgums tika noslēgts Vašingtonā 1867.gada 30.martā, 1867.gada 18.oktobrī Aļaskas galvaspilsētā Sitkā, godinot ar kara flotes salūtu, tika nolaists Krievijas karogs un pacelts ASV karogs.
Aļaskas pirkumu izplānoja un realizēja ASV valsts sekretārs Viljams H.Stjuarts, kurš par šo darījumu tika ļoti asi izsmiets un kritizēts. Viņš pats to uzskatīja par savu nozīmīgāko sasniegumu, ko novērtēs nākamās paaudzes.
Izplatīta irleģenta, ka šī nauda līdz Krievijai nemaz nav nonākusi, jo Londonā Baringu bankā ASV valdības izsniegtais čeks ticis samainīts pret zelta stieņiem, kurus uz Pēterpili nogādāja pa jūru. Tiek apgalvots, ka barka Orkney, kas veda zelta kravu, nogrimusi jūrā netālu no Pēterpils, atstājot vietu minējumiem, vai zelts vispār bija ticis iekrauts vai palicis Anglijas bankā un kuģa katastrofa bijusi veiksmīgi izplānota diversija. Patiesībā šai barkai ar Aļaskas zeltu nekāda sakara nav bijis, nauda veiksmīgi nonāca Krievijā un par to tika uzbūvēts Maskavas-Kijevas dzelzceļš.

Klondaikas zelta drudzis. Kaut gan toreiz šādu pirkumu daudzi novērtēja kā naudas izšķērdēšanu, jau pēc 30 gadiem tas atmaksājās - 1896.gadā Aļaskā atrada zeltu, un no visas Amerikas turpu traucās 100 000 laimes meklētāju - izvērsās īsts "zelta drudzis." Grūtā un tālā ceļa dēļ līdz Aļaskai nokļuva tikai katrs trešais, bet pie zelta tika tikai 4%. Pēc dažiem gadiem vaļējās zelta atradnes izsīka, daudzi šeit palika bez iztikas līdzekļiem un gāja bojā no bada, aukstuma un bezcerības. Zelta drudža laikā izskaloja ap 570 tonnām zelta.  

Zelts Aļaskā. Zelta ieguve joprojām ir viens no Aļaskas ekonomikas pamatakmeņiem – vidēji šajā reģionā gadā iegūst ap 23 tonnām šī dārgmetāla. 2013.gadā sasniegts līdz šim lielākais gadā iegūtais zelta skaitlis – 32,2 tonnas. Iepriekšējais rekords tika uzstādīts 2009.gadā - 29 tonnas.

Nafta Aļaskā. Taču izrādās, ka Aļaskas dzīlēs ir ne tikai zelts – 1968.gadā atklāja naftas atradnes. Prezidenta Baraka Obamas prezidentūras laikā naftas un gāzes ieguves paplašināšanas plāni Aļaskā tika iesaldēti, lai nekaitētu dabai, nākamais ASV prezidents Donalds Tramps tos atkal atsāka, kamēr tagadējais prezidents Džo Baidens tos atkal apturēja.    

Joprojām vairāk kā 90% Aļaskas teritorijas ziemā ir sasniedzama tikai ar suņu pajūgu, bet vasarā - ar laivu vai hidroplānu. Tadēļ Aļaskā ir 6 reizes vairāk pilotu un 16 reizes vairāk lidmašīnu uz 1000 iedzīvotājiem nekā visā pārējā ASV.

Aļaskā ar likumu aizliegts piedzirdīt aļņus ar alkoholu, piesiet suni uz auto jumta, kā arī modināt lāci no ziemas miega, lai to nofotografētu.

Aplūkojamie objekti.
      Denali/Makinlijs. Ziemeļamerikas augstākais kalns (6096 m). Kopš 1903.gada to centušies iekarot 30 000 cilvēku. Izdevies tikai pusei. 95 tas beidzies traģiski, īpaši 1992.gadā, kad bojā gāja 11 alpīnisti.

Aļaskā ir 23 nacionālie dabas parki un rezervāti, kas ir vairāk nekā jebkurā citā ASV štatā.
       Denali Dabas parks. Ap Ziemeļamerikas augstāko kalnu.
      Gletčerbejas Valsts dabas parks. Tajā katru gadu laikā no 21.jūnija līdz 10.jūlijam uz Mauntfērvezera šļūdoņa novērojams fenomens - Sailentsitija.

      Iliaminas ezers. Lielākais Aļaskā, tajā ir savs ūdensbriesmonis.
      Nikolajevas ciems. Te saglabājušies krievu vecticībnieki.

