Aliens

Tamputoka, Mačupikča

Machu Picchu. Tampu-Tokko - „Trīs logu patvērums.” Mūsdienās pilsēta parasti tiek saukta vienas no virsotņu – Maču Pikču – „vecais kalns,” vārdā.

Sena Dienvidamerikas indiāņu pilsēta Peru, augstu Andu kalnos.

Atrašanās vieta. Peru, Urubambas upes stāvā krastā, 3650 m augstumā. 2 augstas virsotnes Mačupikča (10 000 pēdu virs upes līmeņa) un Vainupikča, starp kurām tad arī atrodas pilsēta 2400 m vjl. Tagad 4 dienu gājiens no Kuskas pa „inku ceļu” vai arī 4 stundu brauciens ar vilcienu. Taisnā līnijā atrodas tikai 50 km attālumā no Kuskas. 

Tūrismam. Uz pilsētu var tikt divos veidos - vai pārgājiens kājām 4 dienu garumā pa kalniem, vai ar vilcienu. Auto ceļa līdz tuvējai pilsētiņai Akvakalientei (Aquas Calientes) nav.
No Kuskas iet divi vilcieni agri no rīta no Sanpedro stacijas. Viens vilciens ir tūristiem (dārgs - ap 200 dolāriem!), bet otrs - vietējiem. Pa zigzagveida terasēm vilciens sasniedz zemu pāreju, pēc tam tāpat zigzagiem laižas lejup uz Vilkapampas līdzenumu. Tad ieleja kļūst arvien šaurāka un vilciens iebrauc Urubambas kanjonā. Vilciens iet ap 3,5 st, jākāpj ārā stacijā Mačupikča, kas faktiski ir pie Akvakalientes pilsētiņas.
Augšā uz Mačupikču var kāpt kājām un pacēlums ir 500 m. Augšā var tikt arī ar autobusu, kas pa serpentīna veida ceļu brauc 8 km. Ieejas maksa - 20 USD. Tūristi parasti ieiet caur vārtiem kompleksa DA un eja tos ved uz ZA.
Ieejas maksa palielināta līdz 17 Ls, dienas apmeklētāju skaits ierobežots līdz 2500 cilvēkiem, bet interese ir krietni lielāka. Tādēļ savlaicīgi jāiegādājas biļetes. To var izdarīt www.machupicchu.gob.pe oficiālajā mājaslapā. Biļetes tiek piesaistītas pases numuriem, lai izvairītos no spekulantiem.
2001.gadā varas iestādes pirmo reizi sāka ierobežot tūristu skaitu senpilsētā. Tagad tur var ietikt tikai iepriekš rezervējot laiku.

Vēsture. Pēc indiāņu leģendām, dievs Virakoča nometinājis 4 Aijaru brāļus ar viņu dzīvesbiedrēm pilsētā, viens no brāļiem šeit dibinājis valsti, 1000 gadu vecāku par Inku valsti. Leģendā par brāļiem Aijariem teikts, ka ceturto brāli ieslodzījuši masīvā kalna alā, kur tas pārvērties par akmeni. Domājams tā varētu būt ala zem Toreona.
Pēc citiem nostāstiem pilsētu dibinājis Senās valsts valdnieks Manko Kapaks vai pat Purinpača "tumsas laikos."
Mūsdienu akadēmiskajā vēsturē nez kamdēļ iesakņojies uzskats, ka pilsētu uzcēlis inka Pačakuteks ap 1460.gadu kā savu rezidenci, lai gan tas visdrīzāk tā nav.
Spāņu konkistadori tā arī nekad to nav atraduši un iekarojuši, taču pēc to ierašanās Inku zemē XV gs. pilsēta tika atstāta un aizmirsta.
Drupas uzgāja amerikāņu zinātnieks Airams Bingems tikai 1911.gadā.
1928.gadā, kad šaursliežu dzelzceļš Kusku savienoja ar Tamputoku, drupas kļuva pieejamas arī tūristiem.
1997.gadā pilsētu piemeklēja milzīgs ugunsgrēks, kuru nodzēst traucēja karstais laiks, vējš un ūdens trūkums.
Senpilsētas apmeklējumi valsts kasei ienes visai daudz līdzekļu, tomēr 2001.gadā pirmo reizi varas iestādes pacēla jautājumu par cilvēku skaita ierobežojumu.

