Aliens

Francijas koloniālā impērija

Tā sāka veidoties XVII gs. 
XVI gs. pirmie franču mēģinājumi nostiprināties Amerikā beidzās nesekmīgi. 
1663.gadā par Francijas koloniju kļuva Kanāda, 1682.gadā - Luiziāna (teritorija uz rieteņiem no Misisipas).
XVII gs. franči sāka Āfrikas zemju pakļaušanu, nostiprinoties Senegālas un Gvinejas piekrastē, kā arī ieguva kolonijas Indijā.
XVIII gs. pēc vairākiem kariem Francija zaudēja daļu no savām kolonijām Ziemeļamerikā, Vestindijā, Āfrikā un Indijā. Tās ieguva Lielbritānija - Britu impērija. 
Savās kolonijās franči ierīkoja plantācijas, kurās izmantoja no Āfrikas ievestos nēģeru vergus. Iegūto produkciju - cukuru, tabaku, kafiju utt. sūtīja uz metropoli u.c. valstīm.
Pēc Lielās franču revolūcijas vairākās kolonijās sākās nacionālā atbrīvošanās kustība - 1804.gadā tika pasludināta Haitijas neatkarība. Dažas teritorijas Francija bija spiesta pārdot - 1803.gadā ASV nopirka Luiziānas rietumu daļu.
Pēc Vīnes kongresa (1814.-1815.g.) Francija atguva lielu daļu XVIII gs. zaudēto koloniju. Kapitālisma straujākas attīstības posmā kolonijas kļuva par galvenajām izejvielu piegādātajām metropolei. No koloniju vietējiem iedzīvotājiem tika veidotas franču armijas militārās vienības - zuāvi.
XIX gs. 30.gados Francija pastiprināja ekspansiju Afrikā: 1839.-1870.gados  tika pakļauta Gabona, sākās Ziloņkaula Krasta iekarošana. 
XIX gs. 80.gados Francija pakļāva Alžīriju un Tunisiju, 1896.gadā - Madagaskaru.
1844.gadā nelīdztiesīgs līgums tika uzspiests Ķīnai.
1885.gadā Francija apvienoja savus īpašumus Okeānijā, 1887.gadā izveidoja indoķīnas savienību, kurā ietilpa Vjetnama, Kambodža un Laosa (no 1898.g.).
XIX gs. 80. un 90.gados franči agrāba jaunas teritorijas Āfrikā.
1911.gadā pēc Francijas un Vācijas vienošanās Francija ieguva Maroku.
XX gs. sākumā pamatos bija pabeigta Francijas koloniālās impērijas izveidošana. kolonijas juridiskais stāvoklis bija dažāds: Alžīrija bija iekļauta Francijā; Tunisija, Maroka, Kambodža, Laosa, Annama (Vjetnamas centrālā daļa) bija patstāvīgas valstis Francijas protektorātā. Robežas starp kolonijām tika noteiktas, neņemot vērā vietējo iedzīvotāju etnisko piederību.
I Pasaules kara sākumā Francijas koloniālās impērijas teritorija bija 10,6 miljoni kvkm (55 500 000 iedz.).
Pēc I Pasaules kara impērija paplašinājās: Francija ieguva Vācijas bijušās kolonijas - daļu Togo un Kamerūnas, okupēja Sīriju un Libānu.
Pēc Oktobra apvērsma uzvaras Krievijā sākās nacionālās atbrīvošanās kustības uzplūdi Francijas kolonijās, bet pēc II Pasaules kara - sabrukums. 
1943.gadā neatkarību ieguva Sīrija un Libāna, 1945.gadā tika nodibināta Vjetnamas Demokrātiskā republika.
Nacionālā atbrīvošanās kustība spieda franču kolonizatorus meklēt jaunas koloniju pārvaldes formas. Saskaņā ar Francijas 1946.gada monstitūciju tika izveidota Francijas Savienība - 12 miljoni kvkm un 70 miljoni iedzīvotāju. To mēr apturēt Francijas koloniālās impērijas sabrukumu nebija iespējams.
Saskanā ar 1954.gada Ženēvas vienošanos Francija atzina Indoķīnas valstu neatkarību.
1956.gadā neatkarību ieguva Tunisija un Maroka, bet 1958.gadā - Gvineja.
Ar 1958.gada konstitūciju Francija mēģināja saglabāt koloniālos īpašumus, piešķirot tiem "brīvas un demokrātiskas pārvaldes tiesības." Francijas Savienības vietā tika nodibināta Savienība; 1958.gadā no oktobra līdz decembrim visas Āfrikas valstis, kas ietilpa Savienībā, tika pasludinātas par republikām.
1960.gadā konstitūcija tika papildināta ar pantu, pēc kura valstis, kas bija ieguvušas neatkarību, varēja ietilpt Savienībā.
1950.-1960.gados Francijas koloniālā impērija faktiski sagruva.
1960.gadā neatkarību ieguva Kamerūna, Togo, senegāla, Malija, Malagasija (no 1975.gada Madagaskara), Dahomeja (kopš 1975.gada Benīna), Nigēra, Augšvolta, Ziloņkaula Krasts, Čada, Centrālāfrika, Kongo, Gabona un Mauritānija.
1962.gadā, kad neatkarīga kļuva Alžīrija, Francijas koloniālā impērija beidza pastāvēt.
Tomēr Francijas valdījumos joprojām ietilpst Gvadelupe, Martinika, Gviāna, Reinjona, Senpjēra un Mikelona (t.s. aizjūras departamenti), Jaunkaledonija, Franču polinēzija, Volisa un Futuna (t.s. aizjūras teritorijas).
Francijai ir cieši ekonomiskie, politiskie un militārie sakari ar bijušajām kolonijām.

