Aliens

Žaka de Molē lāsts

Lāsts, ko degot uz sārta saviem pāridarītājiem uzlicis tempļa ordeņa pēdējais lielmestrs Žaks de Molē.

Leģenda vēsta, ka Molē degot nolādēja pāvestu un karali, nozīmējot tiem tikšanos jau tai saulē. Tiešām - abi divi nomira tai pat gadā.
Morisa Druona vēsturiskaja romānā "Dzelzs karalis" apgalvots, ka Žaks de Molē (un citi dedzinātie laikam arī) nolādējuši savus vajātājus: "Pāvests Klements... ševaljē Gijoms de Nogare, karalis Filips... Nepaies ne gads, kad es saukšu jūs Dieva tiesas priekšā un jūs saņemsiet taisnīgu sodu! Lāsts! Lāsts jūsu dzimumam līdz trīspadsmitajai paaudzei!..."
Dīvaini, bet apmēram tā arī viss noticis.

20.aprīlī - t.i. 40.dienā pēc sārta pāvests Klements V nomira ar asiņainu caureju un briesmīgos krampjos.

Gandrīz uzreiz pēc pāvesta mira arī karaļa zīmoga glabātājs un templiešu apsūdzētājs Gijoms de Nogare.

Tai pašā 1314.gada 29.novembrī 46 gadu vecumā medību laika satrakojies mežakuilis nogalēja karali Filipu IV (vai tomēr insults?).

Lāsta vara izplatījās arī uz Filipa IV dēliem. 14 gadu laikā tie gāja bojā neskaidros apstākļos, aiz sevis neatstājot mantiniekus. Līdz ar pēdējā - Kērļa IV nāvi 1328.gadā aprāvās Kāpetingu dinastija, kas Francijā bija valdījusi 3 ar pusi gadsimtus.

Kaunpilnas nāves piemeklēja arī citus bruņinieku mocītājus: 1315.gadā pakāra Angerānu de Mariņjī, ziņotāju de Floirānu nodūra ar dūci, bet ziņotājus Žerāru Lavernu un klīriķi Bernāru Pelē pakāra.

Kā zināms, Molē nolādēja savus pāridarītājus līdz 13.paaudzei. Kad pie varas nāca Valuā dzimta, kas bija atzars no Kāpetingu dzimtas, viņiem tūdaļ uzbrucis Molē lāsts. Drīzumā sākās bezgalīgais Simtgadu karš (1337.-1453.g.), kas atnesa vairākas karaļu nāves: Jānis II Labais mira angļu gūstā, Kārlis IV sajuka prātā. Varmācīgā nāvē mira arī Indriķis II (1547.-1559.g.) - gāja bojā bruņinieku turnīrā, Francisks II (1559.-1560.g.) - nomira no galma ārstu pārcentības, Kārlis IX (1560.-1574.g.) - viņu noindēja, Indriķis III (1574.-1589.g.) - nogalināja fanātiķis ar dūrienu vēderā. Tādejādi izbeidzās arī Valuā dinastija.

Lāsts turpinājies arī pret Burboņu dinastiju, kas kāpa Francijas tronī XVI gs. beigās. Tš dibinātājs karalis Indriķis IV tika slepkavas nodurts ar kinžalu. Pēdējam tās pārstāvim - Ludviķim XVI nocirta galvu uz ešafota Lielās Franču revolūcijas sākumā. Interesanti, ka Ludviķi XVI pirms nāvessoda ieslodzīja Tempļa tornī, tas kāreiz bija bijis templiešu militārais atbalsta punkts. Tā laika avoti arī apgalvo, ka pēc galvas nociršanas uz ešafota uzkāpis kāds nepazīstams vīrs vidējos gados, ar roku pieskāries monarha asiņainajam kaklam un tad, demonstrējot pūlim asiņaino roku, teicis: "Žak de Molē, atriebība sasniegusi ienaidniekus!"

Molē lāsts esot turpinājies arī uz nākamajiem pāvestiem. Kā tikko beidzās pāvestības Aviņjonas posms (1309.-1378.g.), tā tūdaļ notika Lielā Rietumu šizma. Tas noveda pie tā, ka vienlaicīgi pāvesta amatā ievēlēja 2 un pat 3 pāvestus, kas viens pret otru izdeva anatēmas. pāvestu kari par troni turpinājās visu XV gadsimtu.
Kā tikko beidzās šizmas sekas, tā sākās reformācija: Jans Huss un vēlāk citi reformatori atņēma pontifikiem ietekmi Centrāleiropā, bet Lielā Franču revolūcija (1789.-1799.g.) no pāvestu ietekmes atbrīvoja arī Franciju.

Jāpiezīmē, ka jau no paša sākuma templiešiem piedēvēja misticismu, tie nodarbojās ar alķīmiju, buršanu un esot uzņēmuši sakarus ar nešķīstiem spēkiem. Kas zina, varbūt ordeņa elitei patiesi bijušas tādas prasmes un ne velti vēl 1208.gadā pāvests Inokents III mēģināja templiešus saukt pie kartības sakarā ar "nekristīgām darbībām" un "garu saukšanu."

Saites.
Žaks de Molē (1292.-1314.g.).