Aliens

Dzīvības koks, Pasaules koks, Saules koks

Saukts arī par Pasaules koku vai Saules koku.
Sens pasaules uzbūves un dzīvības simbols.

Priekšstati par Dzīvības koku vērojami visriņķī pasaulei. Parasti koka saknes sargā čūska/pūķis, bet zaros sēd kāds putns. Pasaules Koks tiek asociēts ar Kosmisko asi (Piena ceļu).

Var pieņemt, ka vienlaikus ar Lielo Māti – radītāju, cilvēkiem radies priekšstats par pasauli, sastāvošu no trim slāņiem – debesīm, virszemes un pazemes, pieskaitot pazemes slānim arī visus ūdeņus (iespējams tādēļ, ka visi ūdens avoti izplūst no pazemes). Katru no šiem slāņiem pārstāv dzīvā radība: debesis – putni, virszemi – cilvēki un zvēri, pazemi – krupji, čūskas, kā arī zivis. Lielā Māte, būdama visa radītāja, varējusi iemiesoties jebkurā radībā, bet latviešu mitoloģija savu Zemes Māti visbiežāk saista ar čūskas tēlu, konkrētāk – ar zalkti, tādēļ arī čūskas atveids – lauzta vai noapaļota līkloču līnija sastopama jau vissenākajos ornamentos, kā arī priekšmetos. Ar trīsslāņaino pasaules modeli saistīti arī gandrīz visu tautu mīti par tā saukto Pasaules Koku, dēvētu arī par Dzīvības koku vai Saules koku, kura lapotne simbolizē debesis, stumbrs – zemi, bet saknes – pazemi.

Latviešu Dzīvības koks. Latviešu mitoloģijā par Saules koku parasti uzskata ozolu, bet varējuši būt arī kādi citi koki, kuru stilizēti atveidojumi sastopami galvenokārt ornamentācijā, kā arī samērā plaši pieminēti folkloras materiālos, tomēr neolīta laikmetā senās Latvijas pirmiedzīvotājiem, kā šķiet, Pasaules Koks vēl nesaistās ar Saules Koku, kas varētu būt vēlāko laikmetu mīts, tāpat arī iespējams, ka šajā laikā arī Saule un citi spīdekļi – Mēness, zvaigznes un planētas vēl nav uzskatītas par dievībām vai dievu personificējumiem, lai gan tie, īpaši Mēness ar tā cikliskajām izmaiņām, varējis būt saistīts ar sievišķo auglības cikliskumu.

Lemūriskais Dzīvības koks. Senajās leģendās ap Kluso okeānu saglabājušies nostāsti, ka grimušajā Lemūrijas/Mu zemē centrā Paradīzes dārzā audzis svētais Dzīvības koks.
Lemūrijas ķēniņš Mu Kuns izveidojis īpašu 8 cilvēku grupu, kuriem deva nobaudīt Dzīvības koka augļus un tie bija pazīstami kā nemirstīgie. Dzīvības koks esot bijis Lemūrijas emblēma un nemirstības iemiesojums (Dž.Čerčvards).
Fu san Mu tiek tēlots kā milzīgs zīdkoks, kas aug virs „karsta dīķa” (jūras?) aizokeāna paradīzē austreņos. Pati zeme bijusi karsta. Fu San Mu zemākajos zaros bija ne mazāk kā 9 saules. Baltās sievietes, kas bija pazīstamas ar saviem garajiem matiem, kopa li ši – nemirstības augu, kas auga dārzā salas viducī. Tiek minēts, ka Lemūrijas klimats ir bijis ļoti karsts.

Šumerā IV g.tk.pmē. par šādu svētu koku tika uzskatīta dieva Dumuzi dateļpalma.

Žīdu tradīcijā. Dzīvības koks ir Visuma kabalistiskais modelis. Šo kabalistu simbolu Eskots un Māzers savulaik integrēja "Zelta Rītausmas" mistskajā mācībā. Koku šādas shēmas formā var aplūkot Atanāsija Kirhera grāmatā  "Oedipus Aegyptiacus" (1652.g.). Ir zināmi vēl senāki attēli, bet tie nav detalizēti izzīmēti.

