Aliens

Turīnas līķauts

Itālijā dēvēts - La Sindone.

Kristīgajā mitoloģijā tiek uzskatīts par autentisko līķautu, kurā pēc nāves un noņemšanas no krusta ietīts Jēzus ķermenis - mūsdienās viena no galvenajām pareizticīgo relikvijām.

Šī doma radās jau XIX gs., kad tika sākti ļoti daudzi skrupulozi līķauta pētījumi.

Raksturojums. 4,42 x 1,13 m liels lina audums, 0,34 mm biezumā. Tajā redzams kāda garmataina un bārdaina vīrieša nospiedums pilnā augumā. Pie tam interesanti, ka nospiedums ir simetrisks - no krūšu un no muguras puses. Īpaši labi nospiedusies līķautā ir vīrieša bārdainā seja, kurā vērojami daudzi zilumi - tie liecinot par pirmsnāves ciešanām, par tādām kā Jēzum.

Vēsture. 40.gadā apustulis Tadejs to esot aizvedis uz Edesu (no kurienes gan tas grābts?).
524.gadā līķauts uziets Edesā pēc plūdiem (un no kurienes grābts šis?).
Neoficiālas ziņas par līķauta pastāvēšanu nāk no 544.gada, kad tas atradies mūsdienu Turcijas teritorijā.
944.gadā tas esot pārvests uz Konstantinopoli, taču pēc tam pazudis.
1203.gadā (vai tomēr 1204.?) krustneši ko tādu redzējuši Konstantinopolē. 1204.gadā pēc Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles ieņemšanas krustnešu rokās nonācis kāds palags ar Jēzus attēlu. Sadalot laupījumu, tas kritis franču bruņiniekam Oto de la Rošam, kurš to uzdāvināja savam tēvam. Tomēr nav nekādu pierādījumu, ka šis palags ir tas pats, kas pašreiz glabājās Turīnas katedrālē.
1204.-1312.gados līķauts glabājies pie templiešiem (vēsturnieks Vilsons).
Pirmie konkrētie Turīnas līķauta pieminējumi nāk no XIV gs., kad tas nonāca Lirā (Francija) - no Svētās zemes uz Eiropu to atveduši templieši. un 1353.gadā līķautu demonstrējis bruņinieks Žofruā de Šarnī un paziņojis, ka gatavs to nodot vietējās baznīcas draudzei. Drīzumā viņš savu solījumu arī izpildījis un līķauts bijis apskatāms vietējā baznīcā.
Tomēr negaidīti līķauta izstādīšana sastapās ar asām iebildēm no vietējā bīskapa puses un franču bīskapi to pasludināja par viltojumu.
Tomēr 1389.gadā Žofruā de Šarnī dēls saņēma Romas pāvesta Klementa VII atļauju un atkal sāka demonstrēt līķautu baznīcā. Šim mērķim Lirā uz Šarnī piederošas zemes tika uzcelta baznīca. Tomēr atkal šim nodomam stājās ceļā vietējais bīskaps Pjērs d'Arsī (Pierre d`Arcis). Viņš oficiāli paziņoja, ka līķauts neesot nekas cits kā kāda amatnieka meistarīgs darinājums, un ka to nevajadzētu ļaut izlikt apskatīšanai ticīgajiem. Tieši šis dokuments - Aviņjonas antipāvestam Klementam VII rakstītā vēstule ir pirmais, kurā rakstiski minēts Turīnas līķauts.
1390.gadā pāvests Klements VII līķauta sakarā pieņēma sekojošu lēmumu: līķautu izkārt apskatei baznīcā gan drīkst, tomēr draudzes locekļiem jāizskaidro, ka tā nav vis tā pati drāna, kurā pēc nāves ievīstīts Jēzus, bet tikai vēlāka laika tā kopija.
1452.gadā relikviju ievietoja Šambēras (Francija) pilsētas baznīcā. Tas notika tādēļ, ka Žofruā mazmeita Margarita de Šarnī to pārdeva Savojas hercogam Ludviķim.
Ap 1502.gadu tas pazudis?
1506.gadā Romas pāvests to pasludināja par svētlietu.
