Aliens

Akambaras figūriņas

Milzīgs skaits neparasta izskata māla figūriņu, kas uzietas paugurā pie Akambaras pilsētas Meksikā.

Atrašanās vieta. Akambara atrodas 300 km uz ziemeļiem no Mehikas.

Notikumu gaita. 1944.gada jūlijā vācu izcelsmes meksikānis Voldemārs Julsrūds (pārcēlies uz Meksiku XIX gs. beigās) nodarbojās ar skavošanas izstrādājumu tirdzniecību nelielā pilsētiņā Akambarā. Pie viena bija stipri aizrāvies ar meksikāņu senlietu vākšanu un 1923.gadā kopā ar padri Martinesu veica izrakumus Čupikaurā - 8 jūdzes no Toras kalna. Vēlāk Čupikauras kultūra tika datēta ar laiku 500.g.pmē.-500.g.mē.
Reiz agrā rītā ar zirgu jājot pa Toras (El Toro) kalna nogāzēm, viņš pamanīja vairākus apstrādātus akmeņus un kādas keramikas atlūzas. Tā kā V.Julsrūds labi orientējās senlietās, tad uzreiz saprata, ka atradumi nepieder nevienai tobrīd pazītamai kultūrai. Kā jau nebūdams profesionāls arheologs, viņš iesākum'rīkojās pavisam vienkārši - nolīga vietējo zemnieku Odilonu Tinahero, kam nosolīja maksāt vienu peso (tobrīd apmērm 12 centi) par katru veselu atradumu. Tinahero bija ļoti rūpīgs racējs, nejauši sasistos artefaktus salīmēja. Tā sāka veidoties Džulsrūda kolekcija. To turpināja veidot V.Julsrūda dēls Karloss Julsrūds un mazdēls Karloss II.
Jau no paša sākma V.Julsrūds centās piesaistīt akadēmiskās zinātnes uzmanību. Pirmajos gados viņa centieni tika vienkārši ignorēti. 
Tiesa gan, 1945.gadā Mehikas Nacionālā antropoloģijas muzeja Akambaras zonas arheoloģijas direktors Karloss Perea paziņoja, ka Julsrūda figūriņu īstums nerada šaubas. Vēl vairāk - viņš pats esot aplūkojis dinozauru figūriņas, kas uzietas citās Meksikas vietās.
1947.gadā V.Julsrūds par saviem līdzekļiem publicēja grāmatu par savu kolekciju. Tomēr arī tas nepievērsa zinātnieku uzmanību.
Beidzot 1950.gadā uz Akombaru atbrauca amerikāņu žurnālists Lovels Hārmers. Viņš piedalījās izrakumos Toras kalnā un pat nofotogrāfēja Julsrūdu ar tikko izraktām dinozauru statuetēm - V.Julsrūds tolaik jau personīgi raka. 
Uzreiz pēc viņa materiālu par Akombaras izrakumiem ar izrakumu fotogrāfijām publicēja Losandželosas žurnālists Viljams Rasels. Publikācijā bija norādīts, ka artefakti tika izcelti dienasgaismā no 5-6 pēdu (1,5 m) dziļuma. Daudzi no atradumiem bija koku sakņu apvīti, tādēļ V.Raselam neradās šaubas par atradumu īstumu.
Šīs abas publikācijas nospēlēja zināmu lomu Julsrūda kolekcijas popularizēšanā un iecirta plaisu akadēmiskās zinātnes klusēšanas mūrī.
1952.gadā interesi par kolekciju pirmo reizi izrādīja akadēmisks zinātnieks Čārlzs Dipeso. Jau iepriekš viņam tika izsūtīti statuešu paraugi. Lai gan laboratorijas analīzes nebija sniegušas kaut cik jēdzīgu priekšstatu par atradumiem, zinātnieks bija pārliecināts par artefaktu viltojumu. 1952.gada jūlijā viņš personīgi atbrauca uz Akamboru, lai klātienē iepazītos ar kolekciju. Saskaņā ar V.Julsrūda teikto, pēc iepazīšanās ar kolekciju Dipeso izteicis sajūsmu par šo atklājumu un izteicis vēlmi nopirkt dažus atradumu paraugus Amerindu fondam (Amerind Foundation), kurā strādāja. Tomēr, atgriezies ASV, viņš publicēja vairākus rakstus "American Antiquity" (April 1953; Archaeology, Summer, 1953), kuros pilnīgi noteikti apgalvoja, ka V.Julsrūda kolekcija ir viltojums. Dipeso vēstīja, ka viņš iepazinies ar 32 000 kolekcijas priekšmetiem un nonācis pie secinājuma, ka artefaktu ikonogrāfija, īpaši acu un lūpu attēlojumam statuetēs esot mūsdienīgs raksturs. Amizanti, bet 32 000 figūriņu apskatei, kas zinātnieka ierašanās brīdī bija iesaiņotas un deponētas V.Julsrūda mājā, Dipeso bija patērējis 4 stundas.
Bez tam Dispeso atsaucās uz kādu nelegālu meksikāņu senlietu tirgotāju, ka visu šo kolekciju radījusi viena meksikāņu ģimene no tās pašas Akambaras. Viņi figūriņas lipinājušas ziemas mēnešos, kad nebija nodarbināti lauku darbos. Savukārt informāciju par dinozauriem tie smēlušies no filmām, komiksiem un vietējās bibliotēkas grāmatām.
Šo apgalvojumu oficiāli apgāza vietējā meksikāņu vara. Vietējās zemes pārvaldes intendants Francisko Sančess 1952.gadā paziņoja, ka 4 gadus pētījis vietējās arheoloģiskās aktivitātes un droši varot apgalvot, ka Akambarā nav nekādas keramikas darbnīcas vispār.
