Aliens

DNS analīzes atklāj mīnojiešu un mikēniešu kopīgo izcelsmi

Ilgu laiku mīnojiešu un mikēniešu izcelsme bija mīkla, taču nesen, 2017.gada 2.augustā žurnālā “Nature” publicēts pētījums atklāj, ka abas Eiropas senākās civilizācijas radījušās tautas bija ģenētiski līdzīgas un cēlušās no senākajiem neolīta zemkopjiem, kas dzīvoja Anatolijas pussalā un Grieķijā.

Vēl līdz pat šim laikam zinātnieki strīdējās par to, vai mūsdienu grieķi ir cēlušies no mikēniešiem vai arī tie ir izzuduši, neatstājot pēdas. Pētījums ir devis atbildi arī uz šo jautājumu.  

Grieķu varoņteikas

Grieķu teiksmas vēstīja par vareno Krētas valdnieku, Zeva dēlu Mīnoju, kura milzīgā flote valdīja jūrā, par labirintu, kuru pēc Mīnoja pavēles uzcēlis Deidals, un tajā ieslodzīto Mīnotauru, kuram katru gadu Atēnas bija spiestas upurēt septiņus jaunekļus un septiņas jaunavas, un kuru nogalināja Atēnu lielākais varonis Tēzejs.

Tāpat Homēra eposi “Iliāda” un “Odiseja” apraksta varoņu laikmeta Grieķiju kā zemi ar lieliskām pilīm, labi organizētām armijām un lielām flotēm. Kā vēsta Homērs, pret vareno, labi nocietināto Trojas pilsētu karagājienā devās visi lielākie ahajiešu varoņi, kurus vadīja Mikēnu valdnieks Agamemnons. Trojas aplenkums ilga desmit gadus, taču Homēra eposa “Iliāda” stāstījums aptver tikai 51 pēdējā aplenkuma gada dienu. Pašā centrā ir Agamemnona un Ahilleja konflikts. Eposa kulminācija, protams, ir Ahilleja un Hektora divkauja.

Vēl līdz Šlīmaņa laikiem vēsturnieki nepieļāva pat domu, ka grieķu teiksmās atspoguļots konkrēts vēsturisks laikmets, ka tajās saglabājušas atmiņas par senām, zudušām civilizācijām. Viņi uzskatīja, ka Grieķijas civilizācijas vēsture sākas ar 800.g.pmē. Pirms tam Grieķijā dzīvojušas primitīvas ciltis.

Heinrihs Šlīmanis un Arturs Evanss, sekojot grieķu teiksmu norādēm, atklāj Eiropas senākas civilizācijas

Viss mainījās, kad XIX gadsimta septiņdesmitajos gados vācu uzņēmējs un arheoloģijas pionieris Heinrihs Šlīmanis atklāja reālas Homēra eposos “Iliāda” un “Odiseja” aprakstītā varoņu laikmeta liecības. Laika periodā no 1871 līdz 1873.g., izdarīdams izrakums Hirsalikas pakalnā, Turcijas rietumos, Šlīmanis atraka teiksmaino Troju, ar to pierādot, ka Homērs savā poēmā vēstījis par reālu pilsētu, kuru ieņēmis un nopostījis mikēniešu karaspēks. Pēc tam, 1876.gadā Mikēnu ciklopiskā cietokšņa pagalmā Šlīmanis atraka piecus šahtveida kapus, kuros bija apbedīti deviņi vīrieši, astoņas sievietes un divi bērni. Visiem vīriešiem bija zelta maskas un bruņas. Tāpat kapenēs atradās daudz citu zelta un sudraba lietu. Šlīmanis bija pārliecināts, ka atradis Agamemnona un viņa tuvinieku kapenes. Pēc pirmās šahtveida kapa atrakšanas un izpētes dedzīgais arheologs rakstīja, ka ieskatījās sejā pašam Agamemnonam.

Šodien gan zinām, ka Šlīmanis atrastie pieci šahtveida kapi ir datējami ar vismaz XVI gs.pmē., tātad attiecināmi uz bronzas laikmetu. Šlīmanis neņēma vērā, ka Homēra Trojas kara varoņi izmantoja dzelzs ieročus, bet senie mikēnieši pazina tikai bronzu. Tāpat arī Šlīmaņa arguments, ka Pausānijs Mikēnu cietokšņa iekšienē redzējis piecus kapus un viņš atracis tieši tik daudz, tika atspēkots, kad grieķu arheologs Stamatokiss pagalmā atraka sesto šahtveida kapu. Visticamāk Pausānijs aprakstījis citus kapus. Turklāt Pausānijs Mikēnu cietokšņa pagalmā nevarēja redzēt šahtveida kapenes, jo tās jau tajā laikā slēpa biezs gruvešu slānis, kas arī izskaidro to, kāpēc laupītāji tās nebija izlaupījuši.

