Aliens

Lurdas dziedējošais avots

Dziedējoša ūdens avots Lurdā, DR Francijā, kas ticis sākts lietots pēc Baltās dāmas parādīšanās meitenītei Bernadetei 1858.gadā.

Atrašanās vieta. Francijas dienvidi, Lurda.

Notikumu gaita. 1858.gadā laikā no februāra līdz jūlijam Svētā Jaunava parādījās Bernadetai 18 reizes. Vienā no reizēm feja parādīja Bernadetai dziedinošu avotu, pie tā vēlāk ik gadus sāka ierasties miljoniem cilvēku. Daudziem tas esot palīdzējis. 1858.gadā no tā esot izdziedinājušies 5 cilvēki. 

Todien viņa kopā ar draudzenēm (arī māsu?) Tuanetu un Balumi bija devušās vākt malku un dzīvnieku kaulus, kurus varēja uziet pārtikušāku ļaužu atkritumu bedrēs. Pēc kādas večiņas padoma, kas tika satikta ceļā, viņas galu galā nonāca pie strauta, kas spurdza pa Espeljūža pakalna sānu. Šeit, masīvā klints izvirzījumā, kas bija pazīstams kā Masabjols, ūdens vēl sensenos laikos bija izskalojis alu. (A.Ravier, „Lourdes,” 5.-6.lpp.) Gan pati šī ala, gan arī tās apkārtne ļaužu uzskatā bija saistīta ar fejām. Bērni pie alas ieejas uzgāja „lielu žagaru un kaulu kaudzi.” Tā, ka tikai atlika šķērsot strautu un to visu savākt.

Pirmajās vīzijas reizēs meitene uzvedās visai parasti - nebija satraukta, tieši otrādi - par kaut ko priecājās. Tomēr ar laiku kas mainījās un nereti bernadetu pārņēma skumjas un domīgums, it kā viņu kas nospiestu. Mainījās arī uzvedība - līdz grotai viņa pārvietojās rāpus uz ceļiem, ar pirkstiem grābājot pa zemi, seju nosmērējot ar māliem. Novērotāji izteica aizdomas, ka meitenei kas nav kārtībā ar galvu. Reiz, kad meitene kārtējo reizi ar rokām kasīja zemi, izkasītajā padziļinājumā parādījās ūdens. Bernadeta padzērās no netīrās peļķes un nomazgāja arī seju. Nākamajā dienā no peļķes sāka tecēt avots.

Vatikāna reakcija. Kā allažīņ, Vatikāns nesteidzās atzīt šo fenomenu par Dievmātes rādīšanos un pētīja to veselus 4 gadus. Meitene tika daudzkārt sīki iztaujāta, cenšoties noķert viņas stāstā neatbilstības un pretrunas.
Galu galā krietni ātrāk, atšķirībā no savulaika Žannas d”Arkas vīzijām, Vatikāns Lurdas brīnumu atzina par Dievmātes parādīšanos balstoties uz pašas Bernadetas stāstīto, izdzieināšanās gadījumiem un aculiecinieku liecībām. Protams, feju tēmu baznīca apgāja ar lielu līkumu.
Izdziedināšanās notiek ar svētā ūdens palīdzību.
1905.gadā Vatikāns izveidoja īpašu komisiju, lai noteiktu vai brīnumainās izdziedināšanās patiešām notiek. No tūkstošiem izdaudzināto gadījumu par tādiem atzīti vien kādi 50-60.

Tā īsti jau mēs nekad neuzzināsim kā tieši Bernadeta kritusi transā. Tomēr, pēc aculiecinieku apraksta, viņas uzvedība katra kontakta gadījumā stipri atgādinājusi šamaņu transu. Bez tam šamanismā ir visai tipiski, ka pēc kontaktēšanās ar gariem šamanis iegūst spējas un zināšanas dziedēt savus ciltsbrāļus. Tā arī Bernadetas gadījumā – viņas vīzijas pavērušas varenu dziedinošas enerģijas avotu Lurdā.

