Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Jermaka zīloņi

Interesants nostāsts no 1581.gada it kā Jermaka kazaki Sibīrijā būtu redzējuši mamutus.

Kritika. Tolaik Krievijā zīloņus jau pazina, jo tādi dzīvnieki jau bija vojevodu zooparkos un arī cara zvērnīcā.

Cits nostāsts. To Aisatam pastāstījis viņa vectēvs. Kāds zvejnieks devies pļaut sienu. Vasara Zabolotjē bijusi karsta, sausa - odi paslēpušies purvos, mošķi vēl nebija savairojušies. Pļāva, pļāva viņš zāli, nolēma atpūsties - palasīt ogas. Tiko uzkāpis mežainā pakalnā - zeme pazuda zem viņa kājām un iegāzās lejup. Iegāzās zvejnieks lielā tumšā alā un ne pa jokam izbijās - kā lai tiek ārā? Kā nepūlējies, viss velti - pārlieku augstu caurums. Nolēmis sanest akmeņus, lai uztaisītu paaugstinājumu. Noliecās pēc pirmā akmens un sastinga - tieši uz viņa pusi lien milzīgs zemes bulli, par "mamutu" saucamais - ilkņus uz viņu tēmē. Domājis zvejnieks, ka nu gals klāt. Taču mamuts pielīdis, pakrācis un pie kājām nogūlies. Sēž nu zvejnieks ne dzīvs ne miris. Alā sācis tumsēt - augšas caurumā tas bijis redzams.
Mamuts pacēlis savu pinkaino galvu, paskatījās tieši uz cilvēku un devās pie akmeņa, kuru zvejnieks gribēja pacelt. Sāka to laizīt, urkšķot no labsajūtas. Pielaizījies līdz sātam un pagrūdis uz akmens pusi arī zvejnieku - "Ēd!" Zvejnieks tiešām palaizīja akmeni, kas bija silts un tāds kā maizei līdzīgs, un arī ņēmās to laizīt - uzreiz pārgāja izsalkums. Zvejnieks saņēmās drosmi, atkal mēģināja izrāpties, taču mamuts to atbīdīja no cauruma  un veda aiz sevis.
Un sāka zvejnieks kopā ar "mamutu" pa pazemes tuneļiem staigāt. mamuts racis ar ilkņiem zemi un ar pieri pieblīvējis, tā ceļu radot. Ilgi staigājuši, akmeņiem un saknēm barojušies. Reiz mamuts kaut kur atgājis prom un nav bijis vairākas dienas, laikam. Zvejnieks nekur nav varējis atrast ēdamos akmeņus, novārdzis, gandrīz vai galus atdevis no bada. Gājis pa mamuta pēdām to meklēt un, lūk, brīnums! Priekšā it kā gaisma rādījusies. Izrādās izeja krasta kraujā un dienu redz. Zvejnieks metās uz izeju un gandrīz vai zaudēja redzi - tik ilgi pa pazemi bija klejojis. Nogāzās pa izeju lejā, tā bija augstu, bet krita un upes dūņās iestrēga. Kad atģidās, tad samanīja, ka pie Takinas jurtām atrodas, kas augstāk par Taitamaku pa Noskas upi. Sanāk, ka ne vienu vien simtu kilometru vien zvejnieks pazemē bija nosteigājis. 
Tika līdz mājām, tur jau viņu bija norakstījuši, uzskatot par mirušu. Kā nekā esot pagājuši 3 gadi, zvejniekam bija licies - 3 mēneši.
Nezināja, kur mamuts palicis, neviens īsti nevarēja pateikt. Takinas vīri gāja uz upes krastu alu skatīt, it kā redzēja upē kaut kāda smaga dzīvnieka pēdas, it kā kāds būtu līdis pa ūdeni un tajā arī ieniris. Nostāsta, ka šis zvērs ziemā salauž biezu ledu upēs un ezeros, upēs ierīko nosprostojumus un ledus krāvumus. Reizēm upju saimnieki "albāni" (kaut kas no sibīriešu mitoloģijas?) sadusmojas uz "zemes vērsi" nogruj pār viņu krastu vai mēģina iesprostot ar ledus gabaliem. Lūk tad piekrastu iedzīvotāji atrod upju krastos mamutu skeletus un ilkņus. Vēl runā, ka mamuti nepanes Saules gaismu un iet bojā, tiklīdz to mataino ādu tā skar.
Nostāsts pavēstīts krievu vēsturniekam G.Jerjominam Aisāts - vecs mednieks Kules aulā (Aulkulā?), Zabolotnajā, kas netālu no Toboļskas. Mazliet vēlāk 1908.gada "Toboļskas Guberņas muzeja iknedēļas izdevumā" viņš uzgāja novadpētnieka P.Gorodcova publikāciju "Mamuti. Rietumsibīrijas nostāsti." Viens no pastāstiem bija pierakstīts tieši Zabolotnajā: tas bijis 1863.-1868.gados un nostāsts neparasti līdzīgs jau izstāstītajam. Vienīgā starpība - mamuts bijis "labsirdīgāks" un palaidis cilvēku brīvībā, pats aiziedams ūdenī.