Atklāšana un izpēte. Tamputoku sauca par "zudušo inku pilsētu."
Nesen nācis atklātībā, ka seno pilsētu pirmais atklājis vācu uzņēmējs Augusto Bernss jau 1876.gadā un to izlaupījis.
Airams Bingems no Jēla universitātes, meklējot citu indiāņu pilsētu (laikam Vilkabambu?) nonāca senpilsētā 1911.gadā un līdz 1914.gadam tur veica izrakumus. Patiesībā īstais pilsētas atklājēs bija vietējais zemnieks Melčors Arteaga, ko savās atmiņas atzīst arī A.Bingams. Par to, ka M.Arteaga amerikānim parādīja senpilsētas atrašanās vietu, viņš saņēma nelielu, taču taisnīgu samaksu - 1 solu.
Pasaules slava gan tika A.Bingemam un izrakumu rezultātā apmēram 45 000 artefaktu aizceļoja uz ASV, kur Jēla universitātē tie glabājas līdz pat mūsdienām. Patreiz iet pārrunas, lai atradumus atgrieztu Peru.
Pagāja vēl ceturtdaļa gadsimta līdz tika veikti nākamie pētījumi: XX gs. 30.gados Potsdamas univeritātes astronomijas profesors Rolfs Millers. Viņš Intihuatana akmeņa pētījumos izmantoja arheoastronomijas principus.
Pirmatklājēji domāja, ka atrastā pilsēta ir Vilkabamba, taču tā tika atrasta pilnīgi citur.
1981.gadā pilsēta tika pievienota UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam.
Mūsdienās arheologi izložņājuši pilsētu krustu šķērsu, taču īstas skaidrības par pilsētas funkciju nav. 

A.Bingema veiktie izrakumi tā arī nesniedza atbildes uz galvenajiem jautājumiem - kad pilsēta dibināta, kas bija tās pirmie celtnieki un kādi bijuši tas uzdevumi. Tai pat laikā izrakumi izvizīja jaunas mīklas. Līdz ar inku trauku lauskām tika uzieti pirmsinku laika priekšmeti - akmens cirvji, obsidiāna uzgaļi, bizoņu kauli u.c.
Pavisam dīvaini, bet senpilsētā uzieti arī priekšmeti ar izteikti eiropeisku izcelsmi - dzelzs naži.
Pilsētā tikpat kā netika atrasti zelta priekšmeti.

Arhitektūra. Sastāv no 12 rajoniem. Valdnieku un reliģiozās būves novietotas rietumos, bet dzīvojamās un sabiedriskās – austrumos. Šīs divas pilsētas daļas atdalītas ar platu terasu rindu. Parastie iedzīvotāji dzīvoja nevis pašā pilsētā, bet gan daudzos pavadoņciematos ap to. Tieši tāpat kā Kuskā, arī šeit ir vairāki būvniecības stili – megalītiskais, tēsto akmeņu un akmens-javas celtnes.
Senie mūri ir droši pret zemestrīcēm, speciāli tādēļ ir arī trapeces veida logu un durvju ailes. Daži akmeņi ir 50 tonnas un vēl smagāki. Ēkas celtas no kalnā atrodamā pelēkā granīta. 

Aplūkojamie objekti.
Svētais laukums. A.Bingema dotais nosaukums. Divās tās malās ir lielākie tempļi – Trīs logu templis austrmu malā un Galvenais templis – ziemeļu malā.