1532.gadā ugunsgrēkā izkusa sudraba lāde, kurā glabāja līķautu. Tas tika bojāts.
1578.gadā Savojas karalis Emanuels Filiberts līķautu pārveda no Francijas uz Turīnu, kad to bezrūpīgi izkāra pie karaļa balkona. Turīnā tas Džovanni Batistas baznīcā īpašā šķirstā tiek glabāts vēl šodien.
1694.gadā līķautu novietoja kapelā starp Turīnas katedrāli un karaļa pili.
Lai gan līķauts atradās Eiropā kopš XIV gs., tomēr interese no vēsturnieku puses par to izraisījās tikai 1898.gadā, kad Parīzē notika reliģijas mākslas izstāde. Pēdējā izstādes dienā 28.maijā tika atļauts līķautu fotografēt un šo iespēju izmantoja kāds jurists, fotogrāfs amatieris un arheologs Sekondo Pija, kas veica divus fotouzņēmumus. No abiem foto tikai viens izmēros 60x50 cm izrādījās veiksmīgs. Ar lielu izbrīnu fotonegatīvā tumšajā fonā viņš saskatīja sejas un ķermeņa nospiedumus, kas tāpat ar aci uz līķauta nav saskatāmi.
1931.gaā līķautu atkal izstādīja publiski un tādēļ tas 2.reizi tika nofotografēts - to paveica itālis Džuzepe Enrijs (Giuseppe Enrie). Ar šo fotogrāfiju palīdzību franču ķirurgs P.Barbjē noteica, ka mirušajam naglas sistas starp apakšdelma kauliem.
1969.gadā beidzot notika līķauta kompleksa zinātniska pārbaude, jo pie darba ķērās veseli 11 dažādu specialitāšu zinātnieki. Tiesa, pētījumu mērķis bija noteikt relikvijas saglabāto stāvokli un izstrādāt nosacījumus tās turpmākai uzglabāšanai.
1973.gadā tika veikta jau īsta Līķauta zinātniskā izpēte. Analīzei tika paņemti sīki diedziņi un ziedputekšņi. Ziedputekšņus un sporas izpētīja zviedru kriminālistikas pētnieks Makss Frejs. 
1974.gadā divi amerikāņu fiziķi Džons Džeksons un Ēriks Džampers pierādīja, ka atsevišķu nospieduma kontūras fragmentu nokrāsu intensitāte audumā atkarīga no attāluma starp audumu un nospiedumu radošo ķermeni. Pat tajās vietās, kur audums ķermenim nebija pieskāries, piemēram, sejā tāpat bija vērojams nospiedums, kaut gan vājāks. Kā gan tas būtu varējis notikt? Pētnieki pieņēma, ka nospiedums līķautā iegūts nekontakta iedarbības rezultātā.
1978.gadā Turīnas līķautu 5 dienas rūpīgi pētīja vairķ kā 40 zinātnieku liel grupa, kas pārstāvēja arī dažādas ticības. Rezultātā esot parādījušies daudzi pierāījumi par labu Līķauta īstumam. Tā, piemēram, jau zināmi Dž.Džeksons un Ē.Džampers ar īpašas datorprogrammas palīdzību ieguvuši nospiedumu veidojošā cilvēka telpisku attēlu. Tādu trīsdimensiju modeli nekādi nevarot iegūt apstrādājot parastas fotogrāfijas vai zīmējumus.
Bez tam 1978.gada pētījumi parādīja, ka brūnajos pleķos ir dzelzs, kālija un hlora pēdas - tas rakstūrīgs cilvēka asinīm. Vēl vairāk - audeklā zinātnieki uzgāja mikroskopiskus hemoglobīna kristālus, bilirubīna daļiņas un vēl citas vielas, kas arī ir asins komponentes.
1983.gadā tika atdots Vatikānam.
1993.gadā tika pārvests uz Turīnas katedrāli.
Reizi pa reizei līķautu publiski demonstrē, taču reiti - apmēram eizi 50 gados. XX gs. līķauts publiskai apskatei izstādīts vien 5 reizes, pēdējā bija 2000.gadā un to aplūkoja 3 miljoni cilvēku. Relikvija atrodas īpašā caurspīdīgā konteinerā, kas nodrošina auduma saglabāšanai piemērotus apstākļus.

