Aliens

Starptautiskās tiesības

Normu un principu kopums, kas regulē tiesības un pienākumus starptautiskās sabiedrības ietvaros un kura galvenie adresāti un subjekti ir suverēnās valstis.

Starptautiskās privāttiesības – tiesību nozare, kas pēta privāttiesiskās attiecības ar ārvalsts elementu, bet pati pēc savas dabas nav starptautiska, jo katrai valstij ir pašai sava starptautisko privāttiesību normu sistēma.

Vēsture. Līdz 1945.gadam nekāda īpaša starptautisko tiesību ideoloģizācija nebija vērojama, jo to materiāltiesiskās piemērošanas joma bija ļoti ierobežota. Klasiskās starptautiskās tiesības – tādas, kādas tās aprakstīja un definēja tādi juridiskās domas dižgari kā Fransisko de Vitorija (1483.-1546.g.), Fransisko Suaress (1548.-1617.g.), Hugo Grocijs (1583.-1645.g.), Samuēls fon Pufendorfs (1632.-1694.g.), Emerihs de Vatels (1714.-1767.g.) un daži citi – reglamentēja starptautiskās attiecības šīs vārdkopas tiešajā un precīzajā nozīmē. To tvērumā ietilpa tādi jautājumi, kā, piemēram, diplomātu un konsulu statuss, starpvalstu līgumu slēgšana un piemērošana, starpvalstu robežu noteikšana, kara un miera jautājumi, starptautiskā tirdzniecība un sakari u. tml.
Vispārējo kārtību, kas valdīja pasaulē II Pasaules kara sākuma brīdī (1939.gadā) un kas bija pamazām izveidojusies kopš XVI gadsimta, raksturoja divi pamatelementi. Pirmā bija t.s. Vestfāles sistēma, kas nosaukta pēc 1648.gadā noslēgtajiem Vestfāles miera līgumiem, ar kuriem tika izbeigts Trīsdesmit gadu karš. Šīs sistēmas stūrakmens bija valstu suverenitātes jēdziens: visas neatkarīgās valstis kā starptautisko tiesību subjekti ir formāli savstarpēji vienlīdzīgas neatkarīgi no to lieluma un spēka (ārējā suverenitāte), un tām turklāt ir pilnīga vara pār saviem pavalstniekiem un galavārda tiesības visos iekšējos konfliktos (iekšējā suverenitāte). Otrais pamatelements bija tiesību pozitīvisms. Ja klasiskajā izpratnē tiesības vienmēr ir tikušas definētas kā instruments taisnīguma sasniegšanai un atjaunošanai, tad pozitīvisms uzlūko tiesības kā vienkāršu tehnisku normu kopumu, kas ir izkārtots hierarhiskā sistēmā un kurā katras normas spēkā esamību nosaka tās atbilstība augstāka ranga normai. Citiem vārdiem sakot, morāles apsvērumi tiek pilnībā atdalīti no tiesību jomas un “iznesti aiz iekavām”. Saliekot kopā šos divus elementus, iegūstam visai šaušalīgu kombināciju: ja viens traks un asiņains diktators apspiež savā pakļautībā esošos cilvēkus un veic pret viņiem genocīdu, tad mēs varam tūkstoškārt nosodīt viņa rīcības amorālo raksturu un ar asarām apelēt pie viņa ētiskajām jūtām, taču formāli juridiski viņš neko nav pārkāpis: viņš ir rīkojies savas suverēnās jurisdikcijas ietvaros un viņa pieņemtie likumi, lai arī ir ļoti slikti, formāli ir spēkā.
Taču pēc 1945.gada starptautisko tiesību tvērums sāka būtiski izplesties, iekļaujot sevī tādas sfēras kā cilvēktiesības, ekonomika, vides aizsardzība… un pēdējo piecdesmit gadu laikā praktiski jebkas cits. Visskaidrāko atbildi uz šo jautājumu ir devis Gregors Pupinks savā 2018.gadā iznākušajā grāmatā "Cilvēktiesības no savas dabas atrautam cilvēkam" (Les droits de l’homme dénaturé); šis darbs, iespējams, satur dziļāko un trāpīgāko cilvēktiesību jomas analīzi, kas ir publicēta pēdējo astoņdesmit gadu laikā. Lūk, ļoti īss kopsavilkums. 1945.gadā beidzās II Pasaules karš – drausmīgākais un nāvējošākais konflikts cilvēces vēsturē; nekad vēl cilvēka cieņa un vērtība nebija mīdītas kājām un ignorētas tik brutāli, kā šā kara gaitā. Kad jaunizveidotās ANO ietvaros sākās sarunas par to, kas jādara, lai šādas šausmas nekad neatkārtotos, priekšplānā izvirzījās vairāki ievērojami domātāji ar franču katoļu filozofu Žaku Maritēnu (Jacques Maritain, 1882.-1973.g.) priekšgalā. Problēmas sakni viņi saskatīja sabiedriskās un politiskās dzīves demoralizācijā.
Jau 1945.gadā bija skaidrs, ka šāda kārtība savā iepriekšējā veidolā vairs nevarēs pastāvēt. Pirmais solis projām no tās bija Nirnbergas starptautiskās kara tiesas spriedumi: nacionālsociālistiskās Vācijas amatpersonas tika atzītas par vainīgām un krimināli sodītas par darbībām, kas varbūt nepārkāpa nevienu iekšēju Vācijas tiesību normu, taču bija noziedzīgas saskaņā ar visu civilizēto nāciju atzītajiem principiem. Tomēr tas nebija pietiekami. Maritēns un viņa domubiedri uzskatīja, ka vienīgais reālais problēmas risinājums būtu – no jauna “moralizēt” tiesības (un valstu politiku), pārvarot abus iepriekš minētos līdzšinējās starptautiskās kārtības elementus. Tātad, pirmkārt, pārvarēt tiesību pozitīvismu, atgriežoties pie klasiskās izpratnes par taisnīgumu kā tiesību pamatu un par to, ka klaji amorāla tiesību norma nevar būt spēkā esoša arī no formālā viedokļa. Otrkārt, pārvarēt suverenitāti – jeb, pareizāk sakot, tās ļaunprātīgu izmantošanu –, juridiski ierobežojot valstu rīcības brīvību attiecībā uz saviem pilsoņiem. Tātad runa 1945.gadā bija – ne vairāk un ne mazāk – par jaunas pasaules līmeņa morālās kārtības ieviešanu, un starptautiskajām tiesībām pilnīgi dabiski bija jākļūst par galveno instrumentu šā mērķa sasniegšanai. Lūk, tādēļ un tādā veidā starptautiskās tiesības no vienkāršas starpvalstu attiecības reglamentējošas sistēmas kļuva par kaut ko daudz plašāku un visaptverošāku.
1948.gada 10.decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tādējādi radot starptautiskās cilvēktiesības kā atsevišķu starptautisko tiesību apakšnozari. Vēlāk tika izstrādāti jau precīzāki un konkrētāki cilvēktiesību dokumenti, piemēram, Eiropas padomes ietvaros pieņemtā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (atklāta parakstīšanai 1950.gada 4.septembrī).
Tomēr visā šajā procesā, diemžēl, izrādījās apslēpts pamatīgs slazds, un visa starptautiskā sabiedrība tajā galu galā iekrita. Atcerēsimies: Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju izstrādāja vēl “vecā kaluma” cilvēki ar klasisku izpratni par cilvēka iedabu, kas bija stingri iesakņoti Rietumu kristīgās domas tradīcijā. Pats Maritēns bija ļoti reliģiozs katolis un personālisma filozofijas pārstāvis; viņš uzlūkoja cilvēku nevis kā kailu indivīdu, bet kā personu ar daudzām šķautnēm, kuras veido viņa attiecības ar sev tuvajiem cilvēkiem un ar sabiedrību. Taču sekojošajos gadu desmitos Eiropā un pasaulē notika nopietnas pārmaiņas, vecās kristīgās un klasiskās tradīcijas tika aizslaucītas mēslainē, un par valstu un sabiedrību elišu dominējošo ideoloģiju kļuva marksisms tā dažādās izpausmēs. Nonākot šāda veida politiķu, ierēdņu un tiesnešu rokās, daudzi starptautiskie cilvēktiesību dokumenti no labdabīgiem cilvēka aizsardzības rīkiem kļuva par bīstamiem ideoloģiskās cīņas ieročiem.
Vienlaikus neaizmirsīsim arī to, ka Aukstā kara laikā cilvēktiesības propagandas un diversijas nolūkos aktīvi izmantoja Padomju savienība un tās vasaļi. PSRS kā viena no pasaules lielvarām – ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle – un tās satelītvalstis ar saviem “ekspertiem” piedalījās vairāku ANO konvenciju (daudzpusējo līgumu) izstrādē cilvēktiesību jomā. Rezultātā šajos līgumos tika iestrādāti komunisma ideologiem izdevīgi elementi. Diemžēl nekāda attiecīgo konvenciju revīzija pēc Aukstā kara beigām nav notikusi un tās joprojām ir spēkā tajā redakcijā, pie kuras bija piestrādājuši padomju aģenti.
G.Pupinks savā grāmatā ļoti skaidri un izsmeļoši izskaidro arī to, kādēļ starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un tos piemērojošo institūciju skaidrojumi (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi, kas attiecīgajām dalībvalstīm ir formāli saistoši) ir īpaši piemēroti ideoloģisku postulātu uzspiešanai valstīm. Pirmkārt, pamatcēlonis ir antropoloģiska revolūcija, kas ir novedusi pie radikālas “cilvēka” jēdziena izpratnes maiņas. Kā tikko teicu, mūsdienu starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības sistēmas pirmsākumos ar “cilvēku” tika saprasta persona (ar konkrētām dabiskām cilvēciskām īpašībām, kas izpaužas sabiedrībā), taču tagad “cilvēks” ir indivīds, kurš tiek uzlūkots kā izolēta vienība un kuru definē tikai viņš pats. Otrkārt, ja sākotnējais cilvēktiesību mērķis bija aizsargāt cilvēku pret valsts patvaļu un apspiešanu, tad šodien tās tiek uztvertas kā pozitīvs līdzeklis indivīda dzīves apstākļu uzlabošanai un viņa atbrīvošanai no visiem sociālajiem valgiem, – un valsts kļūst par indivīda atbrīvotāju un aizgādni. Tātad no cēla aizstāvja pret varmākām cilvēktiesības ir kļuvušas, cita starpā, par politiskās un ideoloģiskās cīņas ieroci.