1952.gada 23.jūlijā Akambaras mērs Huans Karranss publicēja oficiālu paziņojumu Nr.1109. Tajā bija teikts, ka īpašas izmeklēšanas rezultātā noskaidrots, ka Akambarā nav neviena cilvēka, kas nodarbotos ar tāda veida amatniecību.
Argumenti pret viltošanu:
      -  neviens skulptors nespētu pārskatāmā laika periodā pagatavot vairāk nekā 30 000 skulptūriņas (dažas nebūt ne tik mazas) kā no keramikas, tā arī no akmens. Bez tam pagatavotos preikšmetus vajadzētu ierakt zemē;
      -  pat, ja darbus nav veicis viens cilvēks, bet gan vesela darbnīca ar meistaru kolektīvu, tad skulptūriņās būtu jāspēj saskatīt viena stila iezīmes. Taču kolekcijā ne tikai nav neviena dublikāta, bet arī pašas figūriņas pagatavotas no dažādiem māla veidiem;
      -  treškārt tika pārliecinoši noskaidrots, ka kolekcijas keramiskās figūriņas gatavotas ar  atklātas apdedzināšanas metodi. Tādai darbībai būtu nepieciešams visai liels kurināmā daudzums, kas tuksnesīgajā un sausajā Akambaras apkaimē maksātu pamatīgu naudu. Bez tam tāda kurināšana nekādi nevarētu palikt slepena un nepamanāma.
Akambaras Augstākās skolas vēstures akultātes profesors Ramons Rivjēra veltīja mēnesi lauka meklējumiem Akambarā, lai izskaitļotu iespējamās vietējās keramikas ražošanas jautājumu. Pēc daudzkārtējām Akambaras un apkārtnes iedzīvotāju aptaujām, kad īpašu uzmanību profesors pievērsa veciem cilvēkiem, profesors konstatēja, ka pēdējo simts gadu laikā te nav bijis nekā līdzīga keramikas darbnīcai.
Vēl interesanti, ka akmens figūriņām ir izteiktas erozijas pazīmes, kuras viltos nebūtu iespējams. 
Vēl jāpiezīmē, ka Odilons Tinahero, kas ilgus gadus papildināja Julsrūda kolekciju, bija beidzis skolā tikai nepilnas 4 klases un ar grūtībām spēja lasīt un rakstīt. Tādēļ viņa zināšanas paleozooloģijas jomā nav pat vērts apspriest. Tāpat ir visai apšaubāms, ka XX gs. 40.gados Meksikas mazpilsētas bibliotēkā būtu iespējams salūkāt grāmatas par dinozauriem, pie tam spāniski.
1954.gadā V.Julsrūda kolekcijas kritika sasniedza kulmināciju. Tas noveda pie tā, ka par kolekciju bija spiestas painteresēties Meksikas varas iestādes. Uz Akambaru devās zinātnieku delegācija ar Nacionālā antropoloģijas un vēstures institūta Pirmsspāņu pieminekļu departamenta direktoru Eduardu Nokvēru vadībā. Bez viņa grupā bija vēl 3 antropologi un vēsturnieki. Pati šī delegācija izvēlējās vietu Toro kalna nogāzē, lai veiktu kontrolrakumu daudzu vietējo iedzīvotāju klātbūtnē. Dažu stundu laikā tika uziets liels daudzums statuešu, kādas līdzīgas bija Julsrūda molekcijā. Viss liecināja par atradumu senumu. Visi grupas zinātnieki apsveica Julsrūdu ar lielo atklājumu, divi no viņiem apsolīja publicēt sava brauciena rezultātus zinātniskajos žurnālos.
Tomēr 3 nedēļas pēc atgriešanās Mehikā doktors Norkvera publicēja brauciena atskaiti, kurā tika apgalvots - Julsrūda kolekcija ir viltojums. Kā iemesls - statuešu vidū bija tādas, kas attēlo dinozaurus.
1955.gadā par kolekciju ieinteresējās toreiz vēl jaunais zinātnieks Čārlzs Hepguds - toreiz Ņūhempšīras universitātes vēstures un antropoloģijas profesors. Viņš ieradās Akambarā un pavadīja te vairākus mēnešus, patstāvīgi rokoties. Č.Hepguds vienojās ar vietējo policijas šefu majoru Altimerīno, kura māja atradās izrakumu zonā - tā bija celta 1930.gadā. Saņēmis atļauju, Hepguds pacēla grīdu vienā no dzīvojamajām istabām un 6 pēdu (ap 2 m) dziļumā uzgāja 43 statuetes (pa fragmentiem), kas stilistiski bija analoģiskas Julsrūda kolekcijai. Pats majors Altimerīno veica 3 mēnešus ilgus pētījumus Akambaras apkaimē, aptaujājot daudzus vietējos iedzīvotājus par tādu figūrinu mūsdienīgu izgatavošanu. Rezultātā viņš atkal pārliecinājās, ka nevienam par tādu statuešu izgatavošanu nav ne jausmas. 
