Aliens

Franku valsts (486.-843.g.)

Latīniski - Regnum Francorum.
Agrīna feodāla valsts Rietumeiropā, kas radās V gs. beigās bijušās Romas impērijas teritorijā - tagadējās Francijas un Vācijas teritorijās, ģermāņu izcelsmes franku ciltīm iekarojot Galliju, bet pēc tam izpletās pa lielāko dalu Rietumeiropas karaļa Kārļa Lielā iekarojumu rezultātā.

Franku valstī valdīja Merovingu (486.-751.g.) un Karolingu (751.-843.g.) dinastijas.

Vēsture. Franki bija viena no ģermāņu ciltīm, kas pirms ieiešanas Gallijā dzīvoja gar Reinas upes lejteci.
Franki iekaro Galliju (486.g.). V gs. beigās saliešu franku priekšgalā izvirzījās karavadonis Hlodvigs I (481.-511.g.). Noslēdzis savienību ar citu cilšu vadoņiem, Hlodvigs I savus karotājus 486.gadā (476.gadu uzskata par Rietumromas impērijas bojāejas gadu) veda uz Galliju, kuru tolaik vadīja no Romas atšķēlies un par neatkarīgu pasludinājies vietvaldis Siagrijs. Franki iebruka Gallijas ziemeļdaļā un sākumā sagrāba Sēnas apgabalu. Tai pat 486.gadā franki sakāva vietvalža armiju, Gallijas-Sēnas lielākā daļa tika iekarota, tā liekot pamatus vēlākajai Franku valstij, kurai bija lemts spēlēt ievērojamu lomu turpmākajā Eiropas vēstures gaitā.
Hlodviga I dēli pakļāva Burgundiju (534.g.), Provansu, Bavāriju (788.g.) un daļu Tīringenes.
V gs. Franku valstij tika pievienota arī Flandrija.

Franku saimniekošana Gallijā. Iekarotajā zemē franki apmetās kaimiņu kopienās. Viņi sadalīja savā starpā daļu Romas vergturu zemju. Hlodvigs sagrāba milzīgas teritorijas, kas agrāk bija piederējušas Romas imperatoram. Dižciltīgie franki ieguva lielus īpašumus kā rezultātā tie kļuva par lieliem zemes īpašniekiem. Zemes gabaliņus dabūja arī vienkāršie franki.
Tie Romas vergturi, kas steidzīgi atzina Hlodviga varu, saglabāja savu stāvokli un mantu. Viņi pamazām saplūda ar franku aristokrātiju un asimilējās.

Franku valsts nodibināšana Gallijā. Lai nosargātu savas bagātības un zemes, jaunajiem franku bagātniekiem bija nepieciešama stipra un centralizēta valsts. Tamdēļ viņi izvirzīja Hlodvigu kā karali un nostiprināja tā varu. Hlodvigs ar viltību iznīcināja citus karavadoņus, savāca viņu karadraudzes un sāka viens pats pārvaldīt iekaroto galliju. Viņam bija pietiekami spēka, lai noturētu pakļautībā gallus, kolonus un vergus.
Pēc Gallijas iekarošanas Hlodvigs vairs nesasauca tautas sapulci. Visus svarīgos lēmumus viņš pieņēma pats šaurā dižciltīgo ļaužu lokā. Vienkāršajiem frankiem tikai paziņoja karaļa gribu karaspēka skatēs, kas notika katru gadu pavasarī.
Katrā valsts apgabalā Hlodvigs iecēla sev uzticamu pārvaldnieku – grāfu. Tie ievāca no iedzīvotājiem nodokļus un komandēja karavīru vienību.
Par augstāko tiesnesi kļuva pats karalis. Ciemos kopienas locekļus tiesāja grāfi un dižciltīgie franki.
Pēc Hlodviga pavēles tika pierakstītas franku senās paražas un karaļa jaunie rīkojumi. Tā frankiem radās pirmais likumu krājums.

