Aliens

Kalasasaija

„Stāvošās kolonnas.”
Galvenais megalītiskais komplekss Tiavanakā.

Apraksts. Observatorijas komplekss ar izmēriem apmēram 120x130 m, kurš ierobežots ar stāvošu kolonnu rindām. Pie tā rietumu sienas ziemeļu gala arī šodien ir uzslieti Saules vārti. Laukumā atradās pakāpjveida piramīda ar tukšu vidu. Austrumu daļā atrodas „mazais templis.” Templim apkārt mētājas daudzas lielas būvdetaļas no ļoti cieta vulkāniskā ieža. Pēdējos gados arheologi neglābjami sagrēkojuši – patvaļīgi aizpildījuši spraugas starp varenajiem monolītiem ar akmens bluķiem. Tādējādi rekonstruēts mūris, kurš tā nekad nav izskatījies. Katram ir redzams, cik ļoti šie akmeņi mūrī neiederās. Atsevišķi monolīti sienā ir līdz 10 m augsti un daudzas tonnas smagi. Tos vēl var ieraudzīt vecākās fotogrāfijās, piemēram Dēnikena 2.grāmatā „Atpakaļ uz zvaigznēm.”
Kalasasaijas pakāpieni ir veidoti no monolītām 30 pēdu garām plāksnē, svarā ap 40 t. Kāpnēs tad arī atrodas vislielākais Tiavanakas akmens.

Šeit Poznaņskis veica savu nozīmīgāko atklājumu. Izmērot attālumu un leņķi starp diviem saulgriežu punktiem, viņš konstatēja, ka Zemes ass slīpums kompleksa būves laikā bija 23,8o (nevis 23,5o kā patreiz). Izejot no astronomiskajām formulām, izriet, ka Kalasasaija celta 15 000 gadu pmē. Vēlāk dati tika koriģēti un Poznaņskis piekrita uz 24,6o, respektīvi 4050. vai 10 150.g.pmē.

Šai templī atrodams dievības attēls, kas izskatās kā cilvēks, tikai viņa tērps zem jostasvietas atgādina zivs zvīņas.

Kalasasaijas astronomiskā orientacija un vecums. Atbilstoši Poznaņskim (1873.-1946.g.), Tiavanakas galvenā celtne – Kalasasaija – bija precīzi orientēta pēc pavasara un rudens ekvinokcijas, kā arī pēc vasaras un ziemas saulgriežiem. Tādējādi noteiktā dienā Saulei vajadzēja uzlēkt virs noteikta tempļa akmens un norietēt aiz cita monolīta. Taču šeit Poznaņskis saskaras ar vienu problēmu, proti, kuru akmeni izvēlēties par atskaites punktu? Tā kā tempļa drupu atrašanās vieta vairs nesakrita ar šiem astronomiskajiem notikumiem debesīs, Poznaņskis pieņēma, ka Kalasasaijas celtniecības laikā bija cits Zemes ass slīpuma leņķis. Mūsdienās Zemes ass slīpuma leņķis ir 23,4 grādi. Savukārt pēc Poznaņska aplēsēm, ekliptikas slīpuma leņķim Tiavanakas celtniecības laikā vajadzēja būt 23,15 grādiem. Pārbaudījis visas pieejamās astronomiskās tabulas, viņš konstatēja, ka šāds Zemes slīpuma leņķis bija 13 000.g.pmē.
Protams, tāds Poznaņska dotais Tiavanakas vecuma datējums pārējai zinātnes pasaulei šķita neticams. Tāpēc, lai pārbaudītu Poznaņska aprēķinus, Vācu astronomijas biedrība uz Tiavanakas drupām nosūtīja ievērojamu astronomu komandu, kura tur darbojās laikā no 1926.gada līdz 1928.gadam. Astronomi apstiprināja Poznaņska teoriju par Kalasasaijas astronomisko orientāciju, taču noteica, ka redzamības līnija attiecās uz 9300.g.pmē. Tomēr astronomi spēja tikai pārbaudīt Poznaņska arheoastronomiskos aprēķinus, bet, nebūdami arheologi, nebija spējīgi noskaidrot vai Tiavanakas celtņu astronomiskā orientācija bija tās celtnieku patiešām plānota vai tikai spekulatīvs Poznaņska pieņēmums.

Saites.
Tiavanaka.