Aliens

Jēzus hitons

Romiešu saukts par tuniku.
Kristiešu relikvija, kas saistīta ar Jēzu.

Hitons ir plats un brīvi krītošs linu vai vilnas krekls ar garām piedurknēm, reizēm garāks par celi. Jēzus dzīves un darbības laikā hitons bija uz pusēm pārlocīts auduma gabals, kas tika sašūts malās. Augšpusē tika brīvas atstātas atveres galvai un rokām. Parasti hitoni bija melnā, brūnā vai dzeltenā krāsā, ap vidu tos sajoza ar jostu.

Vēsture. "Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā." /Jāņa ev., 20:6.-7./ Šo galvas autu, sauktu par sidaru (sidarium - latīņu val.) evaņģēlists Jānis evaņģēlijā min tikai divas reizes: pirmo reizi, kad runa iet par Lāzara augšāmcelšanos, bet otro - ieraudzītu Kristus kapā.
Saskaņā ar žīdu tradīciju, ja cilvēks bija miris vardarbīgā nāvē un viņa seja bija saviebta pirmsnāves sāpēc, tad ar sidaru apklāja galvu. Tā arī tuvinieki mazāk cieta, to neredzot. Bez tam, ar sidaru parasti slaucīja arī asinis - šāda tradīcija pastāv arī mūsdienās. Droši vien ar šo lakatu apklāja Jēzus seju. Jau pēc tā nāves, gaidot kamēr Poncijs Pilāts atļaus savākt mirušā ķermeni, Arimatejas Jāzeps un nikodīms apklāja Jēzus seju ar auduma gabalu. Jau zārkā esot, sudaru noņēma no sejas, bet ķemeni ievīstīja līķautā.
Pētnieki, kas pētīja sudaru, noskaidroja, ka tas tika nogādāts Astūrijā (centrs Ovjēda) apmēram VII gs. ar mērķi paglābt relikviju no usulmaņiem, kas centās iekarot Spāniju.
Jēzus hitons patlaban tiek glabāts vecākajā Vācijas pilsētā - Trīrā. Kādu laiku pilsēta tādēļ pat tika dēvēta par Rietumeiropas "svētāko pilsētu." Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumromā un Austrumromā pilsēta vairākas desmitgades bija Rietumromas galvaspilsēta. Trīru apmeklēja arī Konstantīna I Lielā māte Helēna. Jēzus hitons bijusi viena no relikvijām, ko svētceļojuma laikā 326.gadā pa Palestīnu bija "uzgājusi" Helēna. Saskaņā ar Helēnas pavēli hitonu nogādāja Trīrā.
326.gadā Konstantīns I Lielais lika uzsākt baznīcas būvi Trīrā par dodu Dievmātei, kur sākumā ievietoja arī Jēzus hitonu. Tāpat arī imperators blakus biskapa baznīcai pavēlēja uzbūvēt lielisku svētnīcu - tai vietā, kur agrāk atradusies māja, kurā dzīvojusi Helēna. Daļa viņas pīšļu joprojām tiek glabāta Trīras Sv.Pētera katedrāles kriptā.
Lai paglābtu relikviju karu laikā, to pastāvīgi slēpa dažādās slepenās vietās.
1196.gadā to iemūrēja altārī, kur tas atradās vairākus gadsimtus.
Domājams, ap 1512.gadu relikviju atkal atrada un nodemonstrēja draudzei. Tas bija saistīts ar to, ka Trīrā svētceļojumā ieradās Sv.Romas imperators maksimiliāns. Tieši pēc viņa lūguma hitonu izstādīja publiskai apskatei.
Vēlāk hitonu publiski izstādīja 1891., 1933 un 1959.gados - tādi datumi nosaukti baznīcas dokumentos. Saskaņā ar baznīcas kalpotāju sniegto informāciju 1810.gadā hitona priekšā lūdzās 200 000 svētceļnieku, 1844.gadā lūdzās vairāk kā miljons, bet 1933.gadā - ap 2 miljoniem.
Pēc tam, kad 1960.-1975.gados  baznīcā veica plašus restaurācijas darbus, hitona glabāšanai uzbūvēja īpašu kapelu. Tajā aiz restota stikla karājas zelta krusts, zem kura ir stikla šķirsts, kurā ievietoti vēl divi šķirsti - zelta un sudraba. Aiz bieza ložu necauršaujama stikla noklāts arī pats Jēzus hitons.
Hitonu demonstrēja arī 1996.gadā, bet visai neilgu laiku.