1968.gadā, jau pēc savas grāmatas "Jūras ķēniņu kartes" publicēšanas, Č.Hepguds no jauna atgriezās pie Akambaras mīklas. Viņš te ieradās kopā ar pazīstamo rakstnieku Ērlu Stenliju Hārdneru, kam bija pamatīgas zināšanas kriminālistikā un bija nopietni nodarbojies ar arheoloģisku problemātiku. Ē.S.Hārdners konstatēja, ka no kriminālistikas viedokļa Julsrūda kolekcija nevarēja būt viena cilvēka izgatavota, kā arī nevarēja būt cilvēku grupas falsificēta. Č.Hepguds par saviem pētījumiem Akambarā 1972.gadā izdeva grāmatu "Akambaras noslēpums" ("Mystery in Acambaro").
1968.gadā jau bija pieejama oglekļa analīze un Č.Hepguds paraugus nosūtīja uz laboratoriju Ņūdžersijā. Analīze deva sekojošus rezultātus:
      -  1640 +/- 100.g.pmē.;
      -  4530 +/- 170 g.pmē.;
      -  1100 +/- 120 g.pmē.
1972.gadā Artūrs Jangs divas statuetes nodeva analīzei Pensilvānijas muzejā pēc termoluminiscences metodes - 2700.g.pmē. Analīzi veikušais doktors Reinijs rakstīja Jangam, ka kļūda nav lielāka par 5-10% un ka katrs paraugs testēts 18 reizes. Tomēr, kad tas pats Reinijs pēc kāda laika uzzināja, ka šai kolekcijā atrodas arī dinozauru figūriņas, viņš paziņoja, ka viņa iegūtie rezultāti ir kļūdaini - analīzes laikā izkropļojušies gaismas signāli un artefaktu vecums nav lielāks par 30 gadiem.
XX gs. 70.-80.gados interese par Julsrūda kolekciju pakāpeniski apsīka. Akadēmiskā zinātne turpināja to ignorēt. Retās publikācijas, kas reizēm tomēr parāījās, vienmēr ieturēja versiju, ka kolekcija ir viltota, jo dinozauri ar cilvēkiem nekad nav koeksistējuši.
Situācija tomēr izmainījās 90.gadu beigās. 1997.gaā televīzijas kanāls NBC parādīja programmu ciklu ar nosaukumu "Noslēpumainā cilvēka izcelsme," kurā daļa no materiālim bija veltīta Julsrūda kolekcijai. Arī programmas autori pieturējās pie versijas par kolekcijas nesenu izcelsmi, un pārīti figūriņu pat aizsūtīja uz C14 pārbaudi. Antropomorfā figūriņa tika datēta ar 4000.g.pmē., bet dinozaura figūriņa - ar 1500.g.pmē. Sprukās nonākušie programmas autori gluži vienkārši apgalvoja, ka otrais datējums ir kļūdains.
Tai pašā 1997.gadā japāņu korporācija "Nissi" apmaksāja filmēšanas grupas braucienu uz Akambaru. Grupas sastāvā esošais doktors Horrehons apgalvoja, ka statuešu brontozauri neatbilst šīs klases dzīvnieku izskatam, jo tiem esot muguras plāksnes. Tomēr 1992.gadā paleontologs Stīvenss Žerkass žurnālā "Geology" publicējis rakstu kurā pirmo reizi minējis šo brontozauru grupas anatomisko īpatnību. Protams, ka XX gs. 40.50.gados šis fakts bija nezināms. 
Tomēr izšķiroša darbība Akambaras kolekcijas atzīšanā nāca no diviem amerikāņu pētniekiem - antropologa Denisa Svifta un ģeologa Dona Pattona. 1999.gada laikā viņi 5 reizes apmeklēja Akambaru. Tobrīs Julsrūda kolekcija bija ieslēgta mērijas ēkā un nebija publiski apskatāma. Tā tas notika dēļ Julsrūda nāves, kad viņa māja tika pārdota. Pēc vairākām dienām pārrunu abi amerikāņi saņēma atļauju kolekcijas apskatīšanai un fotogrāfēšanai - tie izdarīja ap 20 000 fotouzņēmumu. Viņu darbība izraisīja sabiedrības interesi un vietējā prese un TV viņus nointervēja. 
bez tam Svifts izraisīja skandālu. Viņš pavaicāja kolekcijas glabātājam, cik kārbas ar artefaktiem mērijā ir. Tas atbildēja, ka 64. Pattons izrēķināja, ka 64 kastēs varētu tikt glabāti ne vairāk kā 5-6 tūkstoši priekšmetu. Kur tad ir atlikušie vairāk kā 25 000? 
Mēs nezinām, kā beidzās šie notikumi, taču abu šo amerikāņu darbības rezultātā vietējā vara izveidoja kolekcijai īpašu muzeju. 1999.gada beigās daļa Julsrūda kolekcijas tika izstādīta pastāvīgai apskatei. 
Interesanti - Svifts un Pattons no federālās policijas virsnieka Ernesto Marinesa uzzināja, ka 1978.gadā viņš kofiscējis senlietu partiju, kuru divi mantrači bija izrakuši Čivas (El Chivo) kalnā, arī Akambaras apkārtnē. Tur bijušas 3300 statuetes, pēc stila analoģiskas Julsrūda kolekcijai, un to vidū bijušas arī 9 dinozauru figūriņas. Visi atraumi tikuši nodoti doktoram Luīsam Moro, toreizējam Akambaras mēram, un novietoti rātsnamā. Abi mantrači tikuši notiesāti uz ilgstošiem ieslodzījumiem un nosūtīti uz Federālo cietumu Mehikā.
Tāpat Svifts sazinājās arī ar doktoru Antonio hennehonu, kas personīgi vadīja izrakumus Toras un Čivas kalnos 1950.-1955.gados un arī atradis dinozauru statuetes. Horrehons apgalvoja, ka 40.-50.gados par dinozauriem praktiski neviens Meksikā nezināja.