Svētceļojumi. Lamēr Vatikāns 4 gadus ņēmās ap fenomena atzīšanas jautājumu, pie Bernadetas grotas un avota sāka ierasties svētceļnieki. Īpašu cieņu tie izrādīja arī pašai Bernadetai.
Lamēr Vatikāns 4 gadus ņēmās ap fenomena atzīšanas jautājumu, pie Bernadetas grotas un avota sāka ierasties svētceļnieki. Īpašu cieņu tie izrādīja arī pašai Bernadetai. Lurda kļuva par pašu apmeklētāko pilsētu ne tikai Francijā, bet pat visā Eiropā. Lielākā ierašanās te notiek augusta beigās un septembra sākumā - šai laikā 2-3 nedēļās te ierodas 6 miljoni cilvēku, no kuriem lielākā daļa ir slimi. Tie lūdzas par dažādu kaišu izārstēšanu, ar kurām netiek galā parastā medicīna. Brīnumainās izdziedināšanās arī tiešām notiek! Saskaņā ar katoļu baznīcas vestu statistiku pirmo 50 gadu laikā te no dažādām kaitēm izdziedinājušies vismaz 4000 cilvēku. Kopumā visos 150 fenomena pastāvēšanas gados izdziedinājušies ap 7000 cilvēkiem.
Tomēr tikai 67 brīnumainus izdziedēšanās gadījumus katoļu baznīca atzinusi oficiāli.
Pirmais no dziedējošiem ūdeņiem Lurdā esot izdziedējies akmeņkalis Luijs Burjeto. Pirms 20 gadiem viņš bija zaudējis aci strādājos akmenslauztuvēs. Ka līdz viņam nonāca ziņa par Jaunavas Marijas rādīšanos Lurdas grotā, viņš te ieradās un vairākas minūtes turēja avota ūdeņos iegremdētu seju. Tad viņš pārkrustījās un noskaitīja lūgsnu. Tad sāka redzēt ar abām acīm.
Piemēram, 1952.gada itāliete Anna Santanjelo šeit izdziedējās no smagas sirds nepietiekamības. Viņa nevarēja ne staigāt, ne runāt, pat ne normāli elpot. Kopā ar nestuvēm viņu iegremdēja avotā, no tā viņa izgāja jau pati un tai pat vakarā divas stundas gāja svētceļnieku procesijā. Šo brīnumainās izdziedēšanās lietu izskatīja pusi gadsimta un atzina par patiesu tikai 2005.gadā.
1972.gadā 51 gadus vecais Žans Pjērs tika paralizēts un ārsti bija viņu atzinuši par invalīdu. Pēc 15 gadiem viņš veica svētceļojumu uz Lurdu invalīdu ratiņos. Kāds gan bija ārstu izbrīns, kad pēc svētceļojuma viņš sāka staigāt.

Pateicības uzraksti. Tos atstājuši daži no brīnumaini izdziedējošamiem Bernadetas kapeņu iekšienē. Piemēram:
    „Patiesi pateicīgs. Izdziedējos no vēža. 1974.g. Džons B.Fleks, Hamiltona, Kanāda.”
    „Merci NDL [Notre dame de Lourdes] pour avoir sauvbe notre maman, mai 1980.”
    „Dziļi pateicīgs par mūsu kundzes izteikto žēlastību. M.Argjērs.”
    „Paldies. Anna, Andžela un Džozefs Čan-Hoi Pins, 1979.gada 18.jūnijā.”

Iespējams, šo fenomenu var izskaidrot ar Maikla Persingera elektromagnētisma teoriju.

Patlaban. Tagad Lurdā esot īpašs birojs, kura darbinieki ļoti skrupulozi izpēta katru izdziedēšanās gadījumu. Katra gadījuma atzīšana par īstu prasa kādus 15 gadus. Šai laikā izdziedētā stāvokli pastāvīgi kontrolē, un par brīnumu to atzīst tikai recidīvu neesamības gadījumā. Tiesa, tagad izdziedēšanās notiek arvien retāk un tagad gadā oficiāli tiek iesniegti tikai daži desmiti pieteikumu.
Patlaban kristieši šo grotu sauc par „atvērtajiem vārtiem uz citu pasauli.” (Lourdes Magazine, Grotto Special, 13.lpp.)

Saites.
Svētā Bernadete (1844.-1879.g.).
Lurdas brīnums.
Dziedējošie ūdeņi.