Vēl Šlīmanis apgalvoja, ka šahtveida kapenēs atrastie cilvēki apbedīti kopējās bēres. Jau Šlīmaņa līdzstrādnieks, arheologs Vilhelms Derpfelds pierādīja, ka šahtveida kapenes ilgu laiku kalpoja dzimtai piederīgo apbedīšanai.

1900.gadā britu arheologs Arturs Evanss sāka izrakumus Krētas salā, Kefala uzkalnā, kur atraka milzīgo, grieķu leģendās aprakstīto Knosas pili, kuru Mīnojam bija uzcēlis slavenais atēnietis Deidals. Evansam uzreiz bija skaidrs, ka viņš atradis slaveno labirintu. Mīnoja pils izpētei arheologs veltīja 30 savas dzīves gadus. Daudzās pils zāles greznoja krāšņas freskas. Atklāto kultūru Evanss nosauca mitoloģiskā valdnieka Mīnoja vārdā.

Mīnojiešu civilizācija

Bronzas laikmetā mīnojieši Krētas salā radīja Eiropas pirmo civilizāciju ar savu rakstību, plašiem piļu kompleksiem un dinamisku mākslu. Mīnojiešu civilizācija uzplauka laika periodā no 2000.-1500.g.pmē.

Mīnojiešu civilizācijas pamats bija pils. Pils mīnojiešiem bija gan administratīvais, gan reliģiskais centrs. Mīnojiešu celtās pilis bija plašas ar trim līdz pieciem stāviem, taču bez nocietinājumiem. Senākajā mīnojiešu civilizācijas periodā katra pils ar novadu veidoja atsevišķu pils valsti, kurai bija savs valdnieks. Galvenās pilis bija Knosa, Fēsta u.c.

Ap 1700.g.pmē. Knosas pils valdnieks pakļāva pārējās pilis, un Krētas salā izveidojās nosacīti vienota valsts, kurā valdīja Mīnoja dinastija. Pēc piļu apvienošanās Krētā sākās mīnojiešu civilizācijas ziedu laiks. Mīnojieši ar savu vareno floti radīja vēsturē pirmo konstatējamo jūras lielvaru. Mīnojieši nodibināja politisko virsvaru par Kiklādu salām, Atiku un Peloponēsas dienvidu piekrasti.

Mīnojiešu varenības laikmets beidzās XV gs.pmē., kad Krētas salu skāra plaši postījumi. No visām versijām dominē uzskats, ka Tēras salas vulkāna izvirduma izraisīta dabas katastrofa bija tik postoša, ka mīnojieši nespēja no tās atgūties un drīz vien Krētu iekaroja mikēnieši, kuri ap to laiku bija kļuvuši spēcīgi. Daži arheologi pat uzskata, ka Mīnoja civilizācijas bojāeja vulkāna izvirduma rezultātā ir pamatā V gs.pmē. dzīvojošā sengrieķu filozofa Platona stāstam par Atlantīdu, kuru viņš izklāsta divos savos dialogos “Tīmajs” un “Kritijs.”

Mīnojiešu rakstība – lineārais A raksts – vēl arvien nav atšifrēta. Nav zināms pat tas, kādā valodā rakstīti mīnojiešu teksti uz Krētas salā atrastajām plāksnītēm. Tik daudz zināms, ka tie nebija rakstīti senākajā grieķu valodā, kurā runāja mikēnieši. Tāpat pētniekiem ir skaidrs, ka rakstību mīnojieši izmantoja tikai pils grāmatvedībā. Tie bija saimniecisku darbību pieraksti. Pēc visa spriežot, mīnojieši nav atstājuši literatūru – eposus, dzeju vai veltījumus dieviem.

Mikēnu civilizācija

Mikēniešu civilizācija attīstījās kontinentālajā Grieķijā, īpaši Peloponēsas pussalā. Tā uzplauka laika periodā starp 1600.–1200.g.pmē.

Mikēniešu kultūru spēcīgi ietekmēja senākā mīnojiešu civilizācija. Mīnojiešu ietekme īpaši redzama mikēniešu piļu arhitektūrā, apģērbā, freskās un rakstībā, tā sauktajā lineārajā B rakstā.

Mikēnieši, kas, iespējams, sevi sauca par ahajiem, runāja grieķu valodā. Nekādu literatūru – eposus un dzeju – mikēnieši nav aiz sevis atstājuši. Uz māla plāksnītēm atrastie lineārajā B rakstā rakstītie teksti ir saimniecisku darbību pieraksti.