Judeokristīgajā tradīcijā čūska sargā Mūžīgās dzīvības un patiesības koku/s un darbojas kā kārdinātāja - apmāna pirmo sievieti – Ievu.
Ilgu laiku uzskatīja, ka žīdi savā Torā šo stāstu aizguvuši no šumeriem un pamatoti tika gaidīta šā stāsta šumeru varianta uziešana arheoloģiskajos izrakumos (līdzīgi kā Lielo plūdu versija „Eposā par Gilgamešu”). Taču tas vēl joprojām nav noticis.
Nebūt nenoliedzot, ka šumeriem tāds Dzīvības koka pastāsts varētu būt bijis, tikām pētnieki nākuši pie secinājumiem, ka šim stāstam kājas aug no daudz sirmākas senatnes nekā esam varējuši domāt - Moluku salām.

Skandināvu tradīcija. Eiropā tādi priekšstati ir norvēģiem, kuru mītā norādīts, ka pūķis Nidhegs apvij un sargā Iggrasilu (Pasaules Koku). Koka stumbrs atrodas mūsu pasaulē, saknes ellē, bet zari sasniedz debesis. Pašā kokā sēd ērglis.

Ķeltu tradīcija. Saskaņā ar dažādiem ķeltu nostāstu variantiem, Avalonas salā (seno ķeltu Viņpasaule un paradīzes analogs) tālu rieteņu okeānā atrodoties brīnumāboli, kas sniedz nemirstību. 

Senajā Divupē Pasaules koka viesotnē sēž ērglis un aprij tās čūskas bērnus, kas sargā Koku.

Grieķu mītā par Hesperīdas zelta āboliem, tos aizsargā pūķis Ladons.

Indiešiem karaliskā kobra Mučalinda dzīvo čūsku karaļa kokā, zem kura zariem meditē Buda. Indiešu zīmējumos attēlots Krišana dejojam uz čūskas ar septiņām galvām. Tāda čūska simbolizē apgrieztu Dzīvības koku ar kapucēm kā saknēm.

Maiju tradīcija. Maiji savu Pasaules koku sauc par Seibu (Ceiba). Pasaules kokā zaros atrodas papagailis, citreiz ketcala putns.
Jukatānā ieradušies spāņi bija izbrīnīti par to, ka maijiem ir apgrozībā Krusta simbols, kas maijiem simbolizēja Dzīvības Koku. Šādi Dzīvības koku bareljefi redzami Palenkē 2 vietās - Krusta un Lapu krusta svētnīcās.
Zinātniece Linda Šēle izskaitļojusi, ka Piena Ceļu simbolizē maiju Pasaules koks – Vakačans.
Atradumi.
Palenkē. Labi Dzīvības koka/krusta attēli ir saglabājušies Palenkē Krusta un Lapu krusta piramīdu svētnīcu altāru plāksnēs, aplūkojami šodien.
Balamkas alā. Te atrasti vairāki Seibas attēli uz rituālajiem priekšmetiem.

Polinēziešiem centrālajā daļā nogrimusī zeme bija pazīstama ar Bolotu vārdu. Dzīvības koks Pukatala atradās pašā salas centrā.
Ir saglabājusies kāda XIX gs. glezna, kurā attēlota havajiešu princese no Oahu, kas rokā tur koka zariņu. Tas simbolizē havajiešu Dzīvības koku no nogrimušās pirmdzimtenes Hivas.

Ķīniešiem priekšstati par Dzīvības koku nāk no pavisam tālas senatnes, kas arī saistās ar nogrimušo Mu zemi.
Pazīstama arī kā Pen-Ša zeme. Tajā valdījis Mu Kun – dievu ķēniņš, kas mitis zelta pilī pie Dārgakmeņu ezera. Šeit svētīgajā firziķu kokā nogatavojās augļi, no kuriem ieguva mūžīgās dzīvības eliksīru.
Arī Šeņ-Čžou – nogrimusī zeme, tika uzskatīta par ārkārtīgi senu impēriju, kas bijusi ilgi pirms pašas Ķīnas. Vēl pirms nogrimšanas dieve Sivanmu nemirstības koku aiznesa uz savu pasakaino pili Kunluņa kalnos, kur to aprūpē. Firziķu svētkos (P’an-t’ao Hui) izredzētie bauda šos augļus un sasniedz nemirstību.
Viktorijas un Alberta muzejā atrodas porcelāna šķīvis no XVIII gs. sākuma (imperatora Jan Čžena valdīšana). Uz tā attēlota dieve Sivanmu un tās mirstīgais kalps laimes dieva Fusiņa, ilgmūžības dieva Šulao un pelnītas bagātības dieva Lusiņa pavadībā. Fonā redzama Šeņ Čžou – kuru simbolizē skaista svētnīca, kas grimst jūrā. Nenoliedzamas leģendas lemūriskās saknes.
Senķīniešu kosmoloģisko tekstu krājumā Huainaņ Czi aprakstīts Dzīvības koks Ruo-Mo – Fu San Mu analogs. Tas ir svētā zīdkoka analogs. Ruo Mo koks atradies uz rieteņiem no pasaules ass Czjaņ Mu zemē, kur gari nākuši uz Zemes.

