Aliens

Ētika

Ēthika (grieķu val.) no grieķu val. vārda ēthos - "paraža," "tikums," "raksturs."

Mācība par morāli, par tikumību kā vienu no sabiedrības apziņas formām, par tās būtību. Cilvēku tikumiskās rīcības normu sistēma, viņu pienākumi pret sabiedrību, pret savu tautu, ģimeni un savstarpējie pienākumi.

Vēsture. Ētika ir viena no senākajām teorētiskajām disciplīnām, radās verdzības iekārtas tapšanas laikā, un tai bija teorētiski jāatrisina praktiskas tikumības problēmas: kā rīkoties, ko uzskatīt par labu, ko - par ļaunu u.tml.
Senajos Austrumos un antīkajā pasaulē ētika sākotnēji saplūda ar filozofiju un bija galvenokārt praktiska tikumiska pamācība par miesas un psihes dzīves higiēnu.
Ētiku kā atsevišķu mācību par tikumiem nodalīja Aristotelis, viņš arī ieviesa terminu "ētika."
Stoiķi iedalīja filozofiju loģikā, fizikā (ieskaitot metafiziku) un ētikā.
Līdz XVII gs. ar ētiku bieži saprata zinātni par cilvēka dabu, viņa darbības cēloņiem, mērķiem, līdzīgi antropoloģijai vai natūrfilozofijai. Šo ētikas interpretāciju, kā arī saistību ar empīrisko dzīvi kritizēja I.Kants. Viņš nodalīja mācību par metodi, dabu un brīvību (tikumību) un atzina, ka ētika ir zinātne par jābūtību. I.Kanta izpratne ietekmēja arī XX gs. ētiku.
Kopš senatnes ētika tika uzskatīta par "praktisku filozofiju," kas atšķiras no tīri teorētiskām zinātnēm.

Ētika pētī morāles vietu un lomu sabiedrībā, analizē tās būtību, iekšējo struktūru, pēta tikumības izcelšanos un vēsturisko attīstību, cilvēku tikumiskās rīcības normas un principus, pienākumus un atbildību pret sabiedrību, savu tautu, šķiru, ģimeni, pienākumus citam pret citu un teorētiski pamato noteiktu morālo sistēmu.

Ētiku iedala metaētikā, morāles ģenealoģijā, vēsturiskajā ētikā, loģiskā pozitīvisma un lingvistiskās analīzes ētikā un profesionālajā ētikā. Teorijas un prakses tradicionālā pretstatīšana ētikas vēsturē radīja grūtības morāles avotu un pamatu noteikšanā un izpētē. Parasti morāli atvasināja no kāda ārpus vēstures esoša pirmavota - Dieva (teoloģiskā ētika), cilvēka dabas vai kosmosa likumiem (naturālisma ētika), no kāda apriora principa vai pašattīstībā esošas absolūtas idejas (I.Kants, G.V.F.Hēgelis), no k;adas autoritātes (aprobatīvā ētika). Atkarībā no tā, kas morālē tika atzīts par galveno, ētiku iedalīja hedonisma (baudu) ētikā, eidemonisma (laimes) ētikā un utilitārisma (derīguma) ētikā.

Galvenās kategorijas ir labais, ļaunais, taisnīgums, gods, cieņa, pienākums, atbildība, sirdsapziņa, laime, dzīves jēga u.c. Galvenās ētikas problēmas saistītas ar personisko un sabiedrisko interešu, esamības un jābūtības, pienākuma un tieksmju, subjektīvas jēgas, motīvu, pārliecības un objektīva nozīmīguma, k;a arī darbības rezultātu saskaņošanu. Ētika ir tikumisk;as audzināšanas teorētiski metodoloģiskais pamats.

Ētika Latvijā. Latvijā ētiskās domas attīstība aizsākusies folklorā: latviešu tautasdziesmās, pasakās, teikās, sakāmvārdos. 
Kristietības ētisko domu pauda Latviešu Indriķa hronika, G.Manceļa, G.F.Stendera u.c. darbi.
XVI gs. radās humānisma tendences (B.Plīnijs), bet reliģisko morāli XVIII gs. sākumā pirmais plašāk kritizēja T.L.Laus.
XVIII gs. izplatījās apgaismības ētika: G.Merķelis pierādīja, ka humānisma morāle sakņojas tautas brīvībā vai dabiskā stāvoklī, bet dzimtbūšana degradē morāli.
Humānisma ētikas tradīcijas XIX gs. turpināja jaunlatvieši, izvirzot laicīgās dzīves, praktiskuma, aktivitātes, nacionālā lepnuma morāli un popularizējot saprātīgā egoisma idejas. 
XX gs. sākumā ideālisma ētikas koncepcijas popularizēja P.Birkerts, T.Celms, A.Freijs, V.Maldonis, Z.Mauriņa, V.Olavs (sarakstījis pirmo latviešu ētikas mācību grāmatu "Galvenie virzieni ētikā," 1.-2., 1910.-1918.g.), J.Students, P.Zālīte.
XIX gs. 90.gados P.Stučka, J.Rainis, P.Dauge, J.Jansons (Brauns), F.Roziņš sāka izplatīt Latvijā marksistisko ētiku. Lielinieks P.Stučka analizēja morāli kā sabiedriskās apziņas formu, kā arī morāles un tiesību jautājumus. F.Roziņš akcentēja morāles šķirisko raksturu. P.Dauge kritizēja individuālisma un morāles bioloģizēšanas koncepcijas un risināja ārsta profesionālās ētikas jautājumus.
Krievpadomju okupācijas apstākļos Latvijā ētikas problēmas pētījuši I.Jakubaņeca (Arnicāne), V.Jakubaņecs, S.Lasmane (Rimša), A.Milts, V.Plēsuma, A.Rubenis u.c.

Ētikas teorijas.
      Emotīvisms.

Pazīstami ētiķi.
      Henrijs Sidžuiks (1838.-1900.g.). Lielbritānija.

Saites.
Morāle.
Filozofija un filozofi.