Aliens

Līva Zaksa. Džibutija

Džibutija ir gluži cita pasaule! Tajā it visur ir jūtama armijas klātbūtne. Tā ir musulmaņu zeme. Tā ir franču valodā runājoša zeme. Tai ir savas paražas. Tur ir tāds seju sajaukums, tāds ticību sajaukums un tas viss padara Džibutiju ārkārtīgi interesantu un neatkārtojamu!

Veltīts Omaram Housseinam pateicībā par 3 skaistām dienām Tadžuras balto smilšu pludmalē.

Džibutija

Ceļojums pa Etiopiju bija teju mēnesi ilgs un tā laikā bija paspējuši nomainīties vairāki mūsu ceļotāju grupas biedri. Šī mēneša laikā paguvām apskatīt klintīs izcirstās Lalibelas baznīcas, Tigrajas noslēpumainos kalnu dievnamus, Aksūmas stēlas un svētvietas, arī Zilās Nīlas ūdenskritumu. Paviesojāmies Etiopijas nacionālajos parkos pie krokodiliem, antilopēm, neparastiem putniem (Etiopija ir putnu vērotāju paradīze) un citiem savvaļas dzīvniekiem, kā arī bijām pārgājienā Simena kalnos. Tomēr ceļojuma skaistam noslēgumam jeb, tā teikt, "saldajam ēdienam,” kaut kā vēl pietrūkst, un tā dēļ, divatā ar draudzeni, dodamies uz Āfrikas īpatnējo valsti Džibutiju. Tā ir pilsēta – valsts, kas atrodas pie Sarkanās jūras Adenas līča. Tātad, Džibutija ir valsts ar izeju pie jūras (Etiopija savējo zaudēja pēc Eritrejas atdalīšanās), un tā ir šīs valsts lielākā bagātība. Džibutija agrāk bijusi Francijas kolonija, līdz ar to franču gars te nosaka dzīvi vēl šodien. Arī franču un amerikāņu armiju klātbūtne ir jūtama ik uz soļa (te izvietojies arī Franču leģions). Pilsētās vērojamas dažādas sejas – darba meklētāji no Etiopijas, Eritrejas un Somālijas, vietējie baltie, kas runā tikai franču valodā un nedaudzi angliski runājošie, kas ir amerikāņu armijas darbinieki. Galvenā sarunvaloda šeit ir franču, bet angļu valodā runājošus cilvēkus sastopam reti.

Līdz ar to arī cenu līmeņi iedalīti 3 kategorijās. Vietējiem iedzīvotājiem cenas ir viszemākās, franciski runājošajiem baltajiem nedaudz augstākas, bet visdārgāk par precēm un pakalpojumiem spiesti maksāt angliski runājošie baltie. Tātad, ja tava sarunvaloda ir angļu, automātiski tiec uzskatīts par amerikāni un pietiekami bagātu, lai maksātu vairāk!

Tadžuras pludmale

Tadžuras pludmale ir vieta, kas visspilgtāk palikusi atmiņā no ceļojuma! Pēc saulainās, kalnainās Etiopijas ceļojuma esam izslāpušas beidzot nokļūt slavenajā Tadžuras pludmalē. Tā kā neizdodas atrast regulāri kursējošu transportu, kas mūs no Džibuti pilsētas aizvestu līdz Tadžurai, nākas sarunāt kravas liellaivu, kas mūs tur nogādās. Gaidot liellaivu, paspējam izpētīt ostas dzīvi ar visiem tās saulrietu, ar preču izkraušanām un izkraušanām, redzam, kā pa līci braukā armija.

Kad visbeidzot esam sagaidījušas savu liellaivu un dodamies ceļā, jau ir iestājusies nakts. Tik neaptverami, kad siltā vakarā, mēness gaismas apspīdēti, kopā ar izpalīdzīgajiem Džibuti iedzīvotājiem, motoram klusi pukšķinot, iepeldam līcī. Ir kluss, mierīgs un silts, smaržo jūra – tāds īsts „sapnis vasaras naktī”!