Pētījumi. Pierādīt relikvijas autentiskumu prakstiski pierādīt nav iespējams.
Pētnieki uzskata, ka audums austs I gs. no lina vai vilnas (???), ir brūnā krāsā un tam nav šuves (?). Tas cauršūts ar zelta diegiem no Ķīnas. Tāpat tika noskaidrots, ka hitons satur ziedputekšņus - apmēram tādus pat kā Turīna slīķauts.
Spānijas Turīnas līķauta izpētes centra pētnieku grupa pētījusi arī sudaru. Pētījumu laikā tika noskaidrots, ka starp sudaru un Turīnas līķautu pastāv būtiska līdzība. Abās relikvijās tika uzieti 6 vienādi ziedputekšņi - 2 no tiem aug tikai Palestīnā Jeruzālemes tuvumā, bet citi 4 - Ziemeļāfrikā un Spānijā. Piemēram, vienas no četropaloha (krievu val.) sugas ziedputekšņiem, kas aug tikai Jeruzālemes tuvumā, tika uzieti abās relikvijās.

Līdzības ar Turīnas līķautu. Pētnieki izpētīja arī asinis sudarā un līķautā. Salīdzinot asins plankumus noskaidroja, ka 70 traipu sudara auduma vienā pusē un 50 otrā ir absolūti identiski Turīnas līķautā. Sudarā atstājuši pēdas pakausī arī ērķšķu vainaga ērkšķi un tās ir tādas pat kā līķautā - vienādi esot attālumi starp ērkšķiem. Tādus pat secinājumus esot izdarījusi NASA speciālistu grupa. Ticis arī pierādīts, ka abās relikvijās ir IV asins grupa.
Abās relikvijās esot vienāds deguna garums - 8 cm. Praktiski sakrītot arī lūpu, bārdas un zoda forma. 
Zinātnieki esot arī pierādījuši, ka līķauta un sudara īpašnieks bijis jūds.
Secinājums - Turīnas līķauts un sudars saskārušies ar vienu un to pašu cilvēku 35-36 gadu vecumā.

UNESCO pasludināja Jēzus hitonu par vispasaules kultūras mantojumu.

Jangkvists, B.

Jungkvist B., NLO - fantasķičeskaja reaļnosķ, Stokholma, 1977.

Saites.
Ufologi.

Jermaka zīloņi

Interesants nostāsts no 1581.gada it kā Jermaka kazaki Sibīrijā būtu redzējuši mamutus.

Kritika. Tolaik Krievijā zīloņus jau pazina, jo tādi dzīvnieki jau bija vojevodu zooparkos un arī cara zvērnīcā.