Pēc iekarojumiem, kas tika veikti ar tautas zemessardzes palīdzību, veco militārās demokrātijas institūtu vieā veidojās valsts, kurā tautas sapulces tiesības ierobežoja karaļa vietvalži - simtnieki un grāfi. Ilgāk saglabājās ciema kopiena.
VI-VII gs. noritēja feodalizācijas process. Reālo varu ieguva merovingu karaļu majordomi.

Franku kristīšanās. Franki pieņēma kristīgo ticību pēc Gallijas iekarošanas. Hlodvigs un dižciltīgie nosprieda, ka tāda ticība būtu viņiem izdevīga. Iesākumā kristījās karalis ar karadraudzi, pēc tam spieda kristīties visus pārējos, arī gallus.
Kā vienmēr tādos gadījumos, arī baznīca visādi atbalstīja karaļa varu un apkaroja valsts ienaidniekus.

Franku valsts Kārļa Martela valdīšanas laikā (715.-741.g.). VII–VIII gadsimtā turpinājās Franku valsts paplašināšanās un nostiprināšanās.
Franku vadonis Kārlis Martels, patvaļīgi pārņēmis varu no politiski nespējīgajiem Merovingu dinastijas (Hlodviga pēctečiem) karaļiem, ar militāru spēku no jauna pakļāva senāk iekarotās, bet pēdējā laikā frankiem nepakļāvīgās Reinas upes labā krasta ģermāņu valstiņas – frīzus, bavāriešus, švābus.| Balstīdamies uz franku karaspēku, anglosakšu izcelsmes garīdznieks Bonifācijs šajās zemēs izvērsa aktīvu kristianizācijas darbu, ar to liekot pamatus vēlākajai, ar Romu cieši saistītajai vācu katoļu Baznīcai. 750.gadā bīskapu Bonifāciju un vēl 54 kristietības sludinātājus nogalināja saniknotie frīzi. Kārļa Martela nopelniem var pieskaitīt Rietumeiropas izglābšanu no islamticīgo arābu ekspansijas: VIII gadsimta sākumā arābi bija iekarojuši Spānijas teritoriju un sāka apdraudēt Franku valsti, bet 732.gadā cieta smagu sakāvi. Kārlis Martels nostiprināja arī ciešāku franku sadarbību ar katoļu baznīcu un 739.gadā palīdzēja pāvestam novērst langobardu iebrukumu Romā. Šī sadarbība turpmākajos gados kļuva vēl spēcīgāka. Kārļa Martela pēctecis Pipins Īsais (šo pievārdu dabūjis sava mazā auguma dēļ), atsaukdamies pāvesta Stefana II lūgumam, divas reizes devās karagājienā uz Itāliju un atbrīvoja to no langobardu iebrucējiem. Par šo palīdzību pāvests iesvētīja Pipinu par franku karali, savukārt valdnieks atdeva Baznīcai plašas teritorijas Romas un Ravennas apgabalos, līdz ar to 756.gadā radās Pāvesta valsts - laicīga teritoriāli politiska organizācija, kurā visa vara piederēja pāvestam. 
Konfiscējis daļu baznīcas zemju, Kārlis Martels tās atdeva feodāļiem, tā likdams pamatu bruņinieku armijai.

Pipina Īsā valdīšanas laikā (751.-768.g.). Kārļa Martela dēls Pipins Īsais ar pāvesta piekrišanu 751.gadā gāza pēdējo merovingu karali un aizsāka Karolingu dinastiju. Viņa valdīšanas laikā Franku valstij tika pievienota iepriekš atkritusī Akvitānija, Septimānija, bavāru apdzīvotās ziemeļu teritorijas daļa u.c.