Kad pēc trīs stundu ilga brauciena ierodamies Tadžuras pilsētā, visas vietējās viesnīcas jau slēgtas, tādēļ nakti pārlaižam kāda vietējā skolotāja mājās uz grīdas, bet jau nākamajā dienā dodamies tālāk, lai sameklētu ceļu uz Tadžuras pludmali. Labu laiku klejojam pa pilsētu, aptaujādamas vietējos, lai uzzinātu, kā nokļūt 7 km attālajā pludmalē. Kā izrādās, ir divi varianti: vai nu īrēt laivu, vai doties kājām norādītajā virzienā. Kamēr apsveram abas iespējas, mums līdzās piestāj džips, kura pasažieri ir inteliģenta paskata ģimene, kas tērpušies vietējā apģērbā. Pārliecinājies, ka meklējam balto smilšu pludmali, mašīnas vadītājs skaidrā angļu valodā aicina mūs sēsties iekšā. Jautājam par cenu, bet auto šoferis tikai pasmejas. Neko īsti nesaprotam, bet citas iespējas, kā nokļūt galamērķī mums nav. Kā pēc brīža uzzinām, laipno šoferi sauc Omārs un viņš ir pats Tadžuras balto smilšu pludmales īpašnieks! Jau iepriekšējā vakarā vīrietis mūs esot manījis pilsētā un dzirdējis interesējamies par šo pludmali, bet tagad jau mūs aicina uz savu īpašumu un būt īpašo viesu statusā. Protams, pieņemam šo labvēlības žestu un uz trim dienām nokļūstam nelielajā privātajā Sarkanās jūras līča pludmalē.

Pārsvarā uz Tadžuras pludmali dodas atpūsties tikai vietējo armiju darbinieki, bet tūristu šeit gandrīz nav.

Apbrīnojami, ka arī tad, kad pats īpašnieks no pludmales ir aizbraucis, darbība te neapsīkst un visi cītīgi turpina pildīt savus pienākumus. Tikai vakarā, kad pienākumi izpildīti un darba laiks beidzies, viņi uzliek mūziku un klusi, mierīgi savā nodabā atpūšas.

Tadžuras pludmalē pavadām trīs brīnišķīgas, neatkārtojamas dienas snorkelējot un baudot vietējo franču virtuvi. 10–15 metru attālumā no krasta ir vieni no skaistākajiem koraļļu rifiem pasaulē. Tadžuras pludmalē tie saredzami jau no krasta. Trīs dienas dzīvojam nojumītē pašā Sarkanās jūras krastā un vairākas reizes dienā mielojamies ar vietējiem – franču virtuves – ēdieniem. No vietējiem sadabūjam maskas un skorkelējām no agra rīta līdz vēlam vakaram. Lielo zivju un koraļļu daudzveidību vienā dienā nemaz nav iespējams apskatīt!

Pēc mēnesi ilgā ceļojuma pa Etiopiju, ceļa un iespaidu nogurdinātas, sēžam Sarkanās jūras līča krastā un nesaprotam, vai tas tiešām notiek ar mums!

Dienā pludmalē palaikam ierodas organizētas ekskursiju grupas no darba vietām, pārsvarā franču un amerikāņu armijas darbinieki, bet vakarā pludmalē esam gandrīz tikai mēs divas, paliek vien daži no apkalpojošā personāla. Baudām klusumu, mieru, silto ūdeni, zilās debesis, spožo sauli un skaisti servētos ēdienus pludmalē, pašā līča krastā. Priecājamies par skaistajiem saullēktiem un saulrietiem, un vēl, papildus visam, apskatām brīnišķīgos koraļļu rifus un krāsainās zivis. Tā nu ir īstenojies mūsu sapnis – gulēt dienvidu jūras pludmalē, kur nav jūtama civilizācijas klātbūtne un ietekme. Var tikai cerēt, ka šī neparastā, skaistā pērle – Tadžuras pludmale – kādu laiku vēl saglabāsies neskarta. Netālu esošie Arābu emirāti jau „met aci” uz šo pusi un ar laiku plāno Tadžuras pludmali attīstīt par kārtējo pasaules tūristu apmeklēto kūrorta vietu.

