Aliens

Tabora kalna mākoņi

Tabora kalns ir 588 m augsts kalns Izraēlā.

Atrašanās vieta. Izraēlas ielejas austreņos, apmēram 9 km no Nācaretes un 11 km no Galilejas jūras.

Kalna nogāzes klāj ozoli, olīvkoki, akācijas, rožu krūmi un jasmīni.

Vēsture. Kristieši uzskata, ka kalnā notikusi Jēzus pārtapšana - tieši šeit Jēzus saviem skolniekiem atklājis savu Dievišķo Būtību:
1 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu,
2 un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.
3 Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu.
4 Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: "Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis - vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam."
5 Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt." /Mateja ev., 17.nodaļa, 1.-5./
Pirmā mākoņa parādīšanās kalnā šai dienā atzīmēta vēl IV gs., kad uz Taboru sāka doties svētceļnieki. Tolaik pēc Helēnas (Konstantīna I Lielā māte) rīkojuma te tika uzcelta pirmā baznīca.
VI gs. te uzcēla vēl 3 baznīcas.
Pēc pāris gadsimtiem Tabora kalnā krustneši uzcēla milzīgu cietoksni.
XII gs. musulmaņi sultāna Saladina vadībā nopostīja visas kristiešu celtnes kalnā un līdz pat XIX gs. te bija atrodamas tikai drupas.
Viss izmainījās līdz ar mūka Irinarha ierašanos. Pēc kāda laika viņš uzslēja akmens troni un sāka te vadīt dievkalpojumus. Drīz par viņa darbību tapa zināms vietējiem iedzīvotājiem un  dažas bagātas ģimenes iedalīja viņam naudu baznīcas celšanai. Tā bija gatava 1911.gadā, tiesa, pats Irinarhs to vairs nepiedzīvoja.
Kad baznīca bija iesvētīta, tās kalpotāji novēroja, ka katru gadu Kunga Pārtapšanas dienā ierodas neparastais mākonis. Tas nolaidās pār baznīcu pat pilnīgā bezvējā.

Apraksts. Saskaņā ar Jauno derību šis notikums noticis 19.augustā. Kopš tiem laikiem gandrīz katru gadu šai dienā - Tā Kunga Pārtapšanas dienā, debesīs virs Taboras parādas mākonis (reizēm vairāki), kas vēlāk nosēžas uz grieķu pareizticīgo klostera - tas atrodas kalna DR daļā. Parasti šai dienā debesis ir skaidras, bez mākoņiem. Interesanti, ka uz franciskāņu klostera, kas atrodas tikai kādus 500 m nostāk no pareizticīgajiem, mākonis nenolaižas.
Aculiecinieki stāsta, ka nosēšanās laikā mākonis piepeši pieņem lielu ātrumu un, tiklīdz nonācis pie klostera, pazūd. Reizēm mākoni caururbj gaismas uzliesmojumi (krieviski - splohi), kas savācas spožā lokā, nosētu ar spīdošām dzirkstelēm.

Pētījumi. 2010.gada augustā Tabora kalnu apmeklēja zinātnieku grupa. Viens no tās dalībniekiem notikumu apraksta tā: "18.augustā, neidentificētas atmosfēras parādības ierašanās priekšvakarā, grupa izvietoja portatīvās meteostacijas ne tikai mākoņa tradicionālajās nogulšanās vietās, bet arī kaiminu klostera teritorijā." "23:42 apmēram 200 m augstumā tika fiksēta ugunīga bumba ar spīdošu sliedi (asti), kas pārvietojās no dienvidaustrumiem uz austrumiem baznīcas altāra virzienā." Saskaņā ar Tatjanas Šuntovas (grupas dalībniece, vai?) aprakstu "kustība turpinājās kādas septiņas-desmit sekundes, pēc kā lode pazuda aiz koku lapotnēm. Tās izmērus vrētu salīdzināt ar standarta mājas loga izmēriem, kas ieraudzīts no 200 m attāluma, pie tam astes garums bija divas reizes lielāks nekā lodes diametrs. Krāsa ļoti spilgta: sārti oranži ugunīga." Pētnieki to norakstīja uz lodveida zibeni.
Citi novērotāji atzīmē, ka lodveida zibeņiem līdzīgas parādības ir mākoņa ierašanās priekšvēstneši.
"Ap 4:00 rītā gaisā parādījās spīdīgas sudrabainas pilītes vai puteklīši, kas kustējās pretēji pulksteņa rādītājam apmēram 3-4 m augstumā. Daļiņu plūsma piecas minūtes uzplūda zalvjveidīgi no podiuma puses, uz kura notika dievkalpojums, un kustējās pa apli. Puteklīši bija nedaudz auksti, tomērpamanāma mitruma kondensācija netika novērota."

Skeptiķi. Ir arī nemazums ļaužu, kas apšauba šo brīnumu. Piemēram, kāds no pareizticīgo klostera kalpotājiem paziņojis, ka "viegli mākonīši un migla vasarā ir nereti sastopama parādība Taborā."
Kādā 1838.gadā izdotā grāmatā norādīts, ka "lielāko vasaras daļau Taboru rītos klāj biezi mākoņi, kas izklīst līdz pusdienlaikam, bet naktī izkrīt bagātīga rasa." Citā gramatā apgalvots, ka lietus sezonas priekšvakarā, kas sākas oktobra beigās, "rasa, kas bagātīgi izkrīt naktī, nedaudz kompensē lietus trūkumu un uztur augu dzīvību par spīti saules svelmei. Rasas bagātība un atmosfēras atdzišana līdz rītausmai bieži ir par iemeslu miglai, kas ietin Taboru, kamēr vēl nav uzlēkusi saule. reizēm šī migla stiepjas tikai pa Izraēlas līdzenuma apakšu. Virs šiem mākoņiem mirdzošā baltumā, saules apspīdēti, kā salas slejas Tabors, Mazais Hermons, Helūvija kalni un Nogāšanas kalns. Pretojoties šim spīdeklim, kas raida starus to izklidināšanai, mākoņi satraucas, saspiežas un reizumis paceļas augstu augšup, lai uzreiz kopā arī nogāztos; no šīs kustības spēka tie atsedzas arī caur balto garaiņu atvērto bezdibeni."
Vēl kāds cits avots vēsta, ka "Tabora klimats - mērens un veselīgs. Vasaras dienās vakarā un no rīta kalna virsotni ietin biezs mākonis, kas uzsūcas līdz ar saules lēktu. Katru dienu dzīvelīgs patīkams vējiņš, ko pusdienlaikā nomaina rasains vējš, padara klātieni kalna virsotnē patīkamu un vēlamu."

Sites.
Reliģiskie brīnumi.