Mikēnieši kontinentālajā Grieķijā veidoja mīnojiešiem līdzīgas valstiskas formas ar pili centrā. Pazīstamākie mikēniešu piļu centri bija Mikēnas, Tīrinta un Tēbas. Mikēniešu pilis atšķirībā no mīnojiešu pilīm, kuras nebija nocietinātas, bija celtas uz augstiem pakalniem un tās apņēma iespaidīgi, no milzīgiem rupji apdarinātiem akmens bluķiem būvēti nocietinājuma mūri.

Dominējošā loma bija Mikēnām, kuru ietekmē atradās vairākas pilis Peloponēsas pussalā, daudzas salas Egejas jūrā, kopš XVgs. otrās puses pmē. Krētas sala, vairākas vietas Mazāzijas piekrastē. XIII gs.pmē. mikēniešu jūrasbraucēji mēģināja izpētīt Melnās jūras austrumu piekrasti.

XIII.gs. beigās vai XII gs. sākumā pirms mūsu ēras mikēniešu valdnieku koalīcija Mikēnu valdnieka Agamemnona vadībā devās iekarot vareno Trojas pilsētu Mazāzijas ziemeļrietumos pie Dardaneļu šauruma. Ar Trojas iekarošanu noslēdzās mikēniešu civilizācijas varenības periods.

Mikēnu civilizācija sabruka XIII gs.pmē. beigās. Sabrukuma iemesli nav skaidri. Iestājās tā sauktie tumšie gadsimti, kuri turpinājās līdz VIII gs.pmē.

Mīnojiešu un mikēniešu izcelšanās noslēpums

Vairāk nekā 100 gadus mīnojiešu un mikēniešu izcelsme arheologiem bija mīkla. Arturs Evanss pat pieņēma, ka mīnojieši nākuši no Ziemeļāfrikas. To viņš pamatoja ar mīnojiešu un ēģiptiešu mākslas līdzību. Taču šī līdzība liecina tikai par kultūru sakariem un mijiedarbību, bet nepierāda, ka paši mīnojieši ir ar ēģiptiešu saknēm (Sk.: “Krētas civilizāciju veidojuši Eiropas senie zemkopji nevis ēģiptieši”, aliens.lv, 15.06.2013.) Plaši bija izplatīts uzskats, ka abas tautas cēlušās no dažādiem senčiem. Mikēnieši, kuri dzīvoja kontinentālajā Grieķijā, daudz ko bija pārņēmuši no mīnojiešu kultūras un tehnoloģijām ( sk. “Grieķijā atrastas neparastas, 3500 gadu senas, sabiedrības virsslānim piederoša Mikēnu kultūras karavīra kapenes”, aliens.lv, 21.12.2015. un “Jauni secinājumi par pagājušajā gadā netālu no Pīlas atrastajām bronzas laikmeta grieķu karavīra kapenēm”, aliens.lv, 02.11.2016.), taču nebija skaidrs, kāda veidā abas tautas bija saistītas. Nesen veiktās mīnojiešu un mikēniešu DNS analīzes ir devušas daudzas atbildes un aizpildījušas kādu robu senās Grieķijas vēsturē.

Nav nekāds pārsteigums, ka mīnojiešu un mikēniešu izskats bija līdzīgs, jo abu tautu genomā bija gēni, kas bija atbildīgi par brūnām acīm un brūniem matiem. Abās kultūrās mākslinieki gleznoja cilvēkus ar tumšiem matiem un tumšām acīm, kaut gan abas tautas rakstīja un runāja atšķirīgās valodās. Mikēnieši bija arī kareivīgāki, kas arī atspoguļojās viņu, ar ieročiem un kara ainām pārbagātajā mākslā, turpretī mīnojiešu mākslā šādu ainu ir ļoti maz.

Jaunās seno mīnojiešu un mikēniešu DNS analīzes atklāj abu tautu izcelsmi un savstarpējo saistību

Vašingtonas universitātes, Hārvardas Medicīnas augstskolas un Maksa Planka institūta veidotā starptautiskā pētnieku komanda, sadarbojoties ar arheologiem no Grieķijas un Turcijas, sagatavojusi ziņojumu par bronzas laikmeta kontinentālās Grieķijas, Krētas salas un Anatolijas pussalas iedzīvotāju genoma – DNS sekvenēšanas datiem.

“Mēs vēlējāmies noskaidrot, vai mīnojieši un mikēnieši patiešām bija ģenētiski atšķirīgi? Kādā veidā viņi bija saistīti viens ar otru? Kas bija viņu senči? Un cik daudz mūsdienu grieķi ir saistīti ar viņiem?” – sacīja Maksa Planka institūta pētnieks, viens no pētījuma līdzautoriem Johanness Krauze.