Japāņiem Dzīvības koks audzis Horaizanas zemes augstākā kalna Horaja virsotnē, kur par to rūpējusies dieve Bentena. Koka firziķus nobaudījušais saņēma dāvanā nemisrstību. Kad viņas zeme gatavojusies grimt, Bentena ar milzīgu „dārgumu kuģi” Koku atvedusi uz Japānas salām.

Ainiem – Japānas salu pamatiedzīvotājiem, arī ir savs stāsts par Dzīvības koku. Viņu senajā radīšanas mītā stāstīts par Čikisani-kamui, kura pieņēmusi gobas - pirmā koka uz Zemes, izskatu. No tā zariem cēlušās visas Zemes rases.

Ama tautiņas gadskārtējā ceremonijā (aprīļa vai oktobra sākumā), kurā piemin savus senčus- atnācējus no grimušās Pirmdzimtenes austreņos, ceremonijā izmanto koka zaru, kas simbolizē Lemūrijas Dzīvības koku.

Lieldienu sala. Kad pirmais salas ķēniņš Hotu Matua ieradās Rapanujā kolonistu priekšgalā, tad viņš salā iestādīja svēto toromiro koka dēstu. Ilgus gadsimtus šis augs uz salas vairojās un auga.
1956.gadā tomēr salā bija palicis pats pēdējais koks, kāda pasaulē nekur vairs neviena nebija. Tas pats nīkuļoja. Tūrs Heijerdāls savāca tā sēklas un nogādāja tās Gotenburgas botāniskajā dārzā Zviedrijā. Lieldienu salas koks gāja bojā, bet ar zviedru profesora Karla Skotsberga (vadošais speciālists par Polinēzijas augu valsti) rūpēm ziemeļzemē izdīga jauni stādi. Daži no tiem tika iedoti dāņu botāniķiem, kas tos aizveda uz Lieldienu salu un tur atkal iestādīja Čīles valdības projekta ietvaros par salas apmežošanu. Nu toromiro koki simtiem atkal aug Rapanujā.
To sencis, pavisam iespējams, bija Lemūrijas svētais Dzīvības koks.

Jurakare vesija. Šie indiāņi dzīvo Peru. Viņi stāsta, ka to senči slēpušies kalnu alā divu vispasaules sabrukumu laikā. Visi pārējie cilvēki esot gājuši bojā ugunī, kas nonācis no debesīm. Tam sekojuši Lielie plūdi. No visām dievībām tikai Tiri iežēlojies par izdzīvojušiem un atklājis tiem Dzīvības Koka noslēpumu. No tā cēlušās jaunas ciltis, kas apdzīvojušas pasauli.

Mali iezemiešu Mu-So Koroni – „tīra sieviete ar šķīstu dvēseli.” Viņa bijusi „dzīvības māte” un iemācījusi cilvēkiem lauksaimniecību. Tās vīrs saules dievs Pemba pieņem Dzīvības koka veidolu.

Tibetiešu Kunbuna klosterī franču pētniekam abatam Lelukam mūki parādīja mākslīgo koku, uz kura lapām bija iegrieztas pirmssanskrita valodas – sansāras, zīmes. Iespējams Dzīvības koka simbolisms.

Saistība ar kundalini enerģiju. Alegoriski Dzīvības koka „zināšanu augļus” saista ar kundalini enerģiju, kas spirāliski saritinājusies (līdzība ar čūsku/reptili/pūķi) snauž cilvēka mugurkaulā („dzīvības kokā”). Katram, kam dzīvē gadījies izjust šo spēku, būtu vērts par to aizdomāties.

Pasaulē pazīstamākie attēli.
      Gegardas svētā avota Dzīvības koki.
      Parakasas trejdeksnis.

Nospiedums civilizācijā.
      Tokijas TV tornis. Augstākais pasaulē, saukts par "Pasaules koku."
      Dzīvības koka klints.

Saites.
Dzīvības enerģija.