Pētījumi.
Nospiedums. 1898.gadā Parīzes izstādes laikā Sekondo Pija nofotografēja līķautu, tā pamanot uz tā redzamo negatīvo attēlu. Tas izraisīja arī zinātnieku interesi.
Kad fototografē, tad pozitīva attēla vietā dabū negatīvu, kas ļoti pastiprina līķautā redzamo cilvēka attēlu. Zinātnieki pētījuši līķautu ar elektronu mikroskopu un konstatējuši tā radioaktīvo starojumu.
Precīzi aprakstīts nospiedums: "Ķermenis Līķautā novietots nedaudz slīpi, galva piepacelta ar kaut ko spilventiņam līdzīgu, rokas sakrustotas uz kaunuma (kreisā roka pārsedz labo), labais plecs atrodas mazliet zemāk par kreiso, kājas nedaudz saliektas ceļos, pie tam kreisās kājas pēda balstās uz labo. Kā norāda Vilsons, "ja Līķauts ir viltojums, tad rūpība, ar kādu attēlota krustā sišanas rezultātā mirušā poza, patiesi ir apbrīnojama." Skaidri esot redzams, ka mirušais guļ tieši tādā pozā, kā bijis pieņemts apglabāt mirušos.
Galvenais ir tas, ka tajā nenoskaidrotā veidā tiešām fiksēts vīrieša ķermenis, kuram skaidri redzamas visas brūces krusta naglu vietās, arī vietās, kur no sitieniem ar pātagu un no ērkšķu vainaga tecējušas asinis.
1974.gadā divi amerikāņu fiziķi Džons Džeksons un Ēriks Džampers pierādīja, ka atsevišķu nospieduma kontūras fragmentu nokrāsu intensitāte audumā atkarīga no attāluma starp audumu un nospiedumu radošo ķermeni. Pat tajās vietās, kur audums ķermenim nebija pieskāries, piemēram, sejā tāpat bija vērojams nospiedums, kaut gan vājāks. Kā gan tas būtu varējis notikt? Pētnieki pieņēma, ka nospiedums līķautā iegūts nekontakta iedarbības rezultātā. Iespējami būtu vairāki varianti. Viens no tādiem paredz, ka nospiedums radies no paša Kristus izdalīta varena starojuma viņa augšāmcelšanās brīdī. Šī noslēpumainā starojuma pēdas visos sīkumos redzamas fotogrāfijās, tomēr tās nav redzamas pašā līķautā. Un patiesi, fotogrāfijās redzamas pārsteidzošas detaļas, piemēram, romiešu monētu nospiedumi.
Vēl par labu mistiskajam starojumam liecina arī tas, ka līķautā nav nekādu krāsvielu, šķidrumu vai gāzu pēdas, kas būtu var'juši izveidot kaut kādu nospiedumu. Šī līdzība labi sasaucas ar Gvadelupes Dievmātes apmetni Meksikā.

