Aliens

Arekipas departaments

Departaments Peru.

Vēsture. Senatnē cilvēki šo vietu apdzīvoja vāji biežo semestrīču un Misti izvirdumu dēļ. Izr'dās, tieši zem Arekipas stiepjas zemes garozas plaisa - nosaukta par Sv.Augustīna plaisu (par godu Sv.Augustīna universitātei pilsētā).
Sākumā zinātnieki uzskatīja, ka Taknes-Mokegvas Arekipas apvidus vēsturiskā attīstība ritējusi pa citādu ceļu nekā pārējo rajonu, kas veido mūsdienu Peru. Tomēr pēdējo gadu desmitu arheoloģiskie atradumi, it īpaši materiālās kultūras priekšmeti, liecina par to, ka Arekipa nebūt nav bijusi izņēmums tajā civilizācijas attīstības procesā, kas noritējis Peru Andos. Piemēram, Kekenjas ciematiņā tika atklāti zīmējumi uz klintīm, kuru vecums, pēc zinātnieku domām, sasniedz 15 000 gadu. Citi klinšu mākslas paraugi Tokepalā, Vankerosā, Arkatā, Kairanā, Jarabambē - dtēti ar VIII g.tk.vidu pmē. Bet Ilo un Mokegvā, ka arī Kamanas provincē ir uzieti no akmens un jūras gliemežnīcām darināti 6000 gadus veci darbarīki.