Saites.
Jermaka ekspedīcija.

Jangkvists, B.

Jungkvist B., NLO - fantasķičeskaja reaļnosķ, Stokholma, 1977.

Saites.
Ufologi.

Janvārija asinis

Sv.Januārija asiņu brīnums Neapolē.

Zinātnieki nevar noskaidrot "asiņu" ķīmisko sastāvu, jo melnsvārči to neļauj. Tomēr šo "asiņu" rašanos apliecinot arī kaut kādi ārsti - kādi?

Viduslaiku Itālijā bija pieņemts pēc "svētu" cilvēku nāves savākt viņu asinis īpašos kausa formas traukos - pialās. Ar laiku, protams, šīs asinis izžuva un pēc izskata kļuva līdzīgas brūnai garoziņai. Reizumis ar tādām izžuvušām asinīm notika neizprotamas lietas - tās uz neilgu laiku piepeši kļucva atkal šķidras un "dzīvas." Vēl vairāk - tās arī putoja un izdalīja burbulīšus. Šādas anomālijas notika pat ar asinīm, kas ilgās glabāšanas dēļ bija tā kā pat "pārakmeņojušās."

Tieši tādas dīvainības notiek ar savāktajām Sv.Janvārija asinīm, kas tiek uzglabātas 2 pialās kādā Neapoles baznīcā. Šāda parādība notiek vairākas reizes gadā. 24 stundu laikā pārvēršas par rozā šķidrumu, kuru katoļi uzskata par Sv.Janvārija asinīm.

Nostāsts vēsta, ka 305.gadā Romas imperators Diokletiāns pavēlējis bīskapam Janvārijam nocirst galvu. Soda vietā kāda trūcīga zemniece 2 pialās savākusi mocekļa asinis. Tās kopā ar bīskapa mirstīgajām atliekām apglabātas katakombā netālu no Neapoles un asinis izžūva. Tomēr vairākas reizes gadā ar tām notiek brīnums.
Ar laiku Janvārija apglabāšanas vietā uzcelta kapela. Te tika novietota īpaša urna ar 2 Janvārija asiņu pialām, kas vairākas reizes gadā kļūst šķidras. 

Mūsdienās Sv.Janvārija asinis tiek glabātas 2 stikla trauciņos kādā (kurā?) no Neapoles baznīcām. Abi trauciņi ievietoti īpašā apmēram 12 cm diametra cilindrā jeb "cistā." Cista, savukārt, ievietota lielā sudraba traukā ar rokturi. Visa šī daudzlīmeņu konstrukcija ieslēgta īpašā kapenē - to modri apsargā baznīcas personāls un arī laicīga apsardze.
Abas pialas atšķiras gan pēc lieluma, gan pēc saturēto asiņu daudzuma. Lielajā pialā šķirums aizņem 2/3 trauka tilpuma, bet mazajā atrodas vien dažas piles "asiņu" - ar tām nekādi brīnumi nenotiek un šķidrā stāvoklī tās nenonāk.

Brūnās zvīņas trauciņa dibenā katru gadu 24 stundu laikā Sv.Janvārijam veltīto svētku dienu laikā pārvēršas par rozā šķidrumu, kuru katoļi uzskata par Sv.Janvārija asinīm. Zinātnieki nevar noskaidrot "asiņu" ķīmisko sastāvu, jo melnsvārči to neļauj. Tomēr šo "asiņu" rašanos apliecinot arī kaut kādi ārsti - kādi? 

Tomēr esot bijuši gadījumi, kad Janvārija asinis tomēr nekļūst šķidras (3 reizes XX gs.!):
      -  1527.gadā - Itālijā uzliesmoja mēra epidēmija, kas paņēma 40 000 cilvēku dzīvibas;
      -  1939.gadā - pirms II Pasaules kara sākuma;
      -  1944.gadā - pirms Vezuva izvirduma;
      -  1979.gadā - stipra zemestrīce Dienviditālijā, kad gāja bojā 3000 cilvēku.