Lančānas vakarēdiena brīnums

Reliģiskais brīnums.

VIII gs. Sanlegoncijas baznīcā (mūsdienās Sv.Franciska baznīca) Lančānas pilsētā Itālijā notika Sv.Vakarēdiena rituāls. Piepeši viena garīdznieka, kas tobrīd kalpoja liturģiju, sirdī iezagās šaubas - vai patiesi maize un vīns ceremonijā ir Kristus miesa un asinis? Vēsture mums nav saglabājusi šī garīdznieka vārdu. Tomēr hronikās aprakstīts brīnums, kas sekoja pēc tam. 
Lai gan garīdznieks, cik spējis, pretojies ķecerīgajām domām, tās viņu tomēr nav pametušas. Viņš turpinājis vadīt ceremoniju un atilstošā brīdī pārlauzis dievmaizīti. Kāds gan bijis viņa izbrīns, kad pārlauztās maizes vietā ieraudzījis kaut ko līdzīgu cilvēka miesai (kaut kāda šausmene, vai?). Pie tam kausā atradies nevis vīns, bet gan šķidrums, kas stipri atgādinājis asinis. Pabeidzis kalpojumu, garīdznieks sparīgi lūdzies. 
Vēsts par šo brīnumu vēja spārniem izplatījās pa apkārtni un no tiem laikiem baznīcu apmeklē daudzskaitlīgi svētceļnieki. 

Kopš tiem laikiem Lančānas jau vairāk kā 12 gadsimtus tiek glabāta Asins un Miesa, kas materializējusies toreizējā Sv.vakarēdiena laikā Sanlegoncijas baznīcā. 

Izpēte. Uzmanību šai anomālijai pievērsuši arī zinānieki. Sākumā relikvijas tika aplūkotas tikai vizuāli, jo citas darbības melnsārči kategiriski bija nolieguši. XX gs. 70.gados tomēr pievērsās arī eksperimentālai pārbaudei. Iegūtie rezultāti bija pretrunīgi. 
Odoardo Linoldi pētījumi (1970.-1971.g.). Tā, piemēram, 1970.gada novembrī un 1971.gada martā Sjēnas universitātes (Itālija) profesors Odoardo Linoldi, kas bija pazīstams anatomijas un patoloģiskās histoloģijas speciālists, kopā ar saviem kolēģiem veica virkni pētījumu un secināja, ka baznīcas relikvijas bija īsta cilvēka miesa un asinis. Miesa esot gabals no sirds muskuļa - tajā esot miokarda, endokarda un klejotājnerva (N.vagus) elementi.
Savukārt "asiņu" paraugs sastāv no 5 dzeltenbrūniem neregulāras formas fragmentiem ar kopējo masu 15,85 g. bez tam pētāmajā paraugā uzieti tāi pat savienojumi, kā normālās cilvēka asinīs, pie tam tādās pat proporcijās. Asins grupa - AB. Interesanti, ka tādas pat grupas asinis uzietas uz slavenā Turīnas līķauta - visdrīzāk tā pieder vīrietim, kas dzīvojis Tuvajos Austrumos.
Rudžero Bertelli pētījumi. Paralēli O.Linoldi pētījumiem savus pētījumus veica arī Sjēnas universitātes cilvēka normālās anatomijas profesors R.Bertelli. Viņa iegūtie rezultāti izrādījās praktiski identiski O.Linoldi pētījumos iegūtajiem.
Atkārtoti pētījumi (1981.g.). 1981.gadā pētījumi tika veikti atkārtoti, pie tam izmantojot modernāku aparatūru. Atkal tika apstiprināts, ka tā ir miesa un Asins.
VVAO pētījumi. Pētījumus veica arī šīs organizācijas speciālisti, pētnieku grupā bija speciālisti no dažādām pasaules valstīm. Tādi pat rezultāti kā iepriekšējiem pētniekiem.

Patiesi šī lieta ir neizprasta, jo Miesa un Asinis atrodas bez jebkādiem konservantiem, tomēr saglabājušies tā, ka atgadina īstu cilvēkveidīgu materiālu. 

