Aliens

Atavalpa (1525.-1533.g.)

Spāniski - Atahuallpa. Spāņi viņu sauca par "Jaunais Kusko" (Kosko Mosko).
13. un pēdējais inka no 1525. līdz 1533.gadam.

Radniecība. Tēvs - Vaina Kapaks, iepriekšējais inka.
Brālis – Vaskārs. Viņa mazdēls – Garsilaso de la Vega, hronists.
Māsa - inku princese (ņjuste), pēc Inku valsts pakļaušanas apprecējās ar hronistu Huanu de Betansosu.

Dzīvesgājums. Īsi pirms nāves 1525.gadā tēvs Vaina Kapaks sadalīja Inku impēriju saviem diviem palikušajiem dēliem: Atavalpa saņēma ziemeļu daļu ar centru Kito, bet Vaskars - dienvidu daļu ar centru Kuskā. Tas noveda pie plaša pilsoņu kara, kura laikā arī ieradās spāņu konkistadora Pizarro ekspedīcija.
Atavalpa nāca pie varas pēc cīņas ar konkurentu – savu brāli Vaskaru. 1532.gadā pēc vairāku gadu kara Atavalpas cīņās rūdītie kareivji sakāva kankurentu Vaskāru un sagūstīja to netālu no Kuskas. Pats Atavalpa ieradās Kahamarkā atvilkt elpu pēc saspringtās cīņas - ārstēties vietējos karstajos avotos.

Atavalpas sagūstīšana.1532.gada 24.septembrī konkistadori atstāja Senmigelu de Pjuru un devās iekšā dziļāk Peru tuksnesī. Spāņu spēkos bija 67 jātnieki un 101 kājnieks. Pēc 53 dienu grūta ceļa 15.novembra vakarā spāņi sasniedza Ērgļu augstieni un ziedošajā ielejā lejā ieraudzīja akmens pilsētu, kas celta pēc simetrijas likumiem - Kahamarku. Konkistadori nokāpa lejā un jau tai pašā vakarā iekaroja pusi pilsētas. F.Pizarro dažu jātnieku pavadībā tūdaļ nosūtīja Ernando de Soto un savu brāli Ernando pie Inkas, lai ielūgtu to vakariņās. Tie bez šķēršļiem sasniedza Inkas pili. Atavalpa klusēdams noklausījās spāņu garajās runās un atbildēja, ka piekrīt satikties ar Pizarro. Tulks bija spāņu pavadonis indiānis Felipiljo.
16.novembri spāņi pavadīja saspringtās gaidās, vērodami, kā pie cietokšņa pulcējas indiāņu karotāju kolonnas. Tobrīd F.Pizarro smadzenēs radās un nobrieda pārdroša doma - sagūstīt Atavalpu. Viņš tūdaļ pat sāka izvietot karavīrus pa slēpņiem, blakus kalnā uzstādīja lielgabalu (falkonetu).
Beidzot pienāca izšķirošais brīdis. Trijstūra formas laukumā iznāca krāšņa procesija. Sākumā uz ziediem nokaisītā ceļa, no kura bija notīrīti pat vissīkākie akmentiņi, parādījās Inkam tuvu stāvošās personas. Tām bija grezni tērpi un daudz rotaslietu, bet galvā no spilgtām spalvām darinātas cepures. Procesijas centrā virs galvām līgani virzījās milzīgas nestuves - tās nesa 80 Inkam visuzticamākie karavīri. Uz nestuvēm zem baldahīna zeltā un sudrabā mirdzošā tronī sēdēja Atavalpa. Kapteiņiem Aldanam un Ernando, kurus Pizarro bija nosūtījis sagaidīt Inku, Atavalpa sacīja, ka viņu pavadīs tikai neapbruņoti karavīri, jo ejot uz miermīlīgu tikšanos. Kapteiņiem jautājis, kur palikuši "bārdaiņi," un tie atbildējuši, ka tie "no bailēm esot paslēpušies."
Tai brīdī oparādījās kāds "bārdainis," tērpies garā talārā, un apņēmīgi devās uz nestuvju pusi. Tas bija dominikāņu mūks un vienības kapelāns Visente de Valverde. Atavalpu pārņēma ziņkāre, viņš palūkojas uz dīvaini tērpto cilvēku un pavēlēja sargiem to neaizturēt. Mūks uzrunāja Inku nesaprotamā valodā un rādīja kaut kādu grāmatu. Acīmredzot svarīga nozīme bija tulka Felipiljo aptuvenajam tulkojumam. Inku pārņēma dusmas un viņš atgrūda evaņģēliju, kuru tam bija pasniedzis mūks. Uzskatīdams to par norunāto zīmi, Pizarro iebrēcās: "Svētais Jēkabs ir ar mums! Uz priekšu!" Jātnieki metās virsū indiāņiem, sāka rībēt arkebūzas, dobji nogranda falkonets. Pārsteigto pūli pārņēma panika, cilvēki metās uz visām pusēm. Burzmā Pizarro izlauzās līdz Inkas nestuvēm, apkāva karavīrus, bet Atavalpa tika sagūstīts. Visa šī operācija ilga mazāk nekā stundu. 168 avantūristi 50 minūtēs sagrāva milzīgo Inku impēriju.

