Aliens

Laijola, Ignācijs de (1491.-1556.g.)

Ignazio Loiolakoa vai Ignacio de Loyola.
Jezuītu ordeņa dibinātājs.

Radniecība. Senas basku dzimtas pārstāvis.

Dzīvesgājums. Jaunībā guvis visai labu izglītību, pēc tam izvēlējies  militāru karjeru. Sākumā viņam viss gāja labi un kā virsnieku viņu gaidīja spoža karjera. Tomēr vienā no kaujām I. de Laijola 30 gadu vecumā guva nopietnu ievainojumu: "Mani aizķēra lādiņš, kas caurskrēja man starp kājām, ievainoja vienu un salauza otru." 10 dienas viņš nogulēja franču hospitālī, atspirga un viņu pārveda uz dzimtas pili.
Pārdomās pēc ievainojuma viņš nolēma sevi veltīt kalpošanai Dievam un Romas Katoļu baznīcai.
Savu reliģisko darbību viņš sāka ar ceļojumu uz Svēto zemi 1523.gadā. Te viņš mēģināja musulmaņus pievērst kristietībai, tomēr no tā nekas nesanāca un viņš atgriezās mājās.

Laijola kā Jezuītu ordeņa radītājs. Ilgi mājās viņš nesabija un devās uz Salamanku (Spānija), tad uz Parīzi, kur studeja dievvārdību. Francijas galvaspilsētā viņš sastapa domubiedrus, ar kuriem 1536.gada beigās kopā devās uz Romu.
1537.gada novembrī viņš un vēl 9 viņa biedri tika uzņemti audiencē pie pāvesta Pāvila III. Pēc sarunas ar pāvestu viņi iestājās baznīcas kalpībā, apņemoties izpildīt jebkuru uzdevumu. 
Pēc tam domubiedri saprata, ka viņus nosūtīt var uz jebkuru vietu un notikt var jebkas, kas varētu arī izjaukt viņu savienību. Tādēļ viņi sastādīja Jēzus mūku biedrības projektu, kas vēlāk ieguva Jezuītu ordeņa nosaukumu (no latīņu vārda Jesus). Tā kā Laijolam bija autoritāte savu biedru vidū, tad viņš izvirzījās sabiedrības priekšgalā. Bez tam Laijola zināja ne tikai dievvārdus, bet bija pazīstams arī ar kara mākslu, tad vi'ņš par jaunās biedrības mērķi stādīja Romas Katoļu baznīcas un pāvesta aizsardzību.

Laijola kā Jēzus ordeņa vadītājs. Drīzumā tika izstrādāti un pāvestam Pāvilam III piestādīti nākamā ordeņa statūti. Pats ordenis tika nodibināts 1540.gada 27.septembrī. Pāvests Pāvils III paziņoja, ka jezuītu mēķis ir „atgriezt nomaldījušās masas baznīcas klēpī.”
Jezuīti saņēma plašas privilēģijas no pāvesta troņa. Viņi nebija pakļauti laicīgām tiesām, bija atbrīvoti no valsts nodokļiem, pakļāvās tikai ordeņa ģenerāliem un pāvestam.
Nākamajā 1541.gadā Laijola kļuva par ordeņa ģenerāli, tāda amata nebija nevienam kristiešu ordenim. Tā arī Laijola vadīja ordeni 15 gadus līdz pat savai nāvei.

Laijola un spiegu tīkla izveidošana. Tā kā pirmsākumos ordeņa galvenais mērķis bija cīņa pret Reformāciju, tad tādai cīņai bija nepieciešami katoļu baznīcai uzticīgi ļaudis. Tādiem mērķiem Laijola izdeva apkopojumu "Garīgie vingrinājumi," kam bija jāveic šādu ordeņa biedru izaudzināšanu - šo grāmatu "vajadzēja nevis lasīt, bet gan piedzīvot." Bijušais ordeņa biedrs, kas savulaik "piedzīvojis" jezuītu pamācību, A.Tondī saka: "Cilvēks, lai kādi nebūtu bijuši viņa uzskati, no paša "vingrinājumu" sākuma izvēršas otrādi, viņa dzīve apgriežas ar kājām gaisā; tagad viņš noliedz to, ko agrāk godāja."
Lai sasniegtu sādu ordenim vēlamu rezultātu katram ordeņa loceklim bija "jāpiedzīvo" grāmatā izklāstītie "vingrinājumi" 40 dienu garumā 2 reizes mūžā. Lai uzturētu attiecīgu garīgo tonusu, katram jezuītam 8 dienas gadā tie jāatkārto - vientulībā ķellē, pilnīgi klusējot un ieejot sevī.
Audzinot jezuītus saskaņā ar Laijolas sakopotajiem "Garīgajiem vingrinājumiem," Laijola veidoja baznīcas politisko izlūkdienastu ar militāru disciplīnu. Stājoties pie ordeņa vadīšanas viņš pievērsa sevišķu uzmanību spiegu un izlūku izaudzināšanai. Daudzskaitlīga aģentu armija pārklāja ar spiegu tīklu ne tikai Eiropu, bet jezuītu spiegi parādījās arī Indijā, Ķīnā, Japānā, Abesīnijā un citās valstīs Āzijā un Amerikā.
Jezuīti bija meistariski spiegi un pāvesta gribas paklausīgi izpildītāji. Viņi uzmanīgi noklausījās ticīgo grēksūdzes un vērtīgo informāciju nodeva uz Romu saviem vadītājiem.

Laijola un sievietes ordenī. Mācību laikā Barselonā viņa aizbildne bija Izabella Rosēra (Isabel Roser). 1542.gadā, pēc tam, kad seņjora Rosēra bija kļuvusi  par atraitni, viņa izprasīja Romas pāvestam Pāvilam III atļauju kopā ar draudzenēm kļūt par iesācēju Laijolas ordenī. Jau 1545.gadā dāmas svinīgi zvērēja Jēzus biedrībai. Vēl pēc kāda laika viņas sāka pārmest ordeņa brāļiem iedzīvošanos uz viņu rēķina. Lai gan izmeklēšana neapstiprināja šos faktus, tomēr nesaticības sēkla starp "brāļiem" un "māsām" jau tika iesēta. 
1546.gada oktobrī I.Laijola ar pāvesta atļauju atbrīvoja sievietes no Jēzus biedrībai dotā zvēresta. Pēc I.Laijolas lūguma tad arī pāvests izrīkoja jezuītiem vairs nekad nerūpēties par sieviešu dzimuma kolēģēm. Izabella Rosēra, izlīgusi ar I.Laijolu, atgriezās Barselonā, kur iestājās franciskāņos.
Tā nu I.Laijola nolēma, ka apustulisko misiju vajag uzticēt tikai vīriešiem. 

Atradumi.
F.Surbarāna glezna "Ignācijs Laijola - jezuītu ģenerālis." 1600.g.

Citāti.
"Tiem, kas tic, nekādi pierādījumi nav vajadzīgi, bet ne ar kādiem pierādījumiem nebūs gana, lai pārliecinātu neticīgos."
„Vajag ne tikai gribēt tā, kā grib priekšnieks, bet arī just tāpat kā viņš. Padotajam jāraugās uz vecāko tāpat kā uz pašu Kristu, viņam jāpaklausa vecākajam līdzīgi nūjai, kas paklausa ikvienai kustībai, līdzīgi vaska bumbiņai, ko var pārveidot un izstiept. Pāvestam ir jāpaklausa bez jebkādām ierunām, pat grēka dēļ, un jāizdara arī tas, kas ir grēks, ja priekšnieks to prasa.” 

Saites.
Jezuītu ordenis.