Aliens

Maikelsons, A. (~1887.g.)

1887.gadā amerikāņu zinātnieki A.Maikelsons un E.Morlijs izmērīja gaismas ātrumu ar precizitāti līdz 5 km/st.

Meiers, Jūlijs Lotārs (~1864.~1869.g.)

1864.gadā vācu zinātnieks J.L.Meijers piedāvāja savu ķīmisko elementu tabulu ar 28 elementiem 6 stabiņos, saskaņā ar to vērtību (valenci). Tomēr sakārtot visus elementus pēc to līdzības savstarpēji saistītās grupās viņam neizdevās.

Lai gan abi šie Meijera un arī Ņūlenda sistematizācijas mēģinājumi bija kļūdaini, tomēr Mendeļejevs bija ar šīm tabulām labi pazīstams, tātad arī "paraugi" bijuši tā acu priekšā. Zinātnieka kolēģi atceras, ka Mendeļejevs strādājis pie tabulas vairāku gadu garumā, un bijuši vairāki tās varianti.

1869.gadā vācu zinātnieks J.L.Meiers un krievu zinātnieks D.Mendeļejevs formulēja ķīmisko elementu periodisko likumu. 

Multiplās glioblastomas

1950.gados boraku kā bora transportaģentu amerikāņu pētnieki mēģināja izmantot īpaši agresīvās smadzeņu multiformās glioblastomas. 

Minineptūni

Planētas, kas ir mazākas nekā Neptūns, taču sastāva ziņā tam līdzīga — tai ir bieza ūdeņraža-hēlija atmosfēra, iespējams, ar dziļiem ledus, iežu vai pat šķidra ūdens slāņiem.

Sukts arī par gāzes punduriem vai pārejas planētām.

Šī planētu tipa teorētiskie pētījumi balstās uz zināšanām par Urānu un Neptūnu. Bez biezas un blīvas atmosfēras tās varētu uzskatīt arī par okeānu pasaulēm. Minineptūnu rādiusi parasti ir 1,6–2,0 reizes lielāki nekā Zemei, iezīmējot robežu starp akmens tipa un gāzveida planētām.

K2-18b atbilst šim pārejas tipam — tās rādiuss ir 2,6 Zemes rādiusi, bet masa 8,6 Zemes masas. Tā, visticamāk, ir apveltīta ar biezu atmosfēru, kas bagāta ar ūdeņradi. Līdzšinējie novērojumi liecina, ka planētas, kas lielākas par 1,6 Zemes rādiusiem un kurām ir vismaz 6 Zemes masas, satur ievērojamu daudzumu gaistošu vielu vai ūdeņraža-hēlija gāzes, kuras tās ieguvušas planetoģenēzes laikā. Tomēr minineptūni, lai arī nedaudz lielāki, ir retāk sastopami nekā subneptūni.

Saites.
Planētas.