Aliens

Kauču sila laupītāji

Vēl 1930.-tajos gados visā Vidzemē, bet jo īpaši Pierīgā ir labi zināmi un tiek stāstīti nostāsti par tā sauktajiem Kauču sila laupītājiem. Par Kauču silu sauca gan mežu masīvu pie vecā, gan pie jaunā Kauču kroga. Tomēr, kā rāda avoti, galvenokārt šie stāsti saistījās ar notikumiem, kas, sākot no XIX gadsimta vidus līdz pat 1920.-tajiem gadiem, risinājušies nevis pie vecā lielceļa, kas garām Baltezera Kauču krogam un cauri turienes Kauču silam veda uz Iļķenes pārceltuvi, bet pie jaunās šosejas. Tāpat arī jāpiezīmē, ka Kauču sils gan, iespējams, bija viena no bīstamākajām, bet ne vienīgā vieta, kur ceļiniekus mazapdzīvotajā, plašo mežu ieskautajā apvidū, kam no Inčukalna līdz Rīgai taisnā līnijā bija cauri izvilkta Vidzemes šoseja, varēja apdraudēt laupītāji.

Priekšstatu par to, cik nedroša vēl 1880.-to gadu sākumā brīžiem bija Pleskavas šoseja, varam gūt no “Baltijas Zemkopī” 1881.gadā publicēta ziņojuma:

“Braukšana par Rīgas-Pēterburgas šoseju, īpaši starp Jegeļa (Juglas) tiltu un Inčukalna Griķu krogu (apmēram tagadējā alus darītavas “Brālis” veikala vietā Vangažos), jau vairāk nedēļu priekš zemniekiem ļoti nedroša palikuse. Katrā naktī notiek vairāk zādzību un laupīšanu: vai nu noņem kulbās atrodošās preces, vaj arī zirgus ar visiem vezumiem; tas notiek visvairāk tanīs brīžos, kamēr paši īpašnieki krogos sildās.

12.februārī, pulksten 9 vakarā brauca kāds Valmieras īpašnieks ar dažādām precēm no Rīgas uz mājām. 13.verstē no Rīgas viņam uzbruka vairāk tēviņu, kuri brauca lielu, kamanās iejūgtu zirgu. Vispirms ņēmuši zemnieku krietni piedauzīt, iztukšojuši viņa kabatas un aizbraukuši viņa zirgu ar visu vezumu, tikai kādu galodu atstājuši. Tāpat kā visi citi aplaupītie, tā arī šis zemnieks velti meklē savu īpašumu, jo šeit palīdzība nav nekur atrodama. Vaj nebūtu labi, kad uz šiem notikumiem sāktu vērību griezt Engelardu muižā piemisdamais komisārs?”[1]

Stāsti par šosejas lielceļa laupītājiem saglabājušies arī atmiņu pierakstos.

Tā literatūrvēsturnieks un rakstnieks Augusts Melnalksnis (1876.-1944.g.) savas bērnības atmiņu tēlojumā, kurā apraksta kādu no 1880.-tajos gados notikušiem savas ģimenes braucieniem pie radiem no Mazsalacas uz Vidrižiem atceras:

“Omulīgo un jautro Vidrižu onkuli un straujo un stingro “grosmammu” mēs gadskārtīgi vai pārgadus apciemojām. (...) Taisīšanās ceļā un 70 verstu garais brauciens priekš mums bija notikums, kuru pieminējām visu gadu. (...) Krēslai uznākot, mazie vēl sakustējās, ieņurdējās un drīz vien apsietās galviņas nolaidās pret siena maisu.

Es tikdrīz nevarēju iemigt: ar bailēm gaidīju mežu un trīcēju baismās par laupītājiem, lai gan labi zināju, ka bīstamais Kauču sils, par kura burlakiem biju tikdaudz dzirdējis, vēl tāļu viņpus Vidrižiem.”[2]

Savukārt Antons Austriņš (1884.-1934.g.) 1930.gadā publicētajā tēlojumā “Ar pēdējo diližansu” šādi aprakstīja ceļu no Rīgas uz Siguldu pa Vidzemes šoseju:

“No Baložu kalna diližanss mazos riksīšos iet lejā, kur pa kreisi gaida Vimbas krogs. Līdz šim mainījās ezeri un pļavas, bet aiz Vimbas kroga sākas Kauču sils, kur ceļa vīrus apstāj nereti laupītāji un Rīgas žuļiki. Tur palsi smiltāji, tur gausā Garā jūdze (...) aiz kuras atkal pa kreisi kā pirmais Venču krogs. Tad Ropaži – pa labi Bullītis ar zastavu, tālāk Žagaru krogs. Tur maza atpūta, kamēr padzirdina zirgus. Pūšam atkal tālāk. Priedes, sausa smilts. Beidzot Štāles krogs, Griķu krogs un Desu krogs. Tas ir laikam beidzamais priekš Starpas gravas.”[3]

1935.gada 3.augusta numurā avīze “Rīts” rubrikā “Šodien pirms gadu simteņiem un nesenā pagātnē” rakstīja:

“Vecie tēvi Vidzemē vēl atceras tos laikus, kad tie ar labību un liniem pajūgos pa Vidzemes šoseju braukuši Rīgā, jo tajā laikā vēl nebijis Rīgas–Valkas dzelzceļa. Visbailīgākā vieta garajā ceļojumā tad bijis Kauču sils pie Rīgas, kur ceļa vīriem rudens naktīs dažreiz uzbrukuši laupītāji. Vidzemnieki tāpēc šajos braucienos turējušies kopā pa 10–15 pajūgiem. Ar Rīgas–Valkas dzelzceļa atklāšanu 1889.gada 3.augustā šie bīstamie braucieni rīkoti arvien mazāk un tagad vidzemnieku labību un preces pārvadā dzelzceļi un smagie automobiļi.”[4]

Krimuldas novada vēstures draugu biedrības materiālos glabājas novadpētnieka Ernesta Artura Migliņa (1921.-2012.g.) pieraksti. Rakstot par Raganas krogu, viņš atceras arī sava tēva (Ernesta Migliņa, 1884.-1964.g.) stāstīto par Rīgā braucēju pulcēšanos drošākam ceļam un vienai šādai pajūgu virknei piedzīvoto laupītāju uzbrukumu, kas pēc novadpētnieka domām varēja būt noticis ap 1920.gadu. Iespējams tomēr, ka atgadījums norisinājies vēl pirms I Pasaules kara:

“Tas notika pirms “Štāls” kroga (Štāles krogs atradās apm. Vidzemes šosejas 29.kilometrā, pirms Vangažiem – red. piez.), kad mūsu karavānu apturēja trīs laupītāji zirgos. Bija ziemas laiks, visi brauca ragavās. Divi no laupītājiem pārmeklēja vezumus, trešais turēja viņu zirgus. Par vienu no vezumiem gulēja vīrs ar lielu bārdu lielā sardzes kažokā. Kad abi laupītāji piegāja pie gulošā, atskanēja pavēle krievu valodā: “Davai, stavai!” Šis vīrs kā cēlies, tā šāvis ar abās rokās esošām pistolēm un nošāvis abus. Trešais tūlīt ar visiem trim zirgiem pazuda no ceļa.”[5]

Oficiālajā izdevumā “Valdības Vēstnesis” 1928.gadā bija publicētas statistikas ziņas par slepkavībām un laupīšanām Latvijā. Rakstam ir pievienots redakcijas komentārs, kurā lasām:

“Lasītājam radīsies jautājums, bet kā tad bija ar slepkavībām priekš pasaules kara, t.i. Krievijas laika Latvijā. Noteiktu statistisko datu par priekškara slepkavību skaitu Latvijā trūkst, tomēr droši var teikt, ka slepkavības laupīšanas nolūkos ir mazinājušās un ka Latvijas drošības aparats – policija un aizsargi, ir labāks kā bijušās Krievijas policija. Agrāk organizētu bandu veidā slepkavoja un laupīja ceļiniekus pat tuvākā Rīgas apkārtnē, piemēram Vidzemes šosejā, Baložu apkaimē, Kauču silā, Sārmu silā un t. t. Bija vietas, kur laucinieki naktīs brauca tikai pulciņos un bruņojušies.”[6]