Viesmīlīgais Tadžuras pludmales īpašnieks pastāstīja, ka tieši mūsu viesošanās laikā notikušas pārrunas par ļoti ekskluzīvas viesnīcas projektu tepat, Sarkanās jūras līča krastā, Tadžuras pludmalē. Tagad šī pludmale ir eksotiska, vēl gluži neapdzīvota, un tā ir Tadžuras milzīgā vērtība! Tādēļ šis ir pēdējais brīdis, lai dotos uz vēl neskarto dabas brīnumu Džibutiju un Tadžuras pludmali, jo drīzumā šeit tiek plānoti vērienīgi pludmales apbūves darbi.

Armija

Džibutijas vidienē atrodas Goda kalni, kur mitinās Franču leģions. Tur tas glābjas no karstuma, aizvada savu ikdienu un nododas apmācībām. Šajos kalnos ir vēsāks, nekā jebkur citur Džibutijas teritorijā, jo Goda kalni atrodas 1750 metrus virs jūras līmeņa. Turklāt, tā ir arī vienīgā vieta visā Džibutijā, kur ir zaļš – īsta oāze.

Šajā valstī ir arī ļoti daudz amerikāņu armijas pārstāvju. Kopumā rodas iespaids, ka Džibutija ir tāda kā armiju mītnes valsts, kuras iedzīvotāju nodarbošanās pakārtota armijas vajadzībām un, kuri tai arī kalpo. Tūristu šeit nav gandrīz nemaz, tādēļ Džibutijas tūrisma firmas galvenokārt apkalpo armiju darbiniekus, sarunāt ko citu ir gandrīz neiespējami.

Franču virtuve

Džibuti ilgu laiku ir dzīvojuši un valdījuši francūži un tas jūtams vēl šobaltdien. Arī ēšanas paradumos vietējie laika gaitā ir spēcīgi ietekmējušies no frančiem un viņu virtuve šeit ir pasakaina! Nav pat nosakāms, kas tie ir par ēdieniem un ēdot nevar pateikt, no kā tie pagatavoti, toties viss garšo brīnišķīgi! Ja kādam vietējam iedomāsies apvaicāties par to, kas šodien bijis pasniegts pusdienās, viņa atbilde būs īsa un visai skopa – tas ir ļoti parasts ēdiens un visas izejvielas ir dabūjamas tepat uz vietas!

Gatavojoties ceļojumam uz šo valsti, pirms tam rūpīgi izplānoju, ko noteikti apskatīsim un, kur iegriezīsimies. Tam lieliski noderēja ceļotāju „bībele” Lonely Planet. Pēc informācijas ievākšanas, „apmeklējamo vietu sarakstā” iekļāvu kādu tur norādīto vislabāko vietējo restorānu. Tagad, kad ar draudzeni jau stāvam pie meklētā „vislabākā vietējā restorāna,” mūsu šaubas par „restorāna” vārda cienīgu iestādījumu apstiprinās. Lai nokļūtu līdz šai vietai, drošības labad mūs pavadīja vietējie baltie, citādi varot gadīties piedzīvot nepatīkamus starpgadījumus un tikšanos ar vietējiem iedzīvotājiem, veicot šos nieka 100 metrus līdz restorānam. Uzreiz saprotam – šī ir īpaša vieta! Tagad, kad jau stāvam šī iestādījuma durvju priekšā, mūsu skatam paveras briesmīga izskata ēka, kas atrodas tikpat briesmīgā rajonā. Būdiņa, kurā atrodas labākā vietējo ēstuve visā Džibutijā, izskatās stipri apšaubāma, bet par pārsteigumu, ieejot iekšā, pamanām daudzus vietējos turīgos iedzīvotājus, kuri šeit ietur maltīti. Arī turpmākais, ko piedzīvojam, mūsos izraisa pārsteigumu. Abas ar draudzeni tiekam ievestas virtuvē, kur jāizvēlas savas pusdienas. Mūsu priekšā guļ svaigas, dažādu sugu un lielumu zivis (cita par citu lielākas), un restorāna pavārs liek izvēlēties, kuru vēlamies notiesāt. Lai gan lielas izpratnes par piedāvājuma klāstu mums nav, kaut ko „uz labu laimi” izvēlamies. Pēc brīža mēs sagaidām porciju ar, apmēram, pusmetru garu ceptu zivi katra, nevis nelielu ceptas zivs gabaliņu, kā bijām domājušas. Papildus tam, mums pasniedz arī vēl dažādas piedevas, „priekš ēdienus” un „pēc ēdienus.” Kad atvadāmies un mēģinām izteikt atzinību par garšīgajām vakariņām, pateicību ar prieku ierodas saņemt viss virtuves personāls - prieks pašām un citiem. Pēc maltītes nospriežam, ka tomēr bijis vērts iegriezties šajā, pēc skata nepievilcīgajā restorānā, jo ēdiens bija nudien lielisks!