Saites.
Francija.

Franču-ķīniešu, ķīniešu-franču karš (1884.-1885.g.)

Agresīvs Francijas karš pret Ķīnu 1884.-1885.gados.

Francijas mērķis bija iekarot Vjetnamu, kas bija Ķīnas vasaļatkarībā. Kara sākumā 1884.gada augustā franču eskadra Fudžou līcī nogremdēja 22 ķīniešu kuģus, sagrāva arsenālu un krasta nocietinājumus. Pēc tam franču flote uzbruka Ķīnas piekrastei un Taivānas salai. Vjetnamā franču karaspēks cieta sakāvi 1884.gada decembrī pie Sanči un 1885.gada martā pie Langšonas.
Ķīnas valdībā virsroku guva Francijai labvēlīgs grupējums, kas 1885.gada 9.jūnijā Tjaņdziņā parakstītajā miera līgumā atzina Vjetnamu par Francijas protektoriātu un Vjetnama faktiski kļuva par Francijas koloniju. Franči ieguva arī tirdzniecības privilēģijas Ķīnas provincēs, kas robežojās ar Vjetnamu.

Saites.
Francija.
Ķīna.

Franks

Franc (franču val.).
1.  Francijas naudas vienība: 1 franks = 100 santīmu. Ieviests 1799.gadā livras vietā. Francijas franks bija naudas vienība arī Francijas aizjūras departamentos, Gvadelupē, Gviānā, Martinikā, Reinjonā, aizjūras teritorijā Senpjēra un Mikelona salās, kā arī Monakā.

2.  KFA franks (CFA - C[ommunaute] f[inanciere] a[fricaine], Āfrikas Finanšu asociācija) ir naudas vienība Beninā, Augšvoltā, CĀR, Čadā, Gabonā, Kamerūnā, Komoru salās, Kongo, Nigērā, Senegālā, Togo un Ziloņkaula krastā. 55 KFA = 1 Francijas franks.

3.  KFP franks (CFP - C[omptoirs] f[rancais du] P[acifique], Klusā okeāna franču kantori) ir naudas vienība Jaunkaledonijā, Franču Polinēzijā, Volisa un Futuna salās.

4.  Naudas vienība Beļģijā, Šveicē, Luksemburgā, Lihtenšteinā, Malijā, Burundijā, Madagaskarā, Džibutijā (38,6 Džibutijas franki = 1 Francijas franks), Jaunhebridu salās (16,16 Jaunhebridu franki = 1 Francijas franks).

5.  Maiņas monēta Marokā.

Sites.
Nauda.

Francijas Nacionālās atbrīvošanās komiteja

Le Comite' Francais de Liberation Nationale.
Augstākais valsts varas pagaidu orgāns 1943.-1944.gados, kas pārstāvēja Francijas intereses antinacistiskajā koalīcijā.

Izveidota 1943.gada 3.jūnijā Alžīrā, priekšsēdētājs Š. de Golls. Komiteju atzina PSRS, ASV un Lielbritānija. Tās mērķis bija Francijas teritorijas atbrīvošana no vācu okupantiem un republikas atjaunošana. No 1943.gada novembra FNAK ietilpa arī Francijas Pretošanās kustības pārstāvji, bet no 1944.gada aprīļa - arī 2 Francijas KP pārstāvji.
1944.gada 2.jūnijā komiteja pieņēma nosaukumu - Francijas Republikas pagaidu valdība.

Saites.
II Pasaules karš (1939.-1945.g.).
Francija.