Brūces. 1931.gadā līķautu nofotografēja 2.reizi, jo tas bija izlikts publiskai apskatei. Šos fotouzņēmumus izpētīja franču ķirurgs Pjērs Barbjē. Viņš uzgāja asins pēdas uz ar nāvi sodītā cilvēka apakšdelmiem. It kā tām būtu jābūt uz plaukstām, jo it kā tieši tur naglas sita romieši. Pēcāk P.Barbjē anatomikumā praktiski pierādīja, ka līķis var tikt pienaglots un turēsies pie krusta ar naglām starp apakšdelma kauliem, jo plaukstās iesistās naglas to nenotur pie krusta. Tātad krustā sišanas ekzekūcija līķautā norādīta daudz precīzāk nekā kanoniskajās svētbildēs.
1968.gadā franču ķirurga pētījumam tika gūts arī arheoloģisks apstiprinājums - tika uziets seno romiešu apbedījums Jeruzālemē, kur sarkofāgā gulošais cilvēks bijis nonāvēts sitot krustā un brūces no naglām viņam bija tieši starp apakšdelma kauliem.
Mirušais visdrīzāk bijis žīds un viņa brūces, ko pētījuši tiesu medicīnas speciālisti, pēc to raktura un formas sakrīt ar Jaunajā derībā aprakstītajām mocībām.
Apglabāšana. Mirušais visdrīzāk bijs žīds un ticis apglabāts saskaņā ar jūdu bēru paražām, kas aprakstītas Mišnā - vecākajā Talmūda daļā, kas nosaka I-II gs. rabīnu savāktos paradumus. Mirušajam uz acu plakstiņiem bijušas uzliktas Tibērija laika monētas.
Ziedputekšņi. 1973.gadā notika pirmie nopietnie zinātniskie pētījumi, kuru ietvaros zviedru kriminālistikas speciālists makss Freijs pētīja līķautā uzietos ziedputekšņus. Pētījuma laikā tika konstatēti 53 augu sugu ziedputekšņi. Vēl vēkāk zinātnieki noteica, ka 12 no tiem raksturīgi Centrāleiropai, 16 - Palestīnai (lai gan aug arī Eiropā), 6 - Turcijai un Sīrijas ziemeļiem, bet vēl 7 sugu augi atrodami tikai kalnainajos rajonos Izraēlā. Ziedputekšņu klātiene līķautā pierāda tā atrašanos vietās, kur auguši šie augi - tie liecina par Līķauta atrašanos Tiuvajos Austrumos.
Monētas. Nospieduma pēdas visos sīkumos redzamas fotogrāfijās, tomēr tās nav redzamas pašā līķautā. Un patiesi, sejas mikrofotogrāfijās kā arī datora skenējumā redzamas pārsteidzošas detaļas, piemēram, nospiedumi no romiešu monētām, kas Jēzum bijušas uzliktas uz acīm. Tās bijušas ļoti retas monētas no ķeizara Tibērija laikiem - ap 30.mē.gadu, tātad kaltas arī Poncija Pilāta laikā. Ja monētas ir viltojums, tad viltotājam būtu ārkārtīgi smalki jāpārzina visa tā laika vēsture.
Audums. Neseni pētījumi parādījuši, ka līķauta audums varētu būt izgatavots Izraēlas vai Jordānijas teritorijā, jo tas satur tādu pinumu, kas raksturīgs I,II gs.pmē. līdz I gs.mē. Tuvajos Austrumos gatavotajiem audumiem. Ne agrāk, ne vēlāk tā audumus neauda. Šādi audumi tais laikos bija visai dārgi. Mateja evaņģēlijs par līķauta saimnieku Jāzepu saka: "Bet vakarā nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatijas, vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli." /Mateja ev. 27:57/

Vecuma analīzes. Patlaban veiktas divas tādas.
1988.gadā veikta pirmā analīze ar C 14 metodi. To veica trīs respektablas laboratorijas - Oksfordas, Cīrihes un Tuksonas. Šai pētījumā apgalvoja, ka līķauts ir asiņaina cilvēka auguma nospiedums un viduslaiku viltojums, veikts laikā starp 1260. un 1390.gadu.
2005.gada janvārī vecuma analīzi veica otro reizi amerikāņu ķīmiķis Reimonds Rodžerss. Žurnālā Thermochimica Acta publicētajā pētījumā apgalvots, ka līķauts ir 1300–3000 gadu vecs. Analīze tikusi veikta ar mikroķīmisko metodi, kurā pārbauda niecīgus objekta fragmentus. R.Rodžerss uzskata, ka iepriekšējās datēšanas vajadzībām paņemts auduma fragments no vietas, ko viduslaikos labojuši pēc ugunsgrēka, un tādēļ arī tāds vecums.

Attēla iegūšanas veids. Zinātnieki mēģinājuši cilvēka figūru uzzīmēt uz linu audekla ar eļļas un akvareļu krāsām. Tomēr no tā nekas nesanāca. Kā iemesls tika minēts tas, ka viņu rīcībā nav to eļļu un smaržvielu, ko senatnē lietojuši apbērēšanas rituālā.
Jau krietni vēlāk šādas vielas tika dabūtas un pielietotas, tomēr arī tad iegūtais attēls bija tik neass, ka  tas "nekādi nebija salīdzināms ar līķautā esošo attēlu."
Līdz pat šim brīdim līķauta attēla iegūšanas tehnoloģija nav zināma.