Gandrīz vai kā lai neļautu izbalēt Kauču sila laupītāju slavai un vienlaikus pierādītu “Valdības Vēstnesī” teikto par aizsargu un policijas darba spējām, nākamajā 1929.gadā vairāki laupītāji uzbruka zemnieku pajūgiem Vidzemes šosejā starp Vangažu Griķu krogu un Inčukalna Sila krogu. Tā kā notikums ir detalizēti aprakstīts, izteiksmīgi raksturojot gan noziedznieku rīcību, gan sava laika ikdienu kā arī aizsargu un policijas darba metodes, vērts attiecīgos rakstus citēt pilnībā. “Latvijas Kareivis” 3.novembrī operatīvi ziņoja:

“Piektdienas vakarā Griģu krogus iedzīvotājiem ienākušas ziņas, ka uz siena kaudzes atrodoties svešas personas. Vietējais kalējs Jānis Jugbārdis uņ Jānis Legzdiņš nogājuši pie minētās siena kaudzes un Jugbārdis uzsaucis, lai kāpjot zemē. No siena kaudzes norībējis šāviens un ievainotais Jugbārdis saļimis zemē. Ļaundari bēguši uz mežu. Legzdiņš raidījis tiem pakaļ šāvienus, bet nav trāpījis. J. nogādāts Rīgas I pilsētas slimnīcā. Nekavējoši noorganizēti vietējie aizsargi un ar smago automobili sekojuši ļaundariem. Augšminētie noziedznieki apmēram starp 25. un 27.klm. uz Vidzemes šosejas aizturējuši no Rīgas braucošos laucinieku pajūgus un tos aplaupījuši. Viens parasti nostājies pie zirga galvas un otrs, apdraudot ar revolveri iekšā sēdētāju, atprasījis naudu. Apmēram laikā no plkst. 19 līdz 21 vakarā aplaupīti: Jānis Āboliņš no Krimuldas pag. Līčupu mājām, Kārlis Ozoliņš no Pabažu pag., Šarkankalnu mājām, Fricis Čiče, čigāns no Tukuma, kam laimējies izbēgt, Eduards Segliņš no Sējas pag., Vēžu mājām, Jānis Āboliņš no Mores pag. un Jānis Visa no Bīriņu pag., Cepas mājām.

Naktī uz piektdienu divi jauni cilvēki, vidēja auguma, uzlauzuši logu Gāles krogā,Inčukalna pagasta un nozaguši papirosus un apm. 20 pudeles liķiera, pēc kam nozuduši. Ievērojot to apstākli, ka laupītāji bijuši apdzērušies, domājams, ka tie būs izdarījuši ielaušanas zādzību Gāles krogā. Laupītāju gūstīšanai sperti enerģiski soļi, ielencot ar aizsargiem un policijas ierēdņiem visus apkārtējos mežus.

Ap plkst. 2 rītā 12. pol. iecirkņa policisti pie Juglas tilta aizturējuši kādu vīrieti un drīz arī otru. Tie nevarēja uzrādīt personības dokumentus. Pie abiem atrada ieročus. Pēdējais no aizturētiem veikli izrāvās un paguva aizbēgt. Apcietināto nogādāja Rīgas prefektūrā un nodeva kriminālpolicijas rīcībā. Viņš uzdevās par Osipu Žukovski, no Šķibes pag., Jelgavas apr., Bajāru mājām. Laupīšanu Ž. noliedza.

Nopratināšanā sapinās un beidzot noziegumā atzinās, izdodot arī līdzvainīgos. Vakar vēlu vakarā Rīgas apr. pol. pr-ks Tikmans, centrālās kriminālpolicijas pr-ka palīgs A.Taube, 2.raj. inspektors Bērziņš, vairāki policisti un apcietinātais automobili izbrauca uz Inčukalnu, lai pēc Žukova norādījumiem pārējos ļaundarus pārsteigtu viņu dzīvesvietās. Līdz pusnaktij policisti Rīgā nebija atgriezušies.”[7]

Policija patiešām rīkojās ātri un rezultatīvi. Jau pēc divām dienām “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis” publicēja tālāko notikumu izklāstu, kura virsraksts “Apcietināti Vidzemes šosejas laupītāji” izteica lietas iznākumu:

“Saņēmusi telegramu par Vidzemes šosejā izdarītām vairākām laupīšanām, Jelgavas policija nekavējoši komandēja Elejas policijas priekšnieku un Vircavas pagasta vec. kārtībnieku Grīnu ar vietējiem aizsargiem un citus polic. uz Vircavas pag. Lielkočiem. Policija Lielkočos istabā pie galda pārsteigusi 8 personas spēlējot kārtis. Viņiem uzsaukts “Rokas augšā,” bet viens no tiem, Grīnbergs mēģinājis iebāzt roku kabatā. Uzraugs Rozenbergs atkārtoti uzsaucis “Rokas augšā,” bet robežsargs Kipris satvēris Grīnberga roku un no viņa kabatas izņēmis Sauer Sohn revolveri ar 7 pielādētām patronam, no kuram viena atradusies stobrā. Grīnberga bikšu kabatā [atrada] vēl 2 patronas. Apcietinātais Alberts Grīnbergs dzimis 1906.g., strādnieks, bez noteiktas dzīves vietas, un paskaidrojis, ka ar līdzdalībnieku laupīšanā Jāzepu Žukovski iepazinies pirms 4 gadiem. 28.okt. ar Žukovski norunājuši braukt uz Rīgu, bet no turienes aizbraukuši ar auto līdz Baložu krogam, no kura nogājuši Siguldas virziena apm. 30 kilometrus un kādā krogā pārgulējusi nakti, bet otra rītā nogājuši līdz Siguldai, kur apzaguši pretīm Siguldas stacijai šosejas malā esošo krogu. Žukovskis no kases izņēmis 15–16 latus sīkā nauda, kurus nodevis Grīnbergam, paņemot vēl citas preces, starp tām 8 pudeles vīna un liķiera. Pēc tam devušies Rīgas virzienā, bet pie kāda cita kroga uzkāpuši siena kaudzē, palikuši tur līdz 1.nov. pēcpusdienai un dzēruši nozagtos dzērienus. Viņus pamanījis kāds vīrietis, kas piegājis pie kaudzes un pavēlējis nokāpt. Grīnbergs un Žukovskis nav tam paklausījuši. Vīrietis reizi izšāvis un aizgājis, bet drusku vēlāk atnācis vēl ar 2 vīriešiem un saucis lai kāpj zemē. Žukovskis un Grīnbergs izšāvuši uz vīriešiem, tad nolēkusi no siena kaudzes un, skrienot uz mežu, Grīnbergs atšaudījies. Grīnbergam līdz bijušas 25 patronas, no kuram 2 izšāvis mērķī, bet pārējās atšaudoties un vēlāk pie pajūgu apturēšanas.

Pec tam Grīnbergs un Žukovskis iznākuši no meža un gājuši Rīgas virzienā. Pavisam nolaupījuši Ls 48,– un naudu izdalījuši. Žukovskis Grīnbergam atzinies, ka pirms dažiem mēnešiem Vecsvirlaukas pag. nozadzis šauteni, drēbes un velosipēdu, šauteni noglabājis Vircavas Lapu kroga mežā, bet pārējās mantas nodevis kādam savam paziņam. Šauteni 3.nov. norādītā vietā arī atrada. Grīnbergs, tāpat arī apcietinātais Žukovskis nodoti kriminālai pārvaldei.”[8]

Avoti:
1 No iekšzemes // Baltijas Zemkopis. - 1881. - Nr. 7. - 18. februāris. Skatīts: periodika.lv
2 Melnalksnis, A. No atmiņu aizbiruša avota // Piesaule. – 1928. – Nr. 3. – 1. marts. Skatīts: periodika.lv
3 Austriņš, Antons. Ar pēdējo diližansu // Piesaule. – 1930. – Nr. 6. – 1. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
4 Šodien pirms gadu simteņiem un nesenā pagātnē // Rīts. – 1935. – Nr. 211. – 3. augusts. Skatīts: periodika.lv
5 Migliņš, Ernests. Par krogiem. Rokraksts. Krimuldas novada vēstures draugu biedrības materiālu krājums.
6 Slepkavību un laupīšanu statistika Latvijā // Valdības Vēstnesis. – 1928. – Nr. 3. – 4. janvāris. Skatīts: periodika.lv
7 xs., t. Pārdroša laupīšana Vidzemes šosejā // Latvijas Kareivis. – 1929. – Nr. 250. – 3. novembris. Skatīts: periodika.lv
8 Apcietināti Vidzemes šosejas laupītāji // Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis. – 1929. – Nr. 346. – 5. novembris. Skatīts: periodika.lv