Port Protection. Apmēram 100 cilvēki izveidoja kopienu “Port Protection” Aļaskas Velsas Prinča salas ziemeļos. Vienīgais veids, kā nokļūt šajā vietā, ir ar laivu vai hidroplānu jeb lidmašīnu, kas var pacelties un nosēsties uz ūdens virsmas. Šeit nav arī sauszemes ceļu, kas to savienotu ar ārpasauli. Tāpat arī nav nekādu vietējo varas iestāžu, kā arī nedarbojas likumi, jo nav neviena, kas to kontrolētu. Uz salas nav arī slimnīcu vai glābēju dienestu, tāpēc vietējiem iedzīvotājiem, lai izdzīvotu, jāpaļaujas pašiem uz sevi un kaimiņiem. 

Lāču hibrīdi. Tiek lēsts, ka uz 21 Aļaskas iedzīvotāju vidēji ir viens lācis. U.arctos/U.maritimus hibrīdi dzīvo Aļaskas salās. Par tamlīdzīgu hibrīdu dzīvotspēju liecina šādu dzīvnieku populācija tā sauktajās ABC salās (Admiralty, Baranof, and Chichagof islands).

Tradīcijas.
Totēmu stabi. Aļaskas pamatiedzīvotāji, tāpat kā viņu priekšteči, iztikas iegūšanai dodas gan vaļu, gan meža dzīvnieku medībās, gan makšķerē. Viņi nodarbojas arī ar amatniecību un ir izslavēti ar īpašiem aušanas stiliem, unikālajām cilšu dejām un bungu spēlēšanu. Aļaskas pamatiedzīvotājiem ir arī īpaša totēma stabu veidošanas māksla. Parasti tie ir ap 15-20 metru augsti koka stabi ar izgrebumiem, kas attēlo dzimtas senčus. Katram stabam ir savs stāsts, kas var būt ne tikai par mirušajiem. Daži totēma stabi izgrebti par godu kāzām vai citiem svinīgiem notikumiem. Parasti totēma stabos attēloja arī Aļaskas savvaļas dzīvniekus un putnus: lāčus, vilkus, ērgļus un kraukļus. Tradicionāli stabi tika krāsoti tikai trīs krāsās: zilā, kuru ieguva no vara; sarkanā no vulkāniskajiem pelniem vai ogām un melnā - no oglēm.   

Grozu pīšana. Aļaskas pamatiedzīvotājiem ir arī bagātīgas grozu pīšanas tradīcijas, kas nodotas no paaudzes paaudzē. Šie grozi pārsvarā pīti no airenes, kas aug Aleutu salās un Aļaskas dienvidrietumos, tikmēr lielākus grozus pin, izmantojot bērzu tāsis un vītola saknes. Grozu pīšanas māksla vēl nesen atradās uz izzušanas robežas, jo trūka jauniešu, kam nodot pīšanai nepieciešamās zināšanas. Taču pēdējos gados tiek darīts viss iespējamais, lai aizsargātu un saglabātu šo izzūdošo amatniecības veidu. Piemēram, vecāka gadagājuma sievietes apmāca jaunākas, lai saglabātu unikālo mākslu. Grozu veidi atšķiras atkarībā no reģiona un konkrētās cilts tradīcijām. Piemēram, tlingitu cilts ir pazīstama ar īpašu pīšanas tehniku, kas ļauj audējam izveidot perfektus apļus. Tradicionāli šie grozi tika izmantoti, lai uzglabātu pārtiku un dažreiz pat ūdeni. Unangax un Sugpiaq cilšu pinējas radīja arī cepures, kas kalpoja gan praktiski, gan kā valkātāja statusa sabiedrībā atspoguļojums.  

Eskimosu tetovējumi. Tradicionāli inuītu tetovējumus taisīja sievietes viena otrai. Pirmais tetovējums, ko sievietes ieguva, bija uz zoda tetovētās līnijas, kuras apzīmēja sievietes pilngadības sasniegšanu. Tetovējumus tradicionāli taisīja, ievadot tinti ar adatu zem ādas vai iemērcējot adatu tintē un pārdurot ādu noteiktā leņķī, lai ievilktu līnijas un punktiņus. Ar tetovējumiem atzīmēja katru sievietes dzīvē nozīmīgu sasniegumu vai notikumu, piemēram, laulības vai bērnu piedzimšanu. Jo vecāka sieviete un jo vairāk viņai sasniegumu, jo vairāk tetovējumu klāj viņas ķermeni.    

Saites.
Amerikas Savienotās valstis.