Aliens

Jermaka zīloņi

Interesants nostāsts no 1581.gada it kā Jermaka kazaki Sibīrijā būtu redzējuši mamutus.

Kritika. Tolaik Krievijā zīloņus jau pazina, jo tādi dzīvnieki jau bija vojevodu zooparkos un arī cara zvērnīcā.

Cits nostāsts. To Aisatam pastāstījis viņa vectēvs. Kāds zvejnieks devies pļaut sienu. Vasara Zabolotjē bijusi karsta, sausa - odi paslēpušies purvos, mošķi vēl nebija savairojušies. Pļāva, pļāva viņš zāli, nolēma atpūsties - palasīt ogas. Tiko uzkāpis mežainā pakalnā - zeme pazuda zem viņa kājām un iegāzās lejup. Iegāzās zvejnieks lielā tumšā alā un ne pa jokam izbijās - kā lai tiek ārā? Kā nepūlējies, viss velti - pārlieku augstu caurums. Nolēmis sanest akmeņus, lai uztaisītu paaugstinājumu. Noliecās pēc pirmā akmens un sastinga - tieši uz viņa pusi lien milzīgs zemes bulli, par "mamutu" saucamais - ilkņus uz viņu tēmē. Domājis zvejnieks, ka nu gals klāt. Taču mamuts pielīdis, pakrācis un pie kājām nogūlies. Sēž nu zvejnieks ne dzīvs ne miris. Alā sācis tumsēt - augšas caurumā tas bijis redzams.
Mamuts pacēlis savu pinkaino galvu, paskatījās tieši uz cilvēku un devās pie akmeņa, kuru zvejnieks gribēja pacelt. Sāka to laizīt, urkšķot no labsajūtas. Pielaizījies līdz sātam un pagrūdis uz akmens pusi arī zvejnieku - "Ēd!" Zvejnieks tiešām palaizīja akmeni, kas bija silts un tāds kā maizei līdzīgs, un arī ņēmās to laizīt - uzreiz pārgāja izsalkums. Zvejnieks saņēmās drosmi, atkal mēģināja izrāpties, taču mamuts to atbīdīja no cauruma  un veda aiz sevis.
Un sāka zvejnieks kopā ar "mamutu" pa pazemes tuneļiem staigāt. mamuts racis ar ilkņiem zemi un ar pieri pieblīvējis, tā ceļu radot. Ilgi staigājuši, akmeņiem un saknēm barojušies. Reiz mamuts kaut kur atgājis prom un nav bijis vairākas dienas, laikam. Zvejnieks nekur nav varējis atrast ēdamos akmeņus, novārdzis, gandrīz vai galus atdevis no bada. Gājis pa mamuta pēdām to meklēt un, lūk, brīnums! Priekšā it kā gaisma rādījusies. Izrādās izeja krasta kraujā un dienu redz. Zvejnieks metās uz izeju un gandrīz vai zaudēja redzi - tik ilgi pa pazemi bija klejojis. Nogāzās pa izeju lejā, tā bija augstu, bet krita un upes dūņās iestrēga. Kad atģidās, tad samanīja, ka pie Takinas jurtām atrodas, kas augstāk par Taitamaku pa Noskas upi. Sanāk, ka ne vienu vien simtu kilometru vien zvejnieks pazemē bija nosteigājis. 
Tika līdz mājām, tur jau viņu bija norakstījuši, uzskatot par mirušu. Kā nekā esot pagājuši 3 gadi, zvejniekam bija licies - 3 mēneši.
Nezināja, kur mamuts palicis, neviens īsti nevarēja pateikt. Takinas vīri gāja uz upes krastu alu skatīt, it kā redzēja upē kaut kāda smaga dzīvnieka pēdas, it kā kāds būtu līdis pa ūdeni un tajā arī ieniris. Nostāsta, ka šis zvērs ziemā salauž biezu ledu upēs un ezeros, upēs ierīko nosprostojumus un ledus krāvumus. Reizēm upju saimnieki "albāni" (kaut kas no sibīriešu mitoloģijas?) sadusmojas uz "zemes vērsi" nogruj pār viņu krastu vai mēģina iesprostot ar ledus gabaliem. Lūk tad piekrastu iedzīvotāji atrod upju krastos mamutu skeletus un ilkņus. Vēl runā, ka mamuti nepanes Saules gaismu un iet bojā, tiklīdz to mataino ādu tā skar.
Nostāsts pavēstīts krievu vēsturniekam G.Jerjominam Aisāts - vecs mednieks Kules aulā (Aulkulā?), Zabolotnajā, kas netālu no Toboļskas. Mazliet vēlāk 1908.gada "Toboļskas Guberņas muzeja iknedēļas izdevumā" viņš uzgāja novadpētnieka P.Gorodcova publikāciju "Mamuti. Rietumsibīrijas nostāsti." Viens no pastāstiem bija pierakstīts tieši Zabolotnajā: tas bijis 1863.-1868.gados un nostāsts neparasti līdzīgs jau izstāstītajam. Vienīgā starpība - mamuts bijis "labsirdīgāks" un palaidis cilvēku brīvībā, pats aiziedams ūdenī.

Saites.
Jermaka ekspedīcija.