Mūsdienas šie Miesa un Asins atrodas tai pat baznīcā uz īpaša paliktņa aiz stikla - šī parikte izveidota XX gs. beigās baznīcas rekonstrukcijas laikā. Lančānas Miesa un Asins atzīta no Romas Katoļu baznīcas puses  kā Sv.vakarēdiena brīnums. 

Saites.
Svētas vakarēdiens.
Reliģiskie brīnumi.

Labsmaržojošie

Ārstiem ir labi zināms, ka no cilvēkiem dažu slimību gadījumā nāk specifiska smarža. Bieži vien tā ir jauka - apelsīnu, muskusa, vijolīšu utt. Pēc mediķu domām, šī parādība saistīta ar to, ka cilvēka organismā ir butila ēteri un tā savienojumi.

Tomēr medicīniskajā literatūrā aprakstīti arī gadījumi, kad patīkamus aromātus izdala arī pilnīgi veseli cilvēki.

      Tiēnas Kaetāns. Viens no katoļu svētajiem. Smaržoja pēc apelsīniem. 
      Sv.Francisks. Smaržoja pēc muskusa.
      Sv.Kazimirs. Kad to izraka no zemes pēc 120 gadiem, izrādījās, ka viņš nav satrūdējis un patīkami smaržo.
      Viljams Steitons Mozess (1839.-1892.g.). Izcils XIX gs. medijs. Noslēpumaini smaržoja, pie tam visai spēcīgi.

Zinātniekiem nav zināms, kas ir šī fenomena pamatā.

Saites.
Reliģiskie brīnumi.

NLO un lokatori

Daļa no NLO lidojumiem fiksēta ar fizikālas uztveršanas ierīcēm - lokatoriem, kas izvietotas gan uz zemes, gan arī cilvēku lidaparātos.

NLO uzvedība radiolokatoru ekrānos. Daļā gadījumu vizuāli novēroti NLO netiek fiksēti radiolokatoru ekrānos. Aerokosmisko fenomenu izpētes grupa franču kosmiskajā centrā Tulūzā snidz datus, saskaņā ar kuriem tikai 5% novēroto NLO fiksē radiolokatori (iespējams, skaitlis samazināts). Tomēr zināma arī vesela rinda gadījumu, kad RLS fiksētie NLO nav redzami vizuāli, lai gan atradušies visai netālu.
Pēc NIKAP sniegtajām ziņām 1948.-1967.gados no 81 gadījuma, kad NLO ir fiksēti ar radiolokatoriem, tikai 60 reizes tos varēts ieraudzīt arī vizuāli.
Tāpat zināms gadījums, kad NLO tika novērots tikai vienā no divu darbīgu RLS ekrānos - katrs no radiolokatoriem darbojās atšķirīgā frekvencē.
Piemēram, 1.klases krievu lidotājs V.Kolupanovs vēsta, ka 1982.gada jūlijā NLO, kas lidoja virs Roslavļas pilsētas aerodroma, bija redzams tikai decimetru viļņu RLS ekrānā, kamēr centimetru diapazona RLS šo objektu nefiksēja.
1950.gadā Korejā kara laikā parādījās NLO un 2 amerikāņu kara lidmašīnām uz laiku pārstāja darboties radiolokatori.
Zināmi gadījumi, kad NLO atzīmes RLS ekrānos ir nepastāvīgas - NLO gan parādās, gan pazūd. Tā, piemēram, kad NLO parādījās virs Vašingtonas 1952.gada jūlijā, NLO atzīmes RLS ekrānos pazuda, kad tika gaisā pacelti iznīcinātāji un parādījās atkal, kad tie aizlidoja.
1957.gada septembrī notika gadījums, kas raksturojas ar visilgāko NLO uzturēšanos RLS ekrānos. Amerikāņu izlūklidmašīna PB-47, kas lidoja virs Misisipas, Luiziānas, Teksasas un Oklahomas 1,5 stundas kontaktēja ar NLO. RLS fiksēja NLO dažādās tā pozīcijās - pa labi, pa kreisi, lidmašīnas priekšā un aizmugurē, lai gan nezināmu iemeslu dēļ nevarēja izsekot trajektorijas starp šīm pozīcijām. Reizēm ekipāža NLO varēja novērot vizuāli un centās NLO arī sekot, izmetot loku virs Dallasas. Lidmašīnā esošā elektroniskās izlūkošanas aparatūra ELINT fiksēja NLO starojuma frekvenci - 3000 MHz ar 600 impulsu/sek. atkārtošanos.

