Aliens

Dabaszinātnes

Zinātnes, kas pēta dabu; šo zinātņu kopums kā vienots veselums; viena no trijām zinātnisko atziņu pamatsfērām - atziņas par dabu, par sabiedrību un par domāšanu.

Dabaszinātnes ir cilvēku praktiskās ražošanas darbības teorētikais pamats, kā arī filozofiskā materiālisma un dabas dialektiskās izpratnes dabaszinātniskais pamats. Dabasszinātnes pēta dažādus matērijas veidus, matērijas kustības formas, struktūru un likumsakarības. To mērķis ir izzināt dabas parādību būtību un izmantot praksē dabas likumus un atklātās likumsakarības.

Pēc satura un dabas parādību pētīšanas metodēm izšķir empīriskās, teorētiskās un lietišķās dabaszinātņu nozares, bet pēc objekta rakstura - dabasszinātnes, kas pēta nedzīvajā dabā pastāvošās kustības formas - fizika, ķīmija, fizikālā ķīmija, kosmoloģija, astronomija, ģeoloģija, fizioģeogrāfija, meteoroloģija u.c.. un dabaszinātnes, kas pēta dzīvo dabu - bioloģija un tās nozares, botānika, zooloģija, ģenētika, ekoloģija u.c.

Dabaszinātņu priekšmetiskajam un metodoloģiskajam (ar objekta izziņas pakāpju secību saistītajam) aspektam ir objektīvs raksturs. Šie aspekti nosaka dabaszinātņu iekšējo struktūru un zinātņu klasifikāciju. Dabaszinātņu nozaru savstarpējie sakari ataino dabas attīstības kopīgo gaitu no tās vienkāršākajām, zemākajām pakāpēm un formām līdz visaugstākajām un vissarežģītākajām. Dabas attīstība un ķīmijas pētījumos fiksētā nedzīvās un dzīvās dabas nošķiršanās ir dabasszinātņu iedalījuma objektīvais pamats, līdz ar to fizika, ķīmija, ģeoloģija un bioloģija ir mūsdienu dabaszinātņu pamatnozares un zinātņu klasifikācijas kodols.

Vispārīgā dabaszinātņu attīstības gaita atbilst dabas izziņas pamatpakāpēm no dzīvā vērojuma uz abstrakto domāšanu un no tās uz praksi:
    1) tieša dabas novērošana, to pareizi tverot kopumā, bet nepierādot detaļās - antīkā natūrfilozofija;
    2) analītiska dabas sadalīšana, atsevišķu parādību un to cēloņu izzināšana - XVII-XVIII gs.;
    3) viengabalaina dabas ainas atveidošana tās kustībā, vispusībā, veselumā un konkrētībā - XX gs.

Dabaszinātņu attīstības gaitā radušās daudzas starpzinātnes, jo starp zinātnēm nav stingru robežu un tās mijiedarbojas. Mūsu dienās zinātņu diferenciācija saistīta arī ar to integrācijas tendenci, rodas jaunas zinātniskas disciplīnas, robežzinātnes starp agrāk izolētām zinātnēm un arī vispārīgāka rakstura zinātnes.

Starp dabaszinātnēm un sabiedriskajām zinātnēm attīstās lietišķās zinātnes, to vidū tehniskās zinātnes, lauksaimniecības un medicīnas zinātnes; starp dabaszinātnēm, sabiedriskajām zinātnēm un filozofiju - matemātika, bet starp matemātiku un loģiku - matemātiskā loģika.

Mūsu dienās dabaszinātņu atklājumi organiski saplūst ar revolūciju tehnikā - notiek zinātniski tehniskā revolūcija. Tehnika saista dabaszinātnes ar ražošanu, bet filozofija - ar ideoloģiju. tehnika ar savām vajadzībām virza dabaszinātņu attīstību, taču dabaszinātnes nereti apsteidz tehniku un pievēršas jaunu, vēl neizzinātu dabas spēku, piemēram, atomenerģijas, un vielu pētīšanai; tā radušās jaunas zinātnes par mikropasauli - kodolfizika, kvantu mehānika utt. Dabaszinātņu, tehnikas un ražošanas savstarpējo sakaru ietekmē dabaszinātnes kļūst par tiešu ražotājspēku. Piedalīdamās dabaszinātniskās pasaules ainas izstrādāšanā, dabaszinātņu teorētiskā daļa - jēdzieni, kategorijas, likumi, hipotēzes, teorijas un zinātniskās pētniecības metodes cieši saistītas ar filozofiju.

Dabaszinātņu materiālisms. Stihiski materiālistisks uzskats, filozofiska pārliecība par ārējās pasaules objektīvo realitāti. Tas saistīts vienīgi ar kādas noteiktas speciālas zinātnes - fizikas, ķīmijas, bioloģijas utt. izstrādi.  Dabaszinātnieki savos speciālajos pētījumos vienmēr ir materiālistiski. Tomēr šis materiālisms nav identificējams ar dialektisko materiālismu, jo skaidro likumsakarības vienā ierobežotā esamības sfērā, dialektiskais materiālisms - visā esamībā. Dabaszinātniskā materiālisma nostādņu absolutizēšana noved pie ideālistiskiem un metafiziskiem secinājumiem.