Brabaras Freilas pētījums. Šī reliģisko lietu pētniece pavēstīja, ka tai izdevies uz līķauta samanīt burtu virtenes, kas mums skaidrā aramiešu valodā vēsta: "Imperatora Tibērija 16.valdīšanas gadā Jēzus no Nācaretes agrā pievakarē tika nogalināts pēc tam, kad Romas tiesnesis piesprieda viņam nāvessodu, jo žīdu pašpārvalde bija atzinusi viņu par vainīgu. Viņš tiek nosūtīts uz apbedīšanu ar rīkojumu, ka var tikt atdots ģimenei pēc viena pilna gada." 

Uliss Ševaljē. Skeptisks vēsturnieks. Izpētījis vairākus desmitus vēsturisko avotu nonācis pie secinājuma par viduslaiku viltojumu.

Īvs Delažī un Pols Viņjons. Sorbonas profesors Īvs Delažī un viņa franču kolēģis Pols Viņjons atzīmē, ka seja un ķermenis vīrietim līķautā ļoti precīzi atkārto dzīva cilvēka aprises un tādi attēlot ķermeni neizdotos nevienam māksliniekam. Vēl vairāk - pētnieki fotogrāfijā uzgājuši "brūču pēdas no vainaga ērkšķiem, naglām, šķēpa dūrieniem un smaga uzgaļa sitieniem." Pētnieki pat atrada asins strūkliņu pēdas, nosakot to atbilstību sista un uz krusta sodīta cilvēka kustībām.

Argumenti pret. Tā ir C analīze, kuras noteiktais vecums – XIII vai XIV gs. – tātad viltojums. Taču šai metodei ir daudz iebildumu, kuri balstās uz faktu, ka līķauts vairākkārt ir cietis ugunsgrēkos – pat vēl XVI gs. Vēl nesen Turīnas katedrālē bija ugunsgrēks. Līķautu izglāba kāds policists, kurš varonīgi iznesa to.
Interesanti, ka kristīgajā pasaulē vēl sastopami analogi - piemēram Zugdidi līķauts no Gruzijas. 

Raksti.
Vai Turīnas līķauta noslēpums beidzot atrisināts?

Saites.
Relikvijas.
Jēzus Kristus.
Turīnas katedrāle.

----------------------------

Golema rakstiņš.

VERSIJAS.

Tas ir viltojums (cilvēku iekrāsots, piededzināts u.tml.).
Tas ir Jēzus Kristus pēcnāves auts.
Citas versijas: kāda Jēzus laikabiedra auts. Kāda histēriska Jēzus sekotāja rituālas pašnāvības liecinieks u.tml.

Divas pirmās versijas.

Viltojums. Tāpēc, ka līķauts atrasts (dokumentāli) tikai I353.gadā. Pat Baznīca sākumā to uzskatīja par viltojumu un 1390-tajā gadā aizliedza izstādīt. Trūkst jebkādu datu par periodu no 30.gada līdz 1353.gadam.
Dokumentāli dati ir. 1203.g. Konstantinopolē krustneši redzējuši Kristus līķautu ar attēlu. Vēsturnieks Vilsons: no 1204.-1312.gadam līķauts glabājies Templiešu ordenī. Tā sauktais „mandilions” - salocīts audums ar Kristus attēlu fiksēts dažādos Viduslaiku dokumentos. Šo mandilionu Tadejs, Kristus māceklis, 40-tajā gadā esot aizvedis uz Edesu (Urfa Turcijā). Tur paslēpts, audums atrasts 524.g. pēc plūdiem. 944.g. pārvests uz Konstantinopoli. Tur bijis zināms līdz 1204.gadam, tad pēdas pazūd.
Tas ir viltojums. Ar spēcīgu argumentu: tas nevar būt, tāpēc ka tas nevar būt nekad.
Pirmoreiz fotografēja 1889.gadā. Patanatomu slēdziens: tipiska krustā sisto pēcnāves poza - augšstilbu muskuļu tonuss, īpašs īkšķa saliekums, paplašināts krūšu kurvis karāšanās pie krusta dēļ, asins strūkliņu virziens, to virzienu maiņa konvulsiju dēļ, daudz sīku rētiņu no pletnes metāla uzgaļa, nelieli uztūkumi uz sejas - sitienu pēdas.
Tas ir viltojums, tāpēc ka ir un paliek viltojums.
Otrreizēja fotografēšana notiek 1931.gadā. Patanatomu slēdziens vienbalsīgs - reāla līķa nospiedums. Naglas dzītas ne plaukstās, kā to zīmēja Viduslaiku svētbildēs, bet starp augšdelma kauliem. Plaukstu aponeiroze ķermeņa svaru neiztur (ķirurgs P.Barbē eksperimentē, karinot cietumnieku līķus uz naglām - plaukstas ķermeņa svaru neiztur). To zināja romiešu eksekutori - arheoloģiskie atradumi Romas impērijas teritorijā to pierādīja.
Komisija I978.-1981.gadam - trīsdesmit ASV zinātnieki un tehniķi ar jaunāko elektronisko aparatūru. Konstatē: audums - linu, ar kokvilnas piejaukumu (sens, Eiropā kokvilnu sāk vērpt vēlu. Vērpts ar rokas vārpstiņu (Eiropā vērpj ar ratiņu sākot no 12.gs.). Ziedputekšņu pēdas - 49 augi. 16 - Eiropas augi. 13 - no sāls tuksnešiem (pie Nāves jūras?). Uz audekla ir asins pēdas - bilirubīns, hemoglobīns. Tās ir cilvēka, precīzāk - primātu grupas asinis.