Jāatzīst, ka NLO konstatēšanas anomalitāte ar RLS nekādi vēl nav tikusi izskaidrota.

Lokatoros novērotie NLO. 1952.gada decembrī, laikam ASV. 6000 m augstumā lidojoša amerikāņu bumbvedēja B-29 borta radiolokatori fiksēja vairākus NLO, kas palidoja garām lidmašīnai ar 8000 ātrumu 8000 km/st. Pēc tam ekipāžas locekļi ieraudzīja vēl 8 gigantiskus NLO, kas šķērsoja bumbvedēja kursu ar ātrumu, kas vēlāk tika novērtēts kā 14 000 km/st., pazūdot stratosfērā. Šie NLO tika fiksēti arī ar stacionāriem radiolokatoriem uz Zemes. Avots: Zilā grāmata.
Par NLO rekordātrumu ziņo projekta "Zilā grāmata" bijušais direktors Rupelts savā grāmatā "Ziņojums par NLO," kurā raksta, ka vislielākais NLO ātrums, ko fiksējuši radiolokatori, ir 200 000 km/st.
1957.gada septembrī notika gadījums, kas raksturojas ar visilgāko NLO uzturēšanos RLS ekrānos. Amerikāņu izlūklidmašīna PB-47, kas lidoja virs Misisipas, Luiziānas, Teksasas un Oklahomas 1,5 stundas kontaktēja ar NLO. RLS fiksēja NLO dažādās tā pozīcijās - pa labi, pa kreisi, lidmašīnas priekšā un aizmugurē, lai gan nezināmu iemeslu dēļ nevarēja izsekot trajektorijas starp šīm pozīcijām. Reizēm ekipāža NLO varēja novērot vizuāli un centās NLO arī sekot, izmetot loku virs Dallasas. Lidmašīnā esošā elektroniskās izlūkošanas aparatūra ELINT fiksēja NLO starojuma frekvenci - 3000 MHz ar 600 impulsu/selk. atkārtošanos.
1973.gadā Kolumbijā (ASV, Misūri) parādījās NLO un uz laiku pārstāja darboties radiolokācijas iekārtas.
1977.gadā parādījās NLO un uz krievu tralera "Vsīlijs Kiseļovs" (Atlantikas okeānā) uz laiku pārstāja darboties radiolokācijas iekārtas.
1985.gadā no marta līdz maijam Gorkijas lidostas (PSRS) RLS dispečieri novēroja vairākus NLO, kas kustējās ar ātrumiem 6000-7200 km/st.
1980.-1984.gados Harkovas radiolokatoru ekrānos 12 reizes tikuši fiksēti NLO, kas lidoja ļoti lielos ātrumos, uzkārušies vai veikuši krasus vertikālus manevrus, taču tikai 4 gadījumos tos varēja novērot arī vizuāli.
1984.gada aprīlī lidmašīnas MIG-21 ekipāža, kas lidoja pārī mācību lidojuma laikā ar otru tādu pašu MIG-u, saņēma brīdinājumu par to ka radiolokators lidojumu maršruta tuvumā fiksējis kādu NLO. Pēc kāda laika lidmašīna it kā tam uzdūrās. Apkalpe sajuta spēcīgu triecienu, apstājās dzinējs. Lidmašīna sāka krist un apkalpe katapultējās.