Izpirkums par Atavalpu. Atavalpu saslēdza važās un nogādāja un ieslodzīja Hatunkančas pilī Kahamarkā. Būdams atjautīgs cilvēks, Inka visai ātri apjauta konkistadoru virzošo spēku - alkatību, tāpēc piedāvāja apmaiņai pret savu brīvību milzīgu bagātību, un piedāvāja piepildīt vienreiz ar zeltu un divreiz ar sudrabu istabu, kurā atradās, līdz svītrai, kuru varēja aizsniegt ar savu izstiepto roku. Pizarro piekrita.
No visām pusēm uz Kahamarku sāka plūst zelts. Kad konkistadori ieraudzīja milzīgo zelta daudzumu inkas izpirkumam, viņi izsaukušies: "Veselas Peru vērts!"
Esot arī tāds variants - Inkas sieva (kura?) spāņiem par atbrīvošanu piesolīja veselu istabu zelta un to arī izdarīja. Taču spāņiem ar to bija par maz un viņi piedraudēja valdnieku nogalināt, ja inki neparādīs tuneli, kurā zelts glabājās. Priesteris maģiskajā melnajā spogulī esot ieraudzījis nākamo ķēniņa nogalināšanu. Tad inkas sieva pavēlēja noslēpt tuneļa ieejas apberot tās ar milzumu klints atlūzu. Ķēniņu spāņi nogalināja 1533.gadā ar galeti (nožņaudza) Kahamarkas tirgus laukumā, bet viņa sieva padarīja sev galu.

Atavalpas nāve. Ap izpirkuma vākšanas laiku te ieradās arī Almagro ar savu vienību. Almagriešiem nekas no bagātības netika, tie negribēja gaidīt nākamo izpirkumu reizi un pieprasīja Inku nogalināt un zeltu sadalīt. Kamēr inka bija dzīvs, izpirkuma maksa bija to cilvēku ieguvums, kuri viņu turēja gūstā. turpretī, ja Inka būtu miris, izpirkums kļūtu par visu konkistadoru laupījumu. Tādejādi Pizarro bija nonācis izvēles priekšā - nogalināt Inku un sadalīt zeltu, vai arī nonākt sadursmē ar almagriešiem.
Indiāņu tulks Felipiljo, kas peruāņiem kļuvis par nacionālās nodevības simbolu, arī centas pierunāt spāņus, lai tie nogalina Inku, kurš it kā plānojot spāņiem atriebties. Atavalpas nogalēšanu paātrināja arī saņemtā ziņa par Vaskara nāvi.
Pizarro izvēlējās pirmo variantu - nogalēt Inku, kad lielākā daļa izpirkuma maksas jau bija nonākusi Kahamarkā. Tika nospriests, ka viņu sadedzinās uz sārta tajā vietā, kur tagad atrodas Ieroču laukums. Tika iekurts liels ugunskurs. Kad Inka ieraudzīja liesmu mēles, viņš bija gatavs kristīties. Mūks Valverde pievēra viņu kristietībai un deva Franciska vārdu. Tādejādi ugunskutru aizstāja ar garoti, un tai pašā dienā 1533.gada 29.augustā Atavalpam izpildīja nāvessodu. iespējams, uz akmens bluķa, kas mūsdienās apskatām Kahamarkas "Izpirkuma istabā."
Tā zelts, kura likumīgais īpašnieks bija Inka Vaskars, galu galā pazudināja pašu Atavalpu. Kā trāpīgi norādīja kāds no hronistiem - zelts vienlaikus bija gan Atavalpas dzīves Cerbers, gan viņa Ahilleja papēdis. 

Ka indiāņi uzzināja par ķēniņa nāvi, tos pārņēma izmisums. Sievietes raudādamas klida pa ielām, gluži kā meklēdamas pazudušo Inku. Tautā vēl ilgi pēc tam valdīja ticējums, ka Atavalpas dvēsele ir iemiesojusies sieviešu raudās un gaiļa dziesmā, kas ik rītu atgādina viņa vārdu.

Baznīcā, kurā Inku apstāvēja spāņu garīdznieki, Inkas sievas metās uz mirušā ķermeni un, saskaņā ar inku tradīcijām, mēģināja padarīt sev galu.

Līdz ar to beidzās inku ķēniņu dinastija.

Atavalpas karaliskajā karogā bija attēlotas divas čūskas, varavīksne un puma.

Saites.
Inku ķēniņi (?-1533.g.).