Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Fosforskābe

H3PO4, ortofosforskābe.

Bezkrāsaina kristāliska viela. Blīvums ir 1870 kg/m3, kušanas temperatūra ir 42,3oC, labi šķīst ūdenī.

Vidēji stipra skābe, ar metāliem reaģē lēni. Karsējot pakāpeniski zaudē ūdeni, rodas metafosforskābe HPO3

Parasti ražo sīrupveidīgu 85% fosforskābes šķīdumu. Fosforskābi iegūst fosfora (V) oksīdam P2O5 pievienojot H2O (termiskā fosforskābe) vai sadalot dabiskā kalcija fosfātus ar atšķaidītu H2SO4 (ekstrakcijas fosforskābe).

Fosforskābi izmanto galvenokārt fosfora minerālmēslu ražošanā.

Saites.
Skābes.

Fosfororganiskie savienojumi

Organiskās vielas, kuru molekulu fosfora atoms tieši vai netieši (ar heteroatomu O, N, S starpniecību) saistīts ar oglekli.

Tie ir:
      -  fosfīni - pirmējie RPH2, otrējie R2PH, trešējie R3P, kur R ir organiskās grupas;
      -  fosfonija sāļi - R4P+X-;
      -  fosfīnoksīdi - R3PO;
      -  fosfonskābes - RPO(OH)2;
      -  fosfīnskābes - R2POOH;
      -  fosfonpaskābes - RP(OH)2;
      -  fosfīnpaskābes - R2POH,
kā arī so skābju atvasinājumi - ēsteri, amīdi, anhidrīdi u.c.

Pazīstami arī fosfororganiskie savienojumi ar saiti P-P, piemēram, tetrafosfīni un ciklofosfīni. Fosfīnus iegūst no fosfora trihlorīda un magnijorganiskajiem savienojumiem. Fosfonija sāļus iegūst trešējo fosfīnu reakcijā ar alkilhalogenīdiem. Fosfīnoksīdus var iegūt, oksidējot fosfīnus. Hidrolizējot hlorfosfīnus, kas satur alkilgrupas vai arilgrupas, iegūst fosfīnpaskābes un fosfonpaskābes, kuru oksidācijā savukārt rodas fosfīnskābes un fosfonskābes. 

Fosfororganiskos savienojumus lieto lauksaimniecībā - fosfororganiskie pesticīdi; tehnikā - par piedevām ziedēm, plastmasām, plastifikatoriem, virsmaktīvām vielām, retzemju elementu ekstrakcijā; medicīnā - par pretvēža preparātiem, žultsakmeņu un nierakmeņu šķīdināšanai, zobārstniecībā. Tiem ir svarīga nozīme organiskajā sintēzē, biosintēzē, molekulārbioloģiskajos un fizioloģiskajos pētījumos.

Fāžu teorija

1873.-1878.gados amerikāņu zinātnieks Dž.V.Gibss izstrādāja termodinamisko potenciālu metodi, formulēja termodinamiskā līdzsvara nosacījumus un izstrādāja fāžu teoriju.

Fosforolīze

"Fosfors" + lysis ("sadalīšana" - grieķu val.).
Polisaharīdu un nukleozīdu atgriezeniska šķelšanās reakcija.

Fosforolīze noris fermentu fosforilāžu un ortofosfāta (HPO42-) ietekmē. Dzīvnieku, augu un mikroorganismu šūnās izplatītas alfa-1,4-glukānfosforilāzes, kas piedalās glikogēna un cietes lineāro virkņu pakāpeniskā noārdīšanā; atrauj no to galiem glikozes daļiņas un saistot vides neorganisko fosfštu, pārvērš glikozi glikozo-1-fosfātā. Nukleozīdu fosforolīze attiecīgās purīna vai pirimidīna nukleozīdfosforilāzes izraisa slāpekli saturošo bāzu atbrīvošanos un pentozo-1-fosfātu veidošanos.

Fosforolīzes izveidotie produkti ievada skaldproduktu enerģētiski nozīmīgas tālākās pārvērtības.

Fotoefekts

1873.gadā angļu zinātnieks V.Šmits atklāja iekšējo fotoefektu.