Franku valsts Kārļa Lielā laikos (768.-814.g.). Franku valsts karaļa Kārļa Lielā laikos piedzīvoja vislielāko varenību. Viņš bija visai enerģisks karavadonis un devās 50 karagājienos, paplašinot savas valsts robežas. Tika iekarota lielākā daļa Itālijas, 30 gadus viņš cīnījās pakļaudams sakšus un iekaroja Saksiju, Bavāriju, t.s. Spānijas marku, sagrāva avāru valsti un pievienoja langobardu karalisti (722.g.).
Taču Spānijā viņš piedzīvoja sakāvi cīņā pret arābiem. Franku atkāpšanos sedza neliela vienība ar Kārļa radinieku Rolandu vadībā, kas tika pilnīgi iznīcināta. Pēc atkārtota kara Kārlis Lielais iekaroja tikai nelielu rajonu uz dienvidiem no Pirenejiem.
Galu galā pakļauti tika arī sakši, pret kuriem tika izmantotas tādas metodes kā iedzīvotāju deportācija un piespiedu kristīšana.
Valdīšanas beigās Kārļa Lielā valstī atradās dikti daudz ciltis un tautas - visa Rietumeiropa un daļa Centrāleiropas. Franku impērija pēc izmēriem sāka līdzināties Rietumromas impērijai. Tamdēļ 800.gadā Kārlis Lielais ieradās Romā un pāvests Leons III (795.–816.g.) viņu kronēja par imperatoru.
Kārļa laika armijā jau gandrīz vai nedienēja zemnieki, jo tie bija kļuvuši pārāk nabadzīgi, lai nopirktu sev ieročus. To vietā bija lielie zemes īpašnieki ar savām karadraudzēm.
Kārļa Lielā valdīšanas beigu periodā lielie zemes īpašnieki sāka izrādīt tam nepaklausību un bieži atteicās izpildīt tā pavēles. Valstī sāka attīstīties centrbēdzes tendences.
Franku pakļautās tautas joprojām dzīvoja atbilstoši savām paražām un runāja savās valodās. Tās uz laiku bija apvienotas tikai ar ieroču spēku.

Kari pret arābiem. 715.gadā saracēņi pārgāja Pirenejus un sāka uzbrukt frankiem. Arābi pakļāva Narbonu – vestgotu provinci Francijas DR.
Franku valsts nostiprināšanās karaļa Pipina Īsā valdīšanas laikā sekmēja arī kristiešu anklāvu valstiņu stiprināšanos Pireneju kalnos un saņēma militāru palīdzību no frankiem.
778.gadā franku karalis Kārlis Lielais veica iebrukumu Andalūzijā, bet viņa arjergardu sakāva kaujā pie Ronsevāles („Dziesma par Rolandu”).
Hašims I uz neilgu laiku 793.gadā atkal sagrāba Narbonnu Francijā.

Kārļa Lielā laikā tika pilnveidots valsts aparāts. Divas reizes gadā galmā pulcējās augstmaņi, lai apspriestu valsts lietas. Vietējos pārvaldes orgānus pārbaudīja karaļa sūtņi. Sākās kultūras un izglītības uzplaukums - "Karolingu renesanse." Feodālā iekārta nostiprinājās, tomēr Franku valstij trūka ekonomikās un etniskās kopības.

Franku valsts sadalīšanās (843.g.). Franku impērija nebija stipra un pastāvēja neilgu laiku. Kārļa Lielā radītā Franku impērija nepastāvēja ilgi: pēc valdnieka nāves sākās strīdi starp viņa dēliem – valsts mantiniekiem. 843.gadās Kārļa mazdēli noslēdza Verdenas līgumu par impērijas sadali. Rezultātā vienotā valsts tika sašķelta trijās daļās - Austrumfranku valstī, Rietumfranku valtī un Vidusfranku valstī. No tām, sākot ar 888.gadu, sāka veidoties jaunas valstis, attiecīgi – Vācija, Francija un Itālija, kas gan nebija vienotas, jo atradās pastāvīgā feodāļu savstarpējā cīniņā.

Vēstures avoti.
"Franku hronikas." Einhards, Kārļa Lielā biogrāfs. 

Saites.
Franki.