Cits nostāsts. To Aisatam pastāstījis viņa vectēvs. Kāds zvejnieks devies pļaut sienu. Vasara Zabolotjē bijusi karsta, sausa - odi paslēpušies purvos, mošķi vēl nebija savairojušies. Pļāva, pļāva viņš zāli, nolēma atpūsties - palasīt ogas. Tiko uzkāpis mežainā pakalnā - zeme pazuda zem viņa kājām un iegāzās lejup. Iegāzās zvejnieks lielā tumšā alā un ne pa jokam izbijās - kā lai tiek ārā? Kā nepūlējies, viss velti - pārlieku augstu caurums. Nolēmis sanest akmeņus, lai uztaisītu paaugstinājumu. Noliecās pēc pirmā akmens un sastinga - tieši uz viņa pusi lien milzīgs zemes bulli, par "mamutu" saucamais - ilkņus uz viņu tēmē. Domājis zvejnieks, ka nu gals klāt. Taču mamuts pielīdis, pakrācis un pie kājām nogūlies. Sēž nu zvejnieks ne dzīvs ne miris. Alā sācis tumsēt - augšas caurumā tas bijis redzams.
Mamuts pacēlis savu pinkaino galvu, paskatījās tieši uz cilvēku un devās pie akmeņa, kuru zvejnieks gribēja pacelt. Sāka to laizīt, urkšķot no labsajūtas. Pielaizījies līdz sātam un pagrūdis uz akmens pusi arī zvejnieku - "Ēd!" Zvejnieks tiešām palaizīja akmeni, kas bija silts un tāds kā maizei līdzīgs, un arī ņēmās to laizīt - uzreiz pārgāja izsalkums. Zvejnieks saņēmās drosmi, atkal mēģināja izrāpties, taču mamuts to atbīdīja no cauruma  un veda aiz sevis.
Un sāka zvejnieks kopā ar "mamutu" pa pazemes tuneļiem staigāt. mamuts racis ar ilkņiem zemi un ar pieri pieblīvējis, tā ceļu radot. Ilgi staigājuši, akmeņiem un saknēm barojušies. Reiz mamuts kaut kur atgājis prom un nav bijis vairākas dienas, laikam. Zvejnieks nekur nav varējis atrast ēdamos akmeņus, novārdzis, gandrīz vai galus atdevis no bada. Gājis pa mamuta pēdām to meklēt un, lūk, brīnums! Priekšā it kā gaisma rādījusies. Izrādās izeja krasta kraujā un dienu redz. Zvejnieks metās uz izeju un gandrīz vai zaudēja redzi - tik ilgi pa pazemi bija klejojis. Nogāzās pa izeju lejā, tā bija augstu, bet krita un upes dūņās iestrēga. Kad atģidās, tad samanīja, ka pie Takinas jurtām atrodas, kas augstāk par Taitamaku pa Noskas upi. Sanāk, ka ne vienu vien simtu kilometru vien zvejnieks pazemē bija nosteigājis. 
Tika līdz mājām, tur jau viņu bija norakstījuši, uzskatot par mirušu. Kā nekā esot pagājuši 3 gadi, zvejniekam bija licies - 3 mēneši.
Nezināja, kur mamuts palicis, neviens īsti nevarēja pateikt. Takinas vīri gāja uz upes krastu alu skatīt, it kā redzēja upē kaut kāda smaga dzīvnieka pēdas, it kā kāds būtu līdis pa ūdeni un tajā arī ieniris. Nostāsta, ka šis zvērs ziemā salauž biezu ledu upēs un ezeros, upēs ierīko nosprostojumus un ledus krāvumus. Reizēm upju saimnieki "albāni" (kaut kas no sibīriešu mitoloģijas?) sadusmojas uz "zemes vērsi" nogruj pār viņu krastu vai mēģina iesprostot ar ledus gabaliem. Lūk tad piekrastu iedzīvotāji atrod upju krastos mamutu skeletus un ilkņus. Vēl runā, ka mamuti nepanes Saules gaismu un iet bojā, tiklīdz to mataino ādu tā skar.
Nostāsts pavēstīts krievu vēsturniekam G.Jerjominam Aisāts - vecs mednieks Kules aulā (Aulkulā?), Zabolotnajā, kas netālu no Toboļskas. Mazliet vēlāk 1908.gada "Toboļskas Guberņas muzeja iknedēļas izdevumā" viņš uzgāja novadpētnieka P.Gorodcova publikāciju "Mamuti. Rietumsibīrijas nostāsti." Viens no pastāstiem bija pierakstīts tieši Zabolotnajā: tas bijis 1863.-1868.gados un nostāsts neparasti līdzīgs jau izstāstītajam. Vienīgā starpība - mamuts bijis "labsirdīgāks" un palaidis cilvēku brīvībā, pats aiziedams ūdenī.

Saites.
Jermaka ekspedīcija.

Japānā novērotie NLO

989.gadā vairāki lidojoši objekti savienojās vienā.  Objekti staroja.
1015.gadā Japānā tika novērots, ka no diviem nelieliem lidojošiem objektiem izlidoja vairākas spīdošas vēl mazāku izmēru bumbas.
1133.gadā diskveida NLO novērots virs Japānas.
1235.gadā japāņu karavadonis Joricuma ar savu armiju novēroja virs sevīm spīdošus bļodiņu formas objektus, kas visas nakts garumā debesīs apļoja un meta cilpas.
1423.gadā arī vairāki lidojoši objekti savienojās vienā.  Objekti staroja.
1423.gadā virs Japānas novērotais NLO kustējās pa zigzaga trajektoriju.
1606.gadā NLO lidoja virs senās Japānas galvaspilsētas Kioto, apstājās un karājās virs pilsētas.