Pētniecība. Abas pialas ir aizzīmogotas ar vielu, kas gadsimtu gaitā ir sacietējusi. Tādejādi piekļūt mistiskajam šķidrumam ķīmisku analīžu veikšanai var tikai sasitot "cistu."
Tomēr XX gs. sākumā itāļu zinātnieki noskaidrojuši, ka pialās esošais šķidrums patiešām ir asinis. To vaica ar šķidruma spektrālanalīzes palīdzību, palaižot caur pialām gaismas staru.
Tikai vienu reizi - 1956.gadā tika mēģināts izdabūt pialas no cistas. Tas bija tādēļ, ka kara laikā objekts bija slēpts koka skaidās un cilindrā bija nonākuši putekļi. Tomēr no šāda nolūka atteicās, jo kļuva skaidrs, ka sagraujot cistu, var tikt bojātas arī pialas. 
1978.gadā Sv.Janvārija asiņu fenomenu visai detalizēti izpētīja franču publicists Dāvids Herdons. Neraugoties jau uz zināmajiem  fenomena aspektiem, publicists pievērsis uzmanību vēl trim.
Pirmkārt, "asiņu" šķidrināšanās efekts pilnīgi nav saistīts ar temperatūru baznīcā.
Otrkārt, šķidrām un cietām "asinīm" ir dažādi tilpumi: sabiezējušās asinis aizņem 2/3 trauka tilpuma, bet sašķidrināto asiņu tilpums var gan palielināties, gan samazināties, un tas ir atkarīgs no gadalaika. Piemēram, maijā  "asiņu" ir daudz vairāk nekā septembrī. Pavasarī "Asiņu" ir tik daudz, ka tās aizpilda visu pialas tilpumu, septembrī "asiņu" daudzums ir būtiski samazinājies. Viņš arī novērojis sakarību, ka  asiņu tilpums pieaug tad, ja pāriešana no cieta uz šķidru agregātstāvokli notiek lēni, bet, ja ši pāreja notiek ātri, tad "asiņu" daudzums samazinās. Tāpat arī bija iespēts fiksēt, ka tilpuma svārstība notiem robežās no 20-24 kubikcentimetriem. Mainās arī pialu svars, pie tam tās reizēm paliek smagākas pat tad, ja šķidruma tilpums tajās palielinās. Un notiek arī pilnīgi pretēji! Visai grūti skaidrojams fakts.
Treškārt, "asiņu" agregātstāvokļa maiņas brīdī visu laiku mainās arī šķidruma krāsa. 

Reizēm par šķidrumu pārvēršas ne visa tā masa, bet centrā paliek vielas sabiezējums, kas periodiski veic svārstības. Šāda "kodola" parādīšanās ir pats noslēpumainākais Sv.Janvārija asiņu fenomena aspekts. Aculiecinieki apgalvo, ka šī centrālā "bumbiņa" burtiski izsviež no sevis šķidrās asinis, bet pēc tam iesūc šķidrumu atpakaļ.
Vēl viena neparasta īpašība - kas "asinis" pāriet šķidrā stāvoklī, no tās nāk gaismas kūlīši.

Saites.
Sv.Janvārijs (?-206.g.).
Asinis.
Neapole.

Japānā novērotie NLO

989.gadā vairāki lidojoši objekti savienojās vienā.  Objekti staroja.
1015.gadā Japānā tika novērots, ka no diviem nelieliem lidojošiem objektiem izlidoja vairākas spīdošas vēl mazāku izmēru bumbas.
1133.gadā diskveida NLO novērots virs Japānas.
1235.gadā japāņu karavadonis Joricuma ar savu armiju novēroja virs sevīm spīdošus bļodiņu formas objektus, kas visas nakts garumā debesīs apļoja un meta cilpas.
1423.gadā arī vairāki lidojoši objekti savienojās vienā.  Objekti staroja.
1423.gadā virs Japānas novērotais NLO kustējās pa zigzaga trajektoriju.
1606.gadā NLO lidoja virs senās Japānas galvaspilsētas Kioto, apstājās un karājās virs pilsētas.

Jūras spīdēšana

Daudzas parādības, ko ufologi skaidro ar NLO darbību, skeptiķi piedēvē bioluminiscences parādībai. Tomēr tādi skaidrojumi pārliecina tikai dažos gadījumos, taču nekādi nespēj paskaidrot visus tos brīnumus, kas notiek pasaules okeānā.

Saites.
Bioluminiscence.