Vienalga - viltojums. Ziedputekšņu maz. Nav pilnas pārliecības par to piederību Tuvo Austrumu reģionam. Tie varēja nokļūt nejauši krustnešu atnesti. Olbaltumvielas (asinis) uz audekla nokļuvušas ar temperas tipa krāsām, kuras lietojis mākslinieks. Viņš varēja arī izmantot reālas asinis iekrāsošanai. Pēc līķa apmazgāšanas asinis nevarēja saglabāties tādā daudzumā, lai iekrāsotu audumu. Bez tam atrastas nelielas krāsvielu pēdas - dzelzs oksīds un cinobrs.
Krāsu pēdu tik maz, ka ar tām nevar pamatot attēla rašanos. Attēls radies, audumam mainot krāsu dehidratācijas procesā. Krāsas pēdas varēja palikt no kopēšanas - attēls kopēts 60 reizes.
Viltojums gan. Jo asinis nevarēja notecēt caur matiem uz pieres - vajadzēja sarecēt.
Asins strūkliņu gultnes liecina par galvas svaidīšanos - tas arī aizkavēja asins sarecēšanu. Ērkšķu vainags - mitra - cepurītes formā, kā Tuvajos Austrumos, nevis vainadziņa formā, kā Viduslaiku Eiropā.
Bizīti nevar noteikt. Tas, ko uzskata par bizīti var būt auduma defekts - te atspole mainījusi kustības virzienu.
Ir gari mati, bizīte, bārda, ūsas - ārējais izskats līdzīgs 1.gs. ebrejiem. Bizīte nekur nav redzama Viduslaiku svētbildēs. Līķis kails. Viduslaiku viltotājs būtu gleznojis ar gurnu apsēju.
Ebreji nelika uz acīm monētas.
Nelika grieķi un romieši, dažreiz ebreji lika. Turīnas līķautā redzamās monētas ir no mūsu ēras 30-tā gada. Viena monēta ar drukas kļūdu: TIBERIOU KAICAROC vietā rakstīts TIBERIOU CAICAROC. Tādu monētu nevarēja zināt viltotājs, jo nezināja pat 20-tā gadsimta numismāti. Tikai pēc Turīnas līķauta fotografēšanas numismātu kolekcijās tika atpazītas četras tādas monētas.
Ebrejiem līķauts sastāvēja no divām daļām - sviedru auta galvai un auta ķermenim.
Tas tiesa. Bet krustā sišana ir ebrejiem netradicionāls soda veids - parasti ebreji nomētāja akmeņiem. Netradicionālais soda veids varēja izsaukt netradicionālu apbedīšanas veidu (Golemaprāt - pavisam vājš arguments. Skat. Jāņa ēv. 20:7 „Un tas sviedru auts, kas ap viņa galvu bija, nebija likts pie tiem linu autiem, bet savrup citā malā satīts.”).
Nav saprotams nekāds mehānisms, kā dabīgā ceļā varēja rasties šāds nospiedums. Tas var būt tikai krāsojums, piededzinājums, novilkums no bareljefa u. tml.
Visus paņēmienus mākslīgi panākt līdzīgu nospiedumu skeptiķi jau ir izmēģinājuši - bez labiem rezultātiem. Attēls varēja rasties balzamējamām zālēm (mirres un alojes - simts mārciņas - Jāņa ēv. 19:39) reaģējot ar agonijā izdalīto sviedru amonjaku. Daļēji to ir izdevies panākt eksperimentos, tikai attēls daudz neskaidrāks.
Viduslaikos bijis kāds mākslinieks, kas pārzinājis tehnoloģijas, ar ko to var izdarīt.
Tādā gadījumā šis ir vienīgais tā mākslinieka darbs. Kāpēc nav zināms viņa vārds un citi darbi?. Uz līķauta ir negatīvs (fotogrāfijas nozīmē) - līķautu fotografējot nedabū nevis negatīvu, kā fotogrāfijā, bet uzreiz dabū pozitīvu. Vai ģeniālais Viduslaiku viltotājs būtu arī paredzējis fotogrāfijas tehnikas attīstību?
Trešais pieņēmums. Kāds fanātiķis licis sevi sist krustā un apbedīt pēc Kristus parauga. „Pasaule ir liela, visādi var gadīties” - tautas pasakā teic zemnieciņš kungam. Bet nav nevienas vēsturiskas liecības par tāda fanātiķa dzīvi. Un arī tādā gadījumā nav saprotams, kā varēja rasties nospiedums. Vai ir vēl kādas hipotēzes?