Trīs logu svētnīca. Nosaukumu devis A.Bingems. Atrodas Svētā laukuma austrumu malā.
Tā ir taisnstūra akmens zāle 10 m garumā un 4 platumā. Trīs logi atrodas tikai vienā - austrumu sienā un ir tikai daļa no masīvas sienas, kuras celtniecībā izmantotie lielie poligonālie akmeņi atvesti no tālienes. Logiem ir trapeces forma.
Svētnīcai ir trīs sienas, rietumu pusē tas ir atvērts, šeit slejās 7 pēdu augsta akmens kolonna, domājams, jumta atbalsts. To no abām pusēm pietur divi horizontāli, labi apstrādāti bloki. Kolona atrodas tieši iepretim vidējam logam. Akmeņi turas kopā bez saistvielas - poligonāli.
Tiek uzskatīts, ka triji logi orientēti tieši tā, lai saulstāves dienā jūnijā saulei lēcot gaisma no tās trāpa tieši logos, tādejādi visa telpa, saulei lecot šai datumā, tiek saules staru apspīdēta. Izteikta doma, ka trīs logi simbolizē inku radīšanas stāstu. Saskaņā ar leģendu Saules dieva Virakočas bērni - Aijaru brāļi, ienākuši pasaulē cauri trim noslēpumainām atverēm kalnā un šie trīs logi tad nu iemūžinājuši šo notikumu.

Galvenais templis. A.Bingema dotais nosaukums, arī celts no poligonālajiem granīta akmeņiem. Atrodas Svētā laukuma ziemeļu malā. Arī ir tikai 3 sienas 12 pēdu augstumā. Centrālajā sienā 7 nišas imitē trapecveida logu, bet abās sānu sienās – pa pieciem imitētiem logiem katrā. Zemē pie centrālās sienas viltus logiem guļ taisnstūra akmens, kura izmēri ir 3 x 5 pēdas, augstums – 5 pēdas. Funkcija nezināma. Virs septiņiem no centrālās sienas pseidologiem ir seši izciļņi. Ziemeļrietumu stūrī ir neliela piebūve: istaba bez jumta ar akmens solu iekšā. Binghems domāja, ka tā ir priestera dzīvojamā istaba, taču funkcija nav zināma. Vienam no akmeņiem ir 32 skaldnes !!! Tāda nav vairs nekur!!!
Tūdaļ aiz piebūves ir kāpnes no neapstrādātiem taisnstūra akmeņiem. Tā izlokas un ved no Svētā laukuma augšup.

Intivatāna. "Tas, kas piesaista Sauli" jeb "Saules akmens." Inku altārakmens ar neskaidru astronomisku funkciju.

Torreons („tornis”). Pusapaļas formas celtne, uz kuru ved 7 pakāpieni. Celtne būvēta no tādiem pašiem akmeņiem kā Intihuatāna laukuma sienas. Tās iekšpusē atrodas Svētā klints no dabiska akmens, apstrādāta, bet, atšķirībā no Intihuatāna, nav vainagota ar kolonnu. Tās vietā akmens blokā ir izveidotas rieviņas, kuras kopā ar bloka skaldnēm veido novērošanas virzienus, vērstus uz diviem logiem celtnes pusapaļajā daļā. Uz tā atrastas uguns pēdas. Torreonā ir trīs logi – divi novērošanai un trešais īpatns ar ķīļveida izgriezumu augšpusē un apgāztu kāpņu formu apakšā.
Millers un citi astronomi pēc viņa, nonākuši pie viedokļa, ka novērošanas virzieni bijuši vērsti uz saullēkta punktiem vasaras un ziemas saulgriežu laikā. Skatu no īpatnā loga aizsedz inku laiku būves, tādēļ pētnieki līdz šim nav pievērsuši tam pienācīgu uzmanību. Garā sienā ir septiņas logu imitācijas un īsajā vēl divas. Garajā sienā ir arī seši izciļņi, būtībā šī siena ir tāda pati kā siena Trīs logu templī.
Klints apakšdaļā atrodas ala, kura ir mākslīgi paplašināta un izbūvēta. Tās centrā atrodas balta kolonna, bet grīda izlikta ar baltām granīta plāksnēm. Uz šo alu, domājams, attiecas leģenda par ieslodzīto Aijaru brāli.

Kondora templis.

