Žirafes
Žirafes ir visaugstākie dzīvnieki pasaulē. Viena no divām līdz mūsdienām izdzīvojušām žirafu dzimtas sugām (otra ir okapi).
Vēsture. Žirafju zīmējumi sastopami uz alu sienām, piemēram Maguras alā (Bulgārija).
Žirafes esot bijušas zināmas jau senajiem ēģiptiešiem, lai gan šīs tautas apdzīvotajā teritorija žirafēm nav dabiskā vide. Skaidrojums