Sālsezeri

Džibutiju var iedalīt trīs ģeogrāfiskajos reģionos: piekrastes līdzenumi ar balto smilšu pludmalēm; vulkānisko iežu teritorijas valsts dienvidu un centrālajā daļā, un kalnu apvidus ziemeļos, kur kalnu augstums virs jūras līmeņa ir vairāk kā 2000 metru.

Esam pabijušas Džibutijas piekrastes līdzenumos, baudot Tadžuras balto smilšu pludmali, bet gribas apskatīt vēl kaut ko. Tādēļ noīrējam džipu ar šoferi un braucam skatīties sirreālo Asala sālsezeru. Tā ir viena no retajām izpriecām, ko iesaka un piedāvā vietējie. To, ka šī būs ļoti īpaša ekskursija, saprotam jau brauciena sākumā. Vispirms jau, lai nokļūtu līdz sālsezeram, mums jāšķērso klinšainus, neauglīgus kalnus, kurus veido pelēki vulkāniskie ieži. Daba mežonīga un skarba – visapkārt, cik vien tālu sniedzas skatiens, redzamas vulkānisko iežu akmeņainās nogāzes un kalni ar dzelkšņainiem krūmiem. Skats ir elpu aizraujošs – visapkārt vieni vienīgi akmeņi, nekā zaļa! Paretam ieraugām kādu vientuļu kamieli vai antilopi. Kad esam pievārējuši mokošo ceļu (gaisa temperatūra šajā dienā ap 50 grādiem), beidzot sasniedzam Asala sālsezeru, Āfrikas kontinenta zemāko punktu - 153 m zem jūras līmeņa.

Nonākuši pie sālsezera, sajūta tāda, it kā mēs būtu nokļuvušas gluži citā pasaulē. Vairs ne miņas no pelēkajiem, drūmajiem vulkāniskajiem iežiem, to vietā paveras milzīgi, balti sāls klajumi, virs kuriem paceļas migla. Skats gluži neticams, sirreāls!

Kā pastāsta mūsu šoferis, no šiem sālsezeriem tiek iegūti gan sāls kristāli, gan sāls, kas pēcāk tiek pārdoti.

Divējādā Džibutija (vai būs korekti likt kopā narkotikas ar musulmaņu paradumiem?)