Ir.

Hipotētiska saistība ar Leonardu no Vinči. Nesen vairāki amerikāņu pētnieki britu TV kanāla Channel Five ēterā paziņojuši, ka patiesībā uz Turīnas līķauta esot redzams nevis Kristus ķermeņa pēcnāves nospieduma attēls, bet gan Leonardo da Vinči attēls.
Ņujorkas vizuālo mākslu skolas līdzstrādniece Liliana Švarca apgalvo, ka Leonardo, izmantojot fotokameras priekšteci - camera obscura, uz audekla pārnesis sava ķermeņa aprises. Atbilstoši šai tehnoloģijai attēls tiek radīts tumšā telpā, audeklam uzklājot sudraba sulfātu - šī ķīmiskā viela centrālajā Itālijā bija zināma jau 15.gs. Tādējādi attēls kļuva gaismas jūtīgs: saules stari, izejot cauri iztabas sienā iestiprinātām lēcām, nokļuva uz sagatavotā audekla un atstāja uz tā pēdas.
Arī citi pētnieki atbalsta šo viedokli. Dienvidāfrikas profesors mākslas vēstures pētnieks Nikolass Allens: "Ja uz ļīķautu palūkojas ar neapbruņotu aci, tajā redzams cilvēka portreta negatīvs.
Saskaņā ar Švarcas teoriju, iespējams, ka Leonardo veiktais viltojums bija domāts tam, lai nomainītu agrāko Turīnas līķauta versiju, kas tika atzīts par "rupju viltojumu." To 1452.gadā nopirka Savojas hercogs Ludvigs, bet pēc pusgadsimta tas pazuda. Vēlāk mīklaini uzietais līķauts tiešām jau izskatījās pēc unikālas relikvijas, jo to bija meistarīgi darinājis Leonardo da Vinči. bez tam, lai kaut ko tādu uzdrīkstētos, bija jābūt lielam brīvdomātājam, un Leonardo tāds arī bija!
Pret teoriju: 1988.gadā veiktā C analīze liecina, ka līķauts veidots laika posmā no 1260.-1390.gadam.

Vēlreiz par Līķauta hronoloiju.

40.gads - apustulis Tadejs to aizvedis uz Edesu.
524.gads - Līķauts uziets Edesā pēc plūdiem.
944.gads - tas pārvests uz Konstantinopoli.
1203.gads - krustneši ko tādu redzējuši Konstantinopolē.
1204.-1312.gads - Līķauts glabājies pie templiešiem (vēsturnieks Vilsons).
1353.gads - pirmo reizi tas uzradies dokumentāli.
1390.gads - baznīca to aizliedza rādīt, jo uzskatīja par viltojumu.
1452.gads - to nopirka Savojas hercogs Ludviķis.
ap 1502.gadu - tas pazuda.