Muzejs. Kopumā muzejā ir ap 33 000 figūriņu (pēc dažādām ziņām 33 500 - 37 000). Satur lielu skaitu neizskaidrojama izskata figūriņas: dīvaina izskata cilvēki, dinozauri, lidaparāti utt., tādēļ akadēmiskā zinātne tās pasludinājusi par viltojumiem. V.Julsrūda dzīves laikā viņa kolekcija iepakotā veidā aizņēma 12 mājas istabas.
1.figūriņu veids. Veidotas no dažāda veida māliem. Darinātas ar rokām, apdedzinātas ar atklātu uguni.
2.figūriņu veids. Akmens skulptūriņas.
3.figūriņu veids. Keramika. 
Interesanti, ka visā kolekcijā nav nevienas vienādas figūriņas. 
Izmēri variē no desmita centimetru līdz 1 m augstumā un 1,5 m platumā.
Bez figūriņām kolekcijā ir arī mūzikas instrumenti, maskas, obsidiāna un nefrīta instrumenti.
Izrakumos uzieti arī vairāki cilvēku galvaskausi, mamuta skelets un ledus laikmeta zirga zobi.

Antropomorfas statuetes. Gandrīz visu rasu cilvēku  - mongoloīdu, afrikāņu, kaukazoīdu, tai skaitā arī ar bārdām, polinēzieši u.c.