Lai atrastu atbildes uz šiem jautājumiem, pētnieki analizēja DNS, kas bija iegūts no 19 seno cilvēku no kauliem un zobiem. Paraugi analīzēm tika ņemti no:

• desmit mīnojiešu kapenēm Krētas salā;
• četru mikēniešu kapenēm kontinentālajā Grieķijā;
• trīs Anatolijas pussalas dienvidrietumos apbedītiem indivīdiem;
• viena cilvēka, kurš Krētā dzīvoja pēc tam, kad to bija pakļāvuši mikēnieši;
• viena cilvēka, kurš kontinentālajā Grieķijā dzīvoja neolīta periodā.

DNS paraugus kopā ar saviem arheoloģijas līdzstrādniekiem savāca Vašingtonas universitātes medicīnas pētnieks, profesors Džordžs Stamatojanopoloss (George Stamatoyannopoulos) un sākotnēji tos analizēja savā laboratorijā. Pēc tam Stamatojanopoloss sāka sadarboties ar Maksa Planka institūta pētnieku Krauzi, kurš veica visaptverošu genoma DNS sekvenēšanu, izmantojot savā laboratorijā izstrādāto tehnoloģiju. Izpētē piedalījās arī Hārvardas Medicīnas skolas zinātnieki Dāvids Reihs (P.David Reich) un Josifs Lazaridis (Josif Lazaridis), kuri veica ģenētisko datu salīdzinošo un statistisko analīzi.

Pētnieki vispirms savstarpēji salīdzināja mīnojiešu un mikēniešu genomus, pēc tam tos salīdzinot ar 330 citu seno cilvēku DNS un visbeidzot ar 2600 dažādos pasaules reģionos dzīvojošu mūsdienu cilvēku DNS.

Pētījuma rezultāti liecina, ka mīnojieši un mikēnieši bija ģenētiski līdzīgi, bet ne identiski. Abas tautas divas trešdaļas DNS savos genomos bija mantojušas no senākajiem neolīta zemkopjiem, kas dzīvoja Anatolijas pussalas dienvidrietumos un Grieķijā. Tātad mīnojiešu un mikēniešu senči Grieķijā ieradās vairākus tūkstošus gadus pirms bronzas laikmeta sākuma.

Vēl pētījumi liecina, ka mīnojiešu un mikēniešu genomos ir DNS no cilvēkiem, kas dzīvoja uz austrumiem no Kaukāza, netālu no mūsdienu Irānas – tas norāda uz senāku cilvēku migrāciju no austrumiem pēc tam, kad Grieķijā bija apmetušies pirmie zemkopji, bet pirms mīnojiešu un mikēniešu nošķiršanās.

4–16% DNS mikēniešu genomā bija mantoti no ziemeļiem nākušiem klejotājiem lopkopjiem, kuru dzimtene bija Austrumeiropas stepēs vai Sibīrijā. Savukārt mīnojiešu genomā šo cilvēku gēnu nebija. Iespējams, otrā migrācijas viļņa cilvēki no Eirāzijas stepēm kontinentālajā Grieķijā ieradās no Austrumeiropas vai Armēnijas, bet nesasniedza Krētu, sacīja Lazaridis.

Mūsdienu grieķi ir seno mikēniešu pēcteči

Kad pētnieki salīdzināja seno mikēniešu un mūsdienu grieķu DNS, viņi konstatēja, ka lielāka daļa gēnu pārklājās. Līdz ar to ir pierādīts, ka mūsdienu grieķi ir seno mikēniešu pēcteči.

Mūsdienu grieķu genomā ir arī citu ieceļotāju grupu DNS piejaukums un atbilstoši mazāks seno anatoliešu ģenētiskais mantojums, nekā mikēniešiem un, protams, mīnojiešiem.
Pārsteidzoši, cik ģenētiski stabili ir pirmo eiropiešu zemkopju senči Grieķijā un citviet Dienvideiropā, bet tas nenozīmē, ka šā reģiona iedzīvotāji bija pilnīgi izolēti no ārējām ietekmēm. Egejas reģionā pirms mīnojiešiem un mikēniešiem bija vismaz divi migrācijas viļņi, un arī pēc tam Grieķiju skāra migrācijas procesi. Grieķus vienmēr, to vēsturiskajā attīstībā, bagātināja ieceļotāju grupas, taču tās nenomāca bronzas laikmeta iedzīvotāju atstāto ģenētisko mantojumu, sacīja Lazaridis.

Lai arī jaunais pētījums ir viesis skaidrību par mīnojiešu un mikēniešu izcelsmi un savstarpējo radniecību, daudzi jautājumi vēl arvien gaida atbildes.

Avoti:
phys.org
sciencemag.org
popular-archaeology.com
livescience.com
Kosidovskis, Zenons. 1971. Kad saule bija dievs. Rīgā: Zinātne.
2003. Pasaules vēsture vidusskolai I. Rīgā: Zvaigzne ABC.
Tumans, Harijs. 2015. Varoņi un varonība senajā Grieķijā. Rīgā: LU akadēmiskais apgāds.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.