Dabaszinātņu filozofiskās problēmas. Filozofiski jautājumi, kas saistīti ar dabas sakarību un attīstības vispārīgiem likumiem un to izziņu. Antīkajā filozofijā radās un attīstījās īpaša, pāridabaszinātnēm stāvoša dabas filozofija - natūrfilozofija. Šo problēmu vieta cita filozofisko dizciplīnu un dabaszinātņu vidū vēsturiski mainījās. progresējot dabaszinātnēm un izveidojoties dialektiski materiālistiskai dabas, sabiedrības un izziņas izpratnei. Problēmu loks precizējās un īpaša dabas filozofija kļuva lieka. Mūsu dienās tās saistītas ar dabaszinātņu vispārīgiem jautājumiem par dabas parādību savstarpējo sakarību un nosacītību, pasaules materiālo vienību un attīstību, par dabas objektu kvalitatīvo atšķirību, būtības un dialektisko pretrunu izzināšanu, par apziņas funkcionēšanas likumsakarībām, par pašu dabaszinātņu attīstības likumiem. Dialektiski materiālisma metodoloģiju dabaszinātņu filozofisko problēmu pētīšanā XIX gs. 2.pusē attīstīja F.Engelss ("Anti-Dīrings," "Dabas dialektika"). Mūsdienu dabaszinātņu filozofiskās problēmas risinājuši daudzi dabaszinātnieki un filozofi - N.Bors, A.Einšteins, G.Nāns, A.Oparins, S.vavilovs, V.Vernadskis, N.Vīners u.c.

Dabas resursu ģeogrāfija

Ekonomģeogrāfijas nozare, kas pēta atsevišķu dabas resursu izvietojumu un to teritoriālo sakopojumu struktūru, risina resursu racionālas saimniekošanas izmantošanas problēmas.

Ievērojamus pētījumus nozarē veikuši E.Akermanis un H.Benets (ASV), Ž.Dorsts (Francija), L.D.Stemps (Lielbritānija).

Dabas resursu un apstākļu ekonomiskā vērtēšana. Kādas teritorijas dabas resursu un apstākļu kopuma vai atsevišķu komponenšu ekonomiska raksturošana pēc vienota kritērija, ņemot vērā tautas saimniecības pašreizējās vai perspektīvās vajadzības.
Šaurākā nozīmē  tā noskaidro dabas faktoru kvalitatīvo un kvantitatīvo ietekmi uz sabiedriskās ražošanas ekonomisko efektivitāti. Atsevišķi dabas resursu veidi izplatīti nevienmērīgi, tāpēc to raksturojums ir sevišķi svarīgs, kad tiek risinātas ražotājspēku izvietošanas problēmas. 
Pastāv 3 vērtēšanas veidi:
    a) dabas resursu atsevišķo veidu (vai izrakteņu atradņu) vērtēšana;
    b) ražošanai vai cilvēka dzīve nepieciešamo dabasapstākļu vērtēšana;
    c) reģionāli kombinēta dabas resursu un apstākļu ekonomiskā vērtēšana.
Dabas resursu nozīmīgumu vērtē divējādi: vērtības izteiksmē (absolūti) un nosacītās vienībās - ballēs (relatīvi). Praksē atkarībā no uzdevuma un novērtēšanas stadijas lieto abus vērtējumus, bet pareizāka un precīzāka ir vērtēšana vērtības izteiksmē - tā ietver materializētā un dzīvā darba kopējās izmaksas. Resursu vērtība nav pastāvīgs lielums, bet mainās atbilstoši zinātnes, tehnikas un ekonomikas progresam. Vērtēšanu ballēs nosaka resursu veida relatīvais noderīgums tautas saimniecībā.

Saites.
Dabas resursi.

Dabassaimniecība

Zemes ģeogrāfiskā apvalka un tā saimnieciskās izmantošanas sociāli ekoloģisks komplekss.

Dabassaimniecības uzdevums ir:
    1) izstrādāt zinātniskos pamatus un praktiskās darbības programmu racionālai dabas resursu un apstākļu izmantošanai, raugoties uz dabu kā vienotu kompleksu atšķirībā no līdzšinējām atsevišķām nozarēm - ūdenssaimniecības, mežsaimniecības u.c.;
    2) noteikt resursu apmērus un tautas saimniecības nodrošinājumu ar resursiem, ievērojot zinātnes un tehnikas progresa tendences;
    3) izstrādāt t.s. resursu ciklus, kas apvieno vienā sistēmā visus dabas resursu izmantošanas procesus - izpēti, ieguvi, pārstrādi, resursu atgriešanos dabā transformētā veidā.

Dabassaimniecības uzdevumus risina starpdisciplīnu komplekss, kas ietver dabasszinātnes, ka arī sabiedriskās un tehniskās zinātnes. Racionāla dabassaimniecība cieši saistīta ar dabas aizsardzību.

Dienvidu zivs zvaigznājs

Dienvidu Zivs (R).

Fomalhauts. Balta galvenās secības zvaigzne Dienvidu Zivs alfa, viena no spožākajām zvaigznēm pie debesīm. Vizuālais zvaigžņlielums 1,16; attālums 23 ly.

Saites.
Zvaigznāji.