Atradumi.
Zelta priekšmeti, Tādu nav te atrasts gandrīz neviens, lai gan pilsētā meklēti inku dārgumi. Laikam jau Inti te savus sviedrus nav lējis...
Akmens ar 32 skaldnēm. Atrodas vienā no divām Galvenā tempļa ieejas durvju ailes stenderēm. Saskaitīt var 24, bet pārējās atrodoties iekšpusē. 
Jēla universitātes fondi. Peruāņu pētnieki Jēla universitātes fondos uzgājuši 5728 veselu un nebojātu atradumu, kā arī 46 332 atradumu fragmentus, kuriem arī ir zinātniska vērtība. Runa iet par mūmijām, keramiku un rotaslietām.
Kalpotāju skeleti. Laikam taču tādi ir uzieti. To izpēte norāda, ka tie nākuši gan no Bolīvijas kalnu rajoniem, gan no piekrastes. Pēc citiem avotiem te atrasti tikai sieviešu skeleti.
Dzelzs naži. Esot tipiski eiropeiski (???). Ja tā ir tiesa, tad tā ir liela mīkla.

Riski. Tamputoka atrodas uz t.s. "selvas sliekšņa," tādēļ lielu risku sastāda tropiskie lieti, kas var izraisīt augsnes pārvietošanos. Tādejādi daži monolīti pat mainījuši savu stāvokli, pārvirzījušās pat veselas arheoloģiskās grupas.
Otrs negatīvs faktors ir ložņājošie augi kikujo, kurus dažreiz pat sauc par "augu vēzi," jo šis vīteņaugs ieperinās drupās un ar savām saknēm neatlaidīgi tās ārda.
Restauratori gan atgādina, ka pirmais destruktors bijis pats A.Bingems, kas licis sadedzināt visu augu segu - tādēļ bojāta akmens bloku virsma un notika augsnes erozija.

Hipotēzes.
Militāra cietokšņa drupas. To uzcēlusi kada civilizācija vēl pirms kečvu ienākšanas šai rajonā. 

Reliģiskiem mērķiem. Kā viena no galvenajām ir hipotēze, ka Tamputoka bijusi inku svētā pilsēta un kalpojusi kā svētceļojuma mērķis.

Inku pēdējais patvērums. Inka, viņa galms un vēl ap pusotra tūkstoša ļaužu te raduši patvērumu no spāņu konkistadoriem, kad tie sagrāba Kusku.

Saules salas prototips. Itāļu arheoastronoms Džūlio Magli no Milānas Politehniskā institūta uzskata, ka Mačupikča veidota kā Saules sala Titikakas ezerā, no kurienes cēlušies inkas.

Saules meitu uzturēšanās vieta. Šai nomaļajā vietā varēts droši turēt inkam paredzētās sievietes. Hipotēzei par labu liecina tas, ka te izrakumu laikā uzieti vienīgi sieviešu skeleti. Tomēr tāda funkcija Tamputokai varētu būt tikai pēdējā tās vēstures posmā.

Ģeoloģiskā teorija. Mačupikča celta uz tektonisko plātņu lūzuma vietas. Tāda vieta izvēlēta apzināti, par to pārliecināts brazīļu ģeologs Rualdo Menegats no Riograndes du Sulas Federālās universitātes. Savu hipotēzi viņš pamato ar novērojumu, ka virs plātņu lūzuma klintis ir sadrupušas un šais vietās var vieglāk iegūt akmeni celtniecībai. Turklāt parasti zemestrīču lauzītajās vietās izveidojušies dabīgi ūdenskanāli, pa kuriem ūdens tek gan no lietavām, gan arī no kūstošā ledus virsotnēs. Viņš analizējis no pavadoņiem iegūtos attēlus, salīdzināja rezultātus ar mērījumiem no zemes un noskaidrojis, ka arī vairākas citas senpilsētas būvētas virs tektonisko plātņu lūzuma vietas. Iespējams, šī teorija izskaidro to, kamdēļ senie meistari pilsētu uzbūvējuši tik grūti pieejamā vietā.

Interneta resurss. www.machupicchu360.com, vērojama pilsētas panorāma tiešraidē. 

Saites.
Hairams Bingems.
Inki.