Dinozauru statuetes. Tādas ir ap 2600. Dinozauru dažādība ir ļoti liela - brahiozauri, iguanodonti, tiranozauri, pteranodoni, ankilozauri, pleziozauri u.d.c. Daudzas no spārnoto "dinozauru-drakonu" tipu statuetēm nevar identificēt. Daudzos gadījumos ar dažādu veidu dinozauriem kopā attēloti arī cilvēki. Arī motīvi visai dažādi - no savstarpējas cīņas līdz pat demestificētām ainām.

Citu dzivnieku statuetes. Mazākā daudzumā kolekcijā ir izmiruši zīdītāji - amerikāņu kamielis, ledus laikmeta zirgs, pleistocēna laikmeta gigantiskie pērtiķi u.c.

Krievu pētnieku grupa no LAI 2008.gadā (?) sarunāja ar muzeja direktoru atļauju parakāties tai pašā paugurā. Direktoram bija rakšanas licence un viņš krieviem atļāva. Pusi dienas norakušies, neko lāga neatrada - tikai vienu kaut kādu keramikas fragmentu.

Mūsdienās figūriņu aplūkošanai izveidots muzejs.

Sensacionālas baumas. Č.Hepgūds savu izrakumu laikā 1968.gadā pētot no jauna atvēra kādu no iepriekšējiem rakumiem. Tur viņš uzgāja plākšņu rindu, kas atgādināja pakalna iekšīenē vedošas kāpnes.  Viens no vietējiem viņam pastāstījis, ka šajā rakumā iepriekš uzgājuši tuneli, kas aizbērta ar zemi un vedis pakalna iekšienē. Bez tam ir informācija, ka viens no vietējiem Toro kalna nogāzē atradis alu, kas pilna ar statuetēm un citiem seniem priekšmetiem.  Tas viss izraisījis baumas par veselas pazemes pilsētas eksistenci kalna iekšienē.
Amerikānis Džons Tjernī, kas gandrīz 40 gadus pētījis Akambaras materiālus, ir pārliecināts, ka Julsrūda kolekcija ir tikai milzīgas "bibliotēkas" neliela daļa, kas veidota kā kādu kapeņu piedeva.

Saites.
Dinozauru attēli senatnē.