Džibutija ir valsts ar savām – īpašām – paražām, dzīvesveidu un dzīves ritmu. Tā kā šī ir īsta musulmaņu valsts, cilvēki šeit vairākas reizes dienā apsēžas, lai mierīgi noskaitītu lūgšanu. Šie cilvēki dzīvo ar pārliecību, ka lūgšanām atvēlēto minūšu laikā, nekas netiek nokavēts un visu var pagūt arī tad, ja nedaudz esi atpūties, un varbūt to pašu padarīsi daudz mierīgāk, produktīvāk un vieglāk. Tieši šī mierīgā dzīves uztvere un nosvērtība cilvēkus šeit padara līdzsvarotus. Rietumu pasaulē ir gluži pretēji, tas ir kaut kas neiedomājams, jo pie mums valda nemitīga steiga un nekam nav laika. Tajā pašā brīdī, ja pajautātu, ko šajā laikā esam paveikuši, mēs pat neko vērtīgu nevarētu nosaukt! Te tā ļoti uzskatāmi varēja redzēt praktisku meditācijas (lūgšanu) pielietojumu dzīvē un uzskatāmu rezultātu, jā, tā varbūt bija viena no svarīgākajām atzinām, ko pārvedu no šī ceļojuma.

Čats

Džibutijā interesanta parādība ir dienas vidū katas pārņemtā pilsēta. Ēdamā kata (Catha edulis) - mūžzaļš 2 m augsts augs, kas labi padodas 1500-2800 m vjl. augstās nogāzēs Jemenā, Kenijā, un Etiopijā, augs ar viegli narkotisku iedarbību. Ļoti kvalitatīvu katu audzē Etiopijas R pie Hareras, no kurienes to ar lidmašīnu transportē uz Džibutiju un Somāliju. Etiopijā tas ir svarīgs laika kavēklis, bet tas nav salīdzināms ar Somāliju un Džibutiju, kur katas lietošana ir kluvusi par sociālu problēmu ar nopietnām sociāli ekonomiskām sekām. Pirms tam, ap pulksten pus diviem, rosība pilsētā norimst un viss ir kā izmiris, bet tad, ap diviem, trijiem dienā, sākas neizprotama rosība un nervozitāte. Izrādās, no Etiopijas ir ieradusies lidmašīna ar svaigu katu – auga svaigi sagrieztiem dzinumiem, kas sasieti nelielās buntītēs.

To košļā liela daļa Džibutijas vīriešu no 15 gadu vecuma. Tā ir legāli atļauta narkotiskā viela un tiek tirgota visur pilsētā līdz pat vēlam vakaram. Pat ostas nelielo laivu un kuģu satiksme ir pakļauta katas piegādes laikam. Ap katas tirdzniecības vietām valda skaļi kliedzieni, grūstīšanās, pat šika pakaušanās. Kad dienišķā deva ir dabūta, seko apmēram stundu ilgs košļāšanas periods – visi sēž ēku paēnā uz ielām un pagalmos, nopietni nododoties šai nodarbei.

Nākamā stadija ir skaļas un priecīgi uzmundrinošas balsis visapkārt, tādi kā svētki. Pamazām tas viss noklust un ap četriem, pieciem vakarā, kad ir kļuvis vēsāks, dzīve pilsētā atdzimst – atveras veikali, bankas, restorāni, un tad sākas vakara nesteidzīgā dzīve.

Pilsēta

Džibuti pilsēta ir parādība pati par sevi. Tā ir tikai ap 100 gadu veca, bijusi nomadu cilšu galvaspilsēta. Patlaban šī ir Āfrikas pilsēta ar ļoti eiropeisku seju, sākumā tā škiet kā pussabrucis ostas ciemats ar apbružātām koloniālajām un modernajām ēkām, bet pamazām atklāj savu fascinējošo būtību. Šeit apbrīnojami miksējas apātija un nemiers, steidzīga rosība un trokšņainums - mazliet bezkaunīgie katas košļātaji, jutekliskas sievietes skaistās krāsainās šallēs, lepni, bet bezcerīgi izmisuši Somālijas bēgļi, izbadējušies, vāji ubagi un spēcīgi ārzemju leģionāri savos īpašajos tērpos. Neparastais, trakulīgais, tveicīgais Āfrikas, arābu, Indijas un Eiropas ietekmes kokteilis ir vienkārši šokējošs.

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.

Pirmo reizi publicēts 03.12.2009 Aliens.lv iepriekšējā versijā.