Nocietinājumi, fortifikācija
- Detaļas
- Publicēts 19 Marts 2016
- Autors Redaktors
Fortificatio - "nostiprināšana" (latīņu val.).
Fortifikācija ir kara inženiermākslas nozare, kas aptver apvidus nocietināšanas teoriju un praksi.
Fortifikācijas uzdevums ir palielināt bruņoto spēku darbības efektivitāti, aizsargāt karaspēku, iedzīvotājus, materiālās vērtības, tautas saimniecības objektus un vadības sistēmas no pretinieka iznīcināšanas līdzekļu iedarbības. Šajā nolūkā iespējamās karadarbības rajonos un visā valsts teritorijā saskaņā ar operatīvi stratēģiskiem un taktiskiem plāniem ierīko fortifikācijas būvju kompleksus.
Ir ilglaicīgā fortifikācija, kas nodarbojas ar pastāvīgo nocietinājumu projektēšanas, celtniecības un ekspluatācijas jautājumiem, un lauka fortifikācija, kas izstrādā karaspēka darbības, koncentrēšanās un izvietošanas rajonu lauka nocietinājumu teoriju un sniedz praktiskas rekomendācijas to ierīkošanai galvenokārt karalaika apstākļos.
Vēsture. Pirmie cietokšņi bija vairāk vai mazāk nocietinātas apdzīvotas vietas.
Senākās nocietinātās apmetnes radās jau eneolītā. Mūru atliekas no VIII g.tk.pmē. uzietas Jērikā (Palestīna).
Ievērojami nocietinātas pilsētas III g.tk.pmē. bija Memfisa (Ēģiptē), Baktra (Divupē) un Troja (Anatolijā).
Vienlaidu nocietinātas joslas radās mūsu ēras sākumā - Lielais Ķīnas mūris, romiešu vaļņi. Pirmie vaļņu tipa lauka nocietinājumi bija romiešu militārās nometnes.
Krievijas teritorijā nocietinātas apmetnes bija apņemtas ar koka sienām (krieviski - ostrog). Daudzi nocietinājumi vēlāk pārauga pilsētās.
XI-XV gs. Rietumeiropā militāra nozīme bija nocietinātām pilīm, cietokšņiem, nocietinātām pilsētām un klosteriem. Senajos cietokšņos sienu augstums bija līdz 10 m, torņu - 15-20 m, neskaitot augšējo parapetu ar dzeguļiem un šaujamspraugām. Īpaši nocietināja cietokšņa citadeli un donžonu.
XIV-XV gs. visapkārt cietokšņiem sāka ierīkot aizsarggrāvjus ar nocietinātām nogāzēm un zemes vaļņus aizsardzībai pret aplenkuma artilēriju.
XVI-XVII gs. feodālo valstu politiskās varas un aizsardzības interesēs sāka veidot vienotas fortifikācijas būvju sistēmas. 1515.gadā itāļu arhitekts A.Sangallo Jaunākais sāka būvēt cietokšņus ar bastioniem. Torņu vietā cietokšņa artilērijas izvietošanai sāka būvēt bastionus un rondeļus. Radās franču - S.Vobāns, L.Kormontēns; itāļu - N.Tartalja u.c.; vācu - A.Dīrera fortifikācijas skolas. Valsts robežu aizsardzības sistēmu, kas sastāvēja no cietokšņiem un lauka nocietinājumiem, XVII gs. izstrādāja nīderlandes kara inženieris M.Kehorns.
XVIII-XIX gs., lai traucētu cietokšņu apiešanas manevrus, 2-3 km attālumā no cietokšņiem sāka ierīkot priekšējos nocietinājumus un fortus. Ar fortiem aizsargāta cietokšņa ideju izvirzīja Krievijas ķeizars Pēteris I. Pasaulē pirmais šāda veida cietoksnis bija Kronštate (Krievijas impērija), kas bija celts 1703.-1724.gados pēc ķeizara Pētera I ierosmes.
XIX gs. 2.pusē sāka ierīkot zemē iedziļinātas fortifikācijas būves - krievu kara inženieru A.Teļakovska, E.Totlēbena, K.Veļičko u.c. darbi. Pilnīgi uz šāda tipa fortifikācijas būvēm pārgāja tikai pēc krievu-japāņu kara (1904.-1905.g.).
Pēc I Pasaules kara cietokšņi un atsevišķi forti zaudēja nozīmi. Cietokšņi bieži tika izmantoti par drošām ieslodzījuma vietām, piemēram, Ifas cietoksnis Francijā, Pētera un Pāvila cietoksnis Krievijā.
XIX gs. beigās - XX gs. sākumā 6-8 km attālumā sāka būvēt ārējo nocietinājumu joslas. Tādejādi ap cietokšņiem veidojās nocietināti rajoni un nocietinājumu līnijas.
Mūsdienās fortifikācijai joprojām ir svarīga nozīme taktisko, operatīvo un stratēģisko uzdevumu risināšanā. Sarežģītas fortifikācijas problēmas jārisina, lai nodrošinātu aizsardzību pret kodolieročiem.
Fortifikācijas būves. Kara inženierbūves, ko ierīko karaspēka ugunspozīcijās, komandpunktos, novērošanas posteņos un aizmugurē, lai nodrošinātu efektīvu uguns, vadības un satiksmes sistēmas darbību, kā arī personālsastāva, kaujas tehnikas un karamateriālu aisrdzību.
Pie fortifikācijas būvēm pieder ierakumi, tranšejas, satiksmes ejas, kazemāti, kaujas torņi. Aizsprostojumus pretinieka aizkavēšanai, piemēram, dzeloņstiepļu aizžogojumus, prettanku grāvjus u.c. uzskata par atsevišķiem nocietinātu pozīciju elementiem. No aizsprostojumiem un fortifikācijas būvēm veido nocietinājumus.
Bastions.
Bateriju tornis.
Blindāža.
Citadele.
Esplanāde.
Fašīna.
Fleša.
Forts.
Kastela.
Palisāde.