NLO iznīcina RLS antenu pie Kuibiševas. 1990.gadā naktī uz 13.septembrī tālās izlūkošanas radiolokatora stacijā netālu no Kuibiševas (tagad Samāra) notika ar NLO saistīts incidents. Tas aprakstīts Pievolgas-Urālu Kara apgabala avīzē "Za Rodinu." Viss sācies ar to, ka stacijas dežūrējošā maiņa lokatorā pamanīja liela lidojoša objekta tuvošanos. Maiņas komandieris majors A.Tupļins pavēlēja ieslēgt automātisko atpazīšanas sistēmu, kura "saķerot signālu no objekta, sabojājās" un NLO attēls radara ekrānā piepeši izjuka. Visu to fiksēja mēraparāti un ir arī videoieraksts. Kapteinis P.Lazeiko un vecākais leitnants V.Tolits liecināja, ka no bunkura izgājušie virsnieki ieraudzījuši, kā virs viņiem apmēram 10 m augstumā pārlido trijstūra formas NLO. Stūri bijuši noapaļoti, tā apakša gluda - tajā nebija ne iluminatoru, ne nosēšanās balstu. Augšup no NLO gāja 3 gaiši stari. Jefreitors ("Labāk meita mauka, nekā dēls jefreitors!" Padomju karavīru paruna) S.Dudņiks, būdams sardzē, redzējis kā melns trijstūrains objekts apmēram 15 m izmēros bez logiem un durvīm nolaidās zemē pie stacijas, tad no tā viduča uzliesmoja stars, kas aizdedzināja RLS tērauda antēnu. Kapteinis P.Lazeiko arī pamanīja šo uzliesmojumu, un, kad kopā ar citiem skrēja pie antenas, ieraudzīja, ka tā nokrita uz sāniem un dega it kā būtu no koka. B;akus mētājās tās dzinēji. Sardzes priekšnieks vecākais leitnants V.Gorins pasludināja sardzei trauksmi. Ierindnieks P.Besmetovs, ieraudzījis degošo antenu, pieskrēja jefreitoram S.Dudņikam un sagatavojās šaušanai. Jefreitors iebrēcās, lai nešaujot. Apmēram pēc 1,5 stundām NLO pacēlās augšā un aizlidoja. NLO nosēšanos pie RLS apstiprina arī saimniecības vada komandiera vecākā praporščika V.Voronkova ziņojums, kurā norādīts, ka pēc NLO piezemēšanās sakņu dārzā (redziet, ne tikai omnibusi izbraukā burkānus, bet arī NLO!) visi augu stiebri un tomātu augļi izrādījušies saspiesti un pat zeme bijusi sadragāta kā pēcjaudīga sprādziena. Tā notikums tika aprakstīts avīzēs "Za Rodinu" un "Rabočaja Tribuna," taču pēc tam sākās neizprotamas lietas. Avīzes "Rabočaja Tribuna" korespondentu nez kadēļ vispār neielaida kara daļas teritorijā. Uz avīzes "Sarkanā Zvaigzne" pieprasījumu Pievolgas-Urālu Kara apgabala štāba operatīvais dežurants paziņoja, ka tādas kara daļas vispār neeksistējot. Vēl dīvaināk uzvedās avīzes "Za Rodinu" korespondents D.Rudzits (varbūt latvietis - Rudzītis?), kas bija šo notikumu aprakstījis. Priekšniecības samusināts viņš "Rabočajas Tribunas" korespondentam sāka stāstīt pavisam ko citu - RLS personāls par NLO varētu būt noturējis mākoni, bet tā stari varētu būt bijuši parasti prožektori. Tāpat, iespējams, aizdegusies nevis antena, bet gan izlijusi eļļa, tāpat tomātus dārziņā varētu būt saspiedušas mežacūkas u.tml. /"Rabočaja Tribuna," 1990.gada 23.septembrī/ Viss tas skaidrojums, protams, bija pilnīgi nejēdzīgs. Tikai pēc 2 dienām D.Rudzits veica jaunu un negaidītu viheru. Sarunā ar Anomālo parādību Pēterpils komisijas priekšsēdētāja vietnieku I.Batūrinu viņš piepeši pavēstīja, ka avīzē pie pirmā apraksta beigās gluži vienkārši piemirsuši ierakstīt zemsvītras piezīmi "Ar humoristisku sveicienu." Tai pat laikā viņš kategoriski atteicās nosaukt apdzīvoto vietu, kurā RLS atrodas, tā kavēdams patiesības noskaidrošanu. PGA spēku ģenerālis I.Tretjaks intervijā "Literatūras avīzei" paziņoja, ka nekāda ziņojuma par RLS stacijas antenas iznīcināšanu Kuibiševas rajonā nav bijis, un šo "pīli" it kā izdomājis apgabala avīzes korespondents lasītāju priekam. Krievu ufologi uzskata, ka militāristi vienkārši slēpj patiesos notikumus.

Saites.
Lokatori.
NLO novērojumi.