Arekipas departamentā dzīvojošās ciltis izjutušas dažādu kultūru ietekmi. Tā, pimēram, Ačas (Karaveli province), Pampakolorādas un Puntaislajas rajonos II g.tk.pmē. sākumā bija jūtama milzīga Čavinas kultūras ietekme. Priekšmeti, kas tika uzieti Kilkapampā la Vjehā un Altobetankurā, liecina par spēcīgu Tiavanakas kultūras ietekmi. 
Vēlāk, līdz ar jaunās ēras sākšanos, departamenta piekrastes rajonos, pirmām kārtām Okonjā un Kamanā, kur tika atrasti Naskas stilam tuvi keramikas paraugi, pastiprinājās Parakasas-Naskas kultūru ietekme. Būtībā no šā laika tad arī sākās vienveidīgāka cilvēku kultūras attīstība Arekipas departamenta teritorijā.
Misti vulkāna virsotnē nejauši tika atrasti arheoloģiski artefakti, jo inki kalnu virsotnes izmantoja par dievu pielūgšanas vietām. 1977.gadā te tika atrasta no zelta darināta 8 cm auksts dievēkļa atveids. Tajā atveidots vīrietis, kas stāvēdams atpūšas - rokas saliktas uz krūtīm, acis - pusaizvērtas, viņam ir gari mati, kas sniedzas zemāk par jostasvietu, tos apakšdaļā satur ķemmīte. Blakus elku tēlam tika uzietas inku auduma atliekas. Arheologi noskaidrojuši, ka Misti virsotnē atrastais elka tēls darināts t.s. klasiskajā inku stilā un attiecas uz XV gs. - tas ir pirmais tāds atradums Peru. Tiesa gan, mazliet agrāk Pičupišu kalnā (netālu no Misti) tika uzieti 2 pirmajam atradumam līdzīgi elkdieviņi, taču tie bija darināti no sudraba.
4.impērijas inka Maita Kapaks, atgriezdamies no Kuskas, pēc tam, kad bija pakļāvis Mokegvas rajonā dzīvojošās čumbivilkas un parinakočas ciltis, sasniedza Čiles upes ieleju un izvēlējās to par atpūtas vietu. Viņa karagaitās pārgurušos karavīrus apbūra līdzenums, ko apspīdēja liegi saules stari un no 3 pusēm ieskāva varenie un sniegotie Misti, Čačani un Pičupiču vulkāni. Karavīri izlūdzās atļauju apstāties un apmesties šai vietā. Nostāsts vēsta, ka inka, ievērojot tradīciju, esot vērsies pie vietējiem iedzīvotājiem ar jautājumu, vai viņa karavīri šeit drīkstot uzcelt apmetni, dzīvot un strādāt kopā ar šejieniešiem. Saņēmis piekrišanu Maita Kapaks saviem karotājiem atbildējis: "Jā, palieciet!" (Are kepai! - kečvu val.).
Atgriezies Kuskā, inka nosūtīja uz Arekipas ieleju 3000 ģimeņu, kuras tur uzcēla daudzas apmetnes, to skaitā Kaimu, Paukarpatu un Tiabaiju.
Pirmais konkistadors šai apvidū bija Djego de Almagro, kas 1537.gadā devās cauri ielejai, lai pakļautu araukāņus Čīlē.
Arī Peru iekarotājs F.Pizarro, dodamies karā pret čarkasu cilti, ilgu laiku atpūtās Čiles upes ielejā. Spāņu hronisti apgalvo, ka viņš pat pieņēmis lēmumu par pilsētas dibināšanu un ar savu zobenu smiltīss uzzīmējis tās plānu. Taču tobrīd Manko Inka sarīkoja sacelšanos Kuskā, un Pizarro bija spiests doties apspiest nemierus.
Tad nu pilsētu nodibināja Pizarro atsūtītais konkistadors Karvahals. Tātad par Arekipas pilsētas oficiālo dibināšanas dienu uzskata 1540.gada 15.augustu, kad spāņu konkistadors Garsija Manuels de Karvahals, kurš komadēja 96 karavīru vienību, sasniedza indiāņu ciemu trokšņainas upes krastā un šai vietā nodibināja pilsētu, kurai deva vārdu "Brīnišķīgā pilsēta Arekipa" (Vilja Ermosa de Arekipa).
1541.gada 7.oktobrī Spānijas karalis Kārlis V atzina Arekipu par pilsētu un dāvāja tai vapeni.
1575.gada gada novembrī Peru vicekaralis Fransisko de Toledo piešķīra tai "ļoti dižciltīgas un ļoti uzticamas" pilsētas titulu. Karalis Filips II apstiprināja šo titulu, tam pievienodams vārdus "Pilsēta, kas cienīga saņemt dažādus goda apliecinājumus."
XVIII gs. pilsēta bija "balta" ne tikai baltā kaļķakmens būvniecības materiāla dēļ, bet arī iedzīvotāju ziņā - tai laikā no 37 000 pilsētas iedzīvotāju 22 000 (gandrīz 60%) bija spāniska izcelsme. 
Laikā, kad Spānijas Amerikai pāri sāka pūst "brīvības vēji," Arekipa kļuva par brīvdomības centru. Pilsētā tika dibinātas ložas un literatūras pulciņi, kas kalpoja par sazvērnieku darbības centriem. Tie vērsās pret Spānijas karaļa varu.
1809.gadā divi arekipieši - Hosē Marija korbačo un Hosē de Rivero i Aranivarss, nodibināj sakrus ar Laplatas dumpiniekiem, bet pēc gada tika izveidota bruņota vienība ar Ramonu Kastilju priekšgalā - tā atklāti izteica aicinājumu uz neatkarību.
1814.gadā Arekipas iedzīvotāji atbalstīja sacelšanos, ko vadīja Merjano Melgara un indiāņu vadonis Mateo Pumakva, kuri vēlāk krita cīnās par Peru neatkarību.
1979.gada 16.februārī pilsētā notika 7 balles stipra zemestrīce. Nākamajās 20 dienās pilsēta piedzīvoja kopumā 562 dažādas intensitātes grūdienus: zemestrīces dienā - 128, nākamajā - 55. Tikai 23.februārī, kad grūdienu skaits bija sarucis līdz 15, arekipieši teica: "Zemestrīce beigusies!"
Nopietna arheoloģiskā izpēte Arekipā tika uzsākta tikai XX gs. vidū.

Klimats. Arekipas ieleja atrodas 2360 m augstumā vjl. Te ir sauss un tīrs gaiss, gadā vairāk nekā 300 saulainu dienu. Temperatūra nepārsniedz 25o un nenoslīd zemāk par 10o.

Peru prezidents Hosē Luīss Bustamente i Rivero nosaucis Arekipas vēsturi par "Peru vēstures sintēzi." Arekipieši apgalvo: pirmsspāņu laikmeta simbols Peru ir Kuska, konkistadoru laikmetā - Lima, bet republikas simbols ir Arekipa. Peruāņu vēsturnieks Horhe Basadre uzsvēris, ka, atšķirībā no galvaspilsētas, kur apšaudes gadījumā tūdaļ tiek aizvērti visi logi un noslēgras durvis, Arekipas iedzīvotāji iziet ielās un jautā: "Par ko cīnamies?" 
Arekipiešus pārējie peruāņi uzskata par savdabīgiem un reģionāli norobežotiem. Valstī klīst anekdotes par arekipiešu reģionālismu, piemēram tas, ka svinīgo ceremoniju laikā pirmā tiek atskaņota Arekipas himna (tādas jau ir bijušas 9 vai pat vairāk) un tikai pēc tam Peru himna. Kad 1981.gadā pašvaldību vēlēšanās uzvarēja kreisie spēki ar ārstu Hosē Viljalobosu priekšgalā, Arekipu pa jokam sāka dēvēt par ADR - Arekipas Demokrātisko republiku.

Arhitektūra. Pilsētai raksturīgi smalkie akmens grebumi. Tuvējās akmenslauztuvēs iegūstams balts kaļķakmenis. Runā pat par "Arekias stilu," kura pamatā ir t.s. "metisu baroks." Atšķirībā no Limas gandrīz nemaz nav kokgriezumiem rotāti balkoni, jo koks šeit vienmēr bijis deficīts. Pamatā mājas ir vienstāvu ar metru biezām sienām - tā būvētas bailēs no zemestrīcēm. Piepilsētas saplūdušas ar Arekipu un kļuvušas par tās rajoniem - Kaima, Karmenalta, Savandija, Čarakata, Janavara (atšķiras ar stāvām un šaurām ieliņām).

Aplūkojamie objekti.
      Arekipa. Departamenta administratīvais centrs. Arequipa. Viena no skaistākajām koloniālajām pilsētām Dienvidamerikā, saukta arī par Balto pilsētu, arī administratīvā departamenta centrs. Pilsēta esot sākusies Sanlazara rajonā, tagad par to atgādina kvadrātveida minikolonna, kas uzcelta neliela trisjstūrveida laukumiņa centrā.
      Ieroču laukums. To no 3 pusēm ieskauj divstāvu arkādes, kas apliktas ar baltu kaļķakmeni. Laukuma ziemeļu malā atrodas pilsētas katedrāle.
      Pilsētas katedrāle. Ieroču laukuma ziemeļu malā.
      Santa Katalīnas klosteris. Dibināts 1580.gadā, aizņem vairāk kā 20 000 kvkm. Ir kā mūriem apjozta vecpilsēta ar šauru ieliņu labirintu. Mūri ir rozā, katrai mazajai ieliņai savs nosaukums - Seviljas, Granādas, Tolēdas. Neliels laukums ar strūklaku. dažādos toņos nokrāsotas mājas ar divstāvu cellēm un puķu podiem pie eltņu ārsienām. Milzīgas akmens bļodas, kurās ūķenes mazgā veļu. Mūsdienās ļoti populārs mērķis tūristiem. Bija laiks, kad klosteris atradās uz iznīcības robežas, jo "dzelzceļa buma" laikā tā teritorijā ielika sliedes (sagraujot celtnes un sienas) un cerēja pārdot zemi par spekulatīvu cenu. No pilnīgas klostera izpostīšanas paglāba vien sabiedrības protesti.
      Kaime. Arekipas augstāk esošais rajons, ko tādēļ sauc par "Arekipas balkonu." Visas ielas sākas ar akmens arku, tādu arku ir 6 vai 7.
Tajā ir 1730.gadā celta baznīca, bet pilnīgi pabeigta īsi pirms XIX gs. Zīmīga ar savu "metisiem raksturīgo" portālu - izgreznots ar ļoti smalkiem griezumiem. Vienā no baznīcas telpām, caurbraucot Arekipai, uzturējies S.Bolivārs - to tagad sauc par "Bolivāra ēdamistabu." 
      Sv.Augustīna baznīca.
      Lakompanijas baznīca.
      Rekoleta klosteris. Tagad atjaunots.
      Karmenalta. Te redzamas inku terases.
      Savandija. Daudzi dziednieciski avoti.

Kekenjas ciematiņā tika atklāti zīmējumi uz klintīm, kuru vecums, pēc zinātnieku domām, sasniedz 15 000 gadu.
Citi klinšu mākslas paraugi Tokepalā, Vankerosā, Arkatā, Kairanā, Jarabambē - dtēti ar VIII g.tk.vidu pmē. Bet Ilo un Mokegvā, ka arī Kamanas provincē ir uzieti no akmens un jūras gliemežnīcām darināti 6000 gadus veci darbarīki.

      Misti vulkāns. Pie Arekipas pilsētas. Tā virsotnē uzieti inku rituālās upurēšanas piederumi.

Tradīcijas. Koloniālajā laikā Arekipa bija stiprs spāņu un katoļu tradīciju balsts - pilsētnieki Arekipu dēvē par "peruāņu Romu." Arekipiešiem (tāpat kā limiešiem) arī ir savs sargs no zemestrīcēm - "melnādainais Kristus." Trokšņaino baznīcas ceremoniju (raķetes un plaukšķenes) laikā apkārt tiek nēsātas tā svētbildes.
Trojas. Garas, ar šaujampulveri nokaisītas svītras, kas dažkārt sasniedz pat 300 m. Atbilstoši procesijas gaitai tās tiek aizdedzinātas, pēc zināma intervāla uz tām sprāgst raķetes.
Arekipā dzimuši daudzi ievērojami peruāņu kultūras darbinieki - rakstnieks Vargass Ljoss, gleznotājs Teodors Nunjess Urets.

Saites.
Peru.

Arkādija

Vēsturisks kalnains novads Peloponēsas vidienē, Grieķijas dienvidos.

Grieķu mītos stāstīts par Arkādiju, kur dievi bezrūpīgi līksmo un labprāt tiekas ar cilvēkiem -- vietējiem aitu ganiem, medniekiem. Teiksmainā Arkādija asociējas ar idillisku ainavu, mierīgu, omulīgu atpūtu un pieticīgiem, laimīgiem cilvēkiem.

XVIII-XIX gs. romantiskajā dzejā, gleznās par Arkādiju dēvē ikvienu gleznainu un idillisku zemes stūrīti.

Rīgā Arkādijas vārdā nosaukts Arkādijas parks Pārdaugavā, Torņkalna rajonā.

Saites.
Grieķija.

Akmens vilnis

Angliski - Wawe Rock.
Neparasta klints Austrālijas rieteņos sastinguša ūdens viļņa, kam nav analogas pasaulē.

Atrašanās vieta. Austrālija, Rietumaustrālijas pavalsts, 350 km uz austreņiem no pavalsts administratīvā centra Pertas.

Apraksts. Dabisks pusapaļas formas granīta klints izvirzījums apmēram 110 m garumā un augstumā vairāk kā 15 m. Ārkārtīgi gluda struktūra un lēzenās pārejas padara klinti līdzīgu akmenī sastingušam cunami vilnim.

Vēsture. Saskaņā ar vietējo aborigēnu nostāstiem, klints ir pēdas, kas palikušas aiz gigantiska varavīksnes krāsas pūķa, kas reiz izdzēris vidu ūdeni uz Zemes.

Ģeoloģija. Klints veidota no granīta. Kā tāda izveidojusies, pateicoties miljoniem gadu ilgiem pakāpeniskiem ģeoloģiskiem procesiem. Vēl krīta periodā ūdens sūcies cauri augsnei un sagrāva irdenākos granīta plāksnes slāņus. Pēc tam tektoniskās izmaiņas izveidoja klintij raksturīgo slīpumu un atkailinās klinti virszemē, kur pie lietas ķērās lietavas, upju ūdeņi un temperatūru starpība.

Šis dabas piemineklis piesaista tūkstošiem tūristu arī dēļ sava fotogēniskuma. Lieta tā, ka "vilnis" veidots no daudzām verikālām dažādu nokrāsu iežu joslām, kas, mainoties apgaismojumam, maina arī krāsu - no pelēkas uz sarkanīgu un dzeltenu.

Saites.
Rietumaustrālijas pavalsts.

Alakas ieleja

Wadi Allaqi.
TT40 kapeņu sienu gleznojuma nodevu ainā Hekānefers pilda nūbiešu vadoņa funkciju un līdz ar to ir attēlots kā nūbietis, kamēr citur viņš tiek attēlots kā ēģiptiešu augstmanis. Šī koloniālā akulturācija nodrošināja nepieciešamo lojalitāti, jo Hekānefers kontrolēja Alakas ielejas reģionu, kas bija Nūbijas galvenais zelta avots.