Aliens

Franču mūzika

Franču muzikālās kultūras pamatā ir vairāku seno cilšu, galvenokārt gallu un franku, kā arī romiešu mūzikas folklora. Tautas mūzikai raksturīgs melodiju smalkums un vijīgums.  Dominējošās skaņkārtas - mažors un dabiskais minors. Dziesmas visbiežāk 6/8 takstsmērā. Tām raksturīga pantu forma ar refrēnu, kurā nereti atkārtojas zilbes bez jēdzieniskas nozīmes, piemēram, "ron-ron" vai "tin-ton-tena." Izplatītas mīlas, raudu, gadskārtu, darba, kāzu dziesmas. Īpašu grupu veido žesti - savdabīgas episkas poēmas, kuru pamatā ir reliģiska satura leģendas. 
Pazīstamākās tautas dejas: burē, farandola, gavote, menuets, paspjē, rigodons.
No IV gs. sākuma kristiešu baznīcās plaši izmantoja tautasdziesmu melodijas, piemērojot tās latīņu tekstiem.
VIII gs, gallu kulta dziedājumu vietā ieviesās gregoriskais korālis.
IX gs. baznīcas mūzika kļuva emokrātiskāka; radās jaunas mūzikas formas - sekvence, tropi; izveidojās liturģiskās drāmas žanrs. Par mūzikas centriem kļuva metrīzes - dziedāšanas skolas klosteros un pilīs. Laicīgo mūziku pārstāvēja galvenokārt klejojošo muzikantu - žonglieru un menestrelu daiļrade.
XI-XIII gs. uzplauka ceļojošo dziesminieku - trubadūru un truveru māksla,  kurā galvenokārt tika cildināta bruņinieku varonība  un tikumi.
Agrās renesanses periodā XIV gs. strauji attīstījās vokālā daudzbalsība. Populāras kļuva mistērijas - reliģiskas drāmas ar leģendu fragmentiem, farsiem, ko izrādīja pilsētu laukumos. radās mūzikas virziens ars nova; tā humānistiskā ievirze visspilgtāk izpaudās komponistu G. de Mašo un F. de Vitrī darbos.
XV-XVI gs. galvenie mūzikas dzīves virzītāji bija Nīderlandes skaņu polifonisti: Ž.Benšuā, G.Difē - laicīgu daudzbalsīgu vokālu skaņdarbu - šansonu autori; Žoskēns Deprē, O. di Laso. Šansonu žanru tālāk attīstīja K.Žankēns. 
1671.gadā Parīzē sāka darboties Karaliskā mūzikas akadēmija - pirmais franču operteātris - tagadējais "Grand Opera." Līdz 1687.gadam to vadīja komponists Dž.B.Lulli - franču nacionālās operas pamatlicējs, liriskās traģēdijas žanra iedibinātājs.
XVIII gs. sākumā jaunus estētiskos un ētiskos pricipus operā īstenoja Ž.F.Ramo. Šajā laikā plaši attīstījās klaviermūzika - F.Kuperēns, Ž.F.Ramo, I.K.Dakēns.
XVIII gs. 2.pusē franču enciklopēdistu un K.V.Gluka operas reformas ietekmē izveidojās franču komiskā opera - Ž.Ž.Ruso, P.A.Monsiņī, A.E.M.Gretrī. 
Lielās Franču revolūcijas laikā mūzika kļuva stipri demokrātiskāka; izplatījās revolucionārās dziesmas - Marseljēza, karmaņola, himnas, marši, radās jauns operas žanrs - t.s. glābšanas un šausmu opera. Aktīvi darbojās komponisti E.Meils, F.Ž.Goseks, A.E.M.Gretrī, L.Kerubīni. 
Napoleona I impērijas laikā muzikālajā dzīvē iestājās pagrimums.
Jaunu pacēlumu ievadīja 1830.gada revolūcija. Romantisma uzplaukums stipri ietekmēja komisko operu - F.A.Bualdjē, F.Obērs; sekmēja "lielās" vēsturiski romantiskās operas - Dž.Meierbērs, Ž.F.E.Alevī un romantiskā baleta rašanos - Ā.Š.Adāns. H.L.Berlioza daiļrade lika pamatus romantiski programmatiskajai simfonijai.
Pēc 1848.gada revolūcijas sāka attīstīties reālisma māksla; radās jauns operas žanrs - liriskā opera - Š.Guno, A.Tomā, L.Delibs, Ž.Masnē un operete - Ž.Ofenbahs, Š.Lekoks, R.Plankets. Reālisma principus liriskās operas žanrā vispilnīgāk īstenoja Ž.Bizē - opera "Karmena," 1874.g., kas bija viens no lielākajiem sasniegumiem pasaules opermākslā.
Ar Parīzes komūnas laiku, kad aktīvākie mūzikas darbinieki bija F.Salvadors-Danjels, P.Dežetērs - Internacionāles mūzikas autors, saistīta pastiprinātas intereses rašanās par mūzikas folkloras un nacionālās tradīcijas saglabāšanu - 1871.gadā nodibināja Nacionālo mūzikas biedrību. Intensīvi attīstījās simfoniskā mūzika un instrumentālā kamermūzika - S.Franks, Š.K.Sen-Sanss, arī G.Forē, E.Lalo, E.Šosons.
XIX un XX gs. mijā klasiskās tradīcijas turpināja komponisti P.Dikā, V. d'Endī, A.Rusels. Operai bija raksturīgas naturālisma tendences - G.Šarpantjē.
XX gs. sākumā spilgtākais impresionisma pārstāvis bija K.A.Debisī. Impresionisma un klasiskās tradīcijas apvienoja M.Ravela daiļrade, kurš 1910.-1939.gados dzīvoja Parīzē. 
Pēc I Pasaules kara konstruktīvisma pārstāvja E.Satī un dzejnieka Ž.Kokto ietekmē radās komponistu grupa "Sešinieks" - L.Dirē, D.Mijo, A.Onegērs, Ž.Oriks, K.Pulenks, Ž.Taijfēra, kas pievērsās dažādiem novatoriskiem meklējumiem. pret konstruktīvismu, neoklasicismu vērsās 1935.gadā izveidojusies komponistu grupa "Jaunā Francija" - O.Mesiāns, A.Žolivē u.c., propagandējot "dzīvu," nacionāliem elementiem bagātu mūziku.
Pēc II Pasaules kara attīstījās dažādi avangardiski mūzikas virzieni un kompozīciju paņēmieni - sērijtehnika, dodekafonija, elektroniskā mūzika.
60. un 70.gados līdzās komponistiem, kas savā daiļradē apvienojuši pasaules un nacionālās mūzikas labākās tradīcijas - S.Nigs, arī Ž.Bondons, R.Butrī, Ž.Kosmā, turpināja meklējumus modernistiskie mūzikas pārstāvji P.Bulēzs (puantilisms, aleatorika, sonoristika), P.Šefērs (elektronika, konkrētā mūzika), J.Ksenakis (stohastiskā kompozīcijas sistēma, kas balstās uz matemātiskiem aprēķiniem, varbūtību teoriju).
1977.gadā Parīzē nodibināja Komponistu savienību. 
Atskaņotājmākslinieki: diriģenti A.Klijtenss, E.Kolons, Š.Lamurē, I.Markevičs, Š.Minšs, P.Montē; dziedātāji Š.Aznavūrs, Dž.Beikere, Ž.Beko, Dž.Dasēns, M.Matjē, E.Piafa, M.Ševaljē, Š.Trenē, P.Viardo-Garsija; pianisti A.Korto, M.Longa; vijolnieki R.Kreicers, Ž.Tibo.
Muzikologi: B.Gavotī, A.Goleā, Ž.Kokto, Ž.Kombarjē, R.Rolāns.
Parīzē darbojas operteātri "Grand Opera" (dibināts 1671.g.), "Opera Comique" (dibināta 1715.g.), Nāciju teātris (dibināts 1954.g.), 5 simfoniskie orķestri - Parīzes orķestris (dibināts 1967.g.) un šādas augstākās mūzikas mācību iestādes: Parīzes konservatorija (dibināta 1795.g.), "Schola cantorum" (dibināta 1894.g.), "Ecole normale de musique" (dibināta 1877.g.).

Saites.
Franči.