Aliens

Kandelārija, svētā

Puno pilsētas Peru aizbildne.

Saites.
Kristiešu svētie.

Kondora svētki

Paraža saglabājusies Peru, Kuskas departamentā. Ik gadu augustā tos rīko Okongates, Paukartambo un Kero zemnieki. Galvenā svētku persona ir kondors, Andu ķēniņš.

3 dienas pirms svētkiem drošsirdīgi indiāņi dodas medībās. Augstu kalnos līdzenā laukumiņā tie no akmeņiem uzceļ slēpni. Viens mednieks tajā paslēpjas, bet otrs - nomaskējis to ar zariem un salmiem, uzliek uz slēptuves svaigas gaļas gabalus, bet pats netālu noslēpjas. kad pielidojušais kondors sāk knābāt ēsmu, indiānis, kas paslēpies zem zariem, saķer to aiz kājām, bet otrs mednieks tūdaļ pat uz putna galvas uzmet pončo. Atgriezušies ciemā, mednieki, atzīmējot savu uzvaru, iziet cauri ciemam, turēdami putnu aiz spārnu galiem.

Pašus svētkus var nosaukt par lauku koridu. Desmitiem indiāņu, kas vienā laidā sevi uzmundrina ar degvīna malkiem, visu dienu ņēmas ar vēršiem. Beidzot pienāk svētku kulminācijas brīdis. Pēdējo vērsi izlaiž arēnā, kad tur jau atrodas kondors, kas piedzirdīts ar vīnu, lai tas nespētu aizlidot. kad vērsis metas virsū kondoram, tas instinktīvi izplēša spārnus un kā "īstens" toreadors izvairās no vērša ragiem. Tā tas atkārtojas vairākas reizes, taču putnam ne vienmēr izdodas izvairīties no ragiem. Skatītāji dedzīgi komentē spārnainā toreadora "tehniku," salīdzinādami viņu ar iepriekšējā gada sniegumu. Valda tāda ažiotāža, ka pēc katras kārtas skatītāji izskrien arēnā, lai uzmundrinātu kondoru, taču dara to visai neparastā veidā - putna galvu apber ar kokas lapām vai lej virsū alu.

Neparastā korida beidzas pievakarē. Kondoru aiznes uz vietējo mēriju, kur tas atrodas līdz nākamajai dienai.

Atšķirībā no Javara svētkiem, ka kondors tiek piesiets pie vērša, vai Račikondor laikā, kad indiāņi pilnos auļos ar dūres sitieniem nogalina aiz kājas piesieto putnu, šie Kondora svētki nav tik nežēlīgi un putnam nebūt nav jāmirst. Viņš ir izklaidējis tautu un  tam katrā ziņā jāpaliek dzīvam un jāatgūst brīvība.

Nākamajā dienā sapulcējas kupla ļaužu procesija un kondoru aiznes kalnos, atstāj to augstā vietā, un, novēlējuši strauju lidojumu, ļaudis no putna atvadās. gaidīdami brīdi, kad kondors būs atjēdzies un uzņēmis augstumu, cilvēki apmainās domām: sak, pagājušajā gadā putn, tiklīdz sajuta brīvību, tūdaļ aiztraucās debesīs un tika ievākta bagāta raža, bet no alpakām nocirpa daudz vilnas. Šoreiz kondors nezin kād''el vilcinās - varbūt viņam iedot pārlieku daudz vīna, bet varbūt viņu savainojis vērsis. Ja kondors ilgi neceļas gaisā, tad to uzskata par sliktu zīmi, priekšvēstnesi, ka kopienai gaidāms neveiksmīgs gads, un tad indiāņi, drūmi klusēdami, izklīst pa mājām.

Saites.
Kondori.

Kvadi

Ģermāņu cilts.

Mūsu ēras sākumā Čehijas teritoriju iekaroja ģermāņu ciltis - markomāņi un kvadi.

Koiloriti

Koilorithi - "gaisma sniegā."
Sena indiāņu paraža Peru, inku elkdievībai Apu veltīti svētki.

Paražu piekopj indiāņi, kas dzīvo Ausangates kalnu grēdas rajonā - ap 150 km attālumā no Kuskas. Šeit, pie Sinakāra kalna (5600 m) katru vasaru pulcējas tūkstošiem indiāņu, lai svinētu "gaismu sniegā." Apu simbolizē "kalnu garu."

Svētki galvenokārt aprobežojas ar rituāla dejām. Vieni svinību dalībnieki izgreznojas ar daudzkrāsainām putnu spalvām, otri uzliek masks, trešie dejo puskaili. Ārkārtīgi stingri ir aizliegta alkoholisko dzērienu lietošana, šis likums bez ierunām tiek ievērots. Dažiem indiāņiem ir ķēmigas, toties spilgti izkrāsotas maskas.Tādas maskas drīkst uzlikt tikai augstākā ranga kasiki un viņi ir tie, kas ar flautām pavada dejotājus.

Paražas galvenie personāži ir ucucos. Viņu pienākums ir rūpēties par kārtību, tādēļ viņi ir ģērbšies kā lāči - viņu drūmie apģērbi kontrastē ar pārējo indiāņu spilgtajiem, krāsainajiem terpiem un maskām. Otrajā naktī ucucos, labajā rokā turēdami rīksti, bet kreisajā - rituālu lelli, elkdievu, dodas uz Sinakāras kalna virsotni, mūžīgā sniega zonu, lai izpildītu to paražas daļu, kas izceļas ar sevišķu cietsirdību. Sadalījušies 2 grupās, viņi visu nakti nežēlīgi šausta cits citu ar rīksti, līdz pirmie saules stari skar kalnu virsotņu sniegājus - "Gaisma sniegā!" 

Slaktiņš, kurā dažkārt piedalās pat vairāki simti cilvēku, tūdaļ tiek pārtraukts. Tā fināls vienmēr ir traģisks - daudzi nosisti un ievainoti, daudzi pazuduši bez vēsts - iegāzušies bezdibenī. Tomēr neviens mirušos neapraud: ja viņi ir gājuši bojā, tad "Apu tieši viņus ir izraudzījis par saviem upuriem."

Taču tas vēl nav viss. Uzvarētājiem ir jāatskalda lieli sniega bloki un, nesot tos uz muguras, jānogādā tur, kur viņus sagaida svinību dalībnieku galvenā daļa. Šis uzdevums nav no vieglajiem: Ausangates kalnos pastāvīgi pūš stinzinoši vēji, bet temperatūra nekad nav augstķa par mīnus ieciem grādiem.

Pēc ucucos atgriešanās svinības turpinās ar jaunu sparu. Dejas bez pārtraukuma ilgst visu dienu un visu nākamo nakti.

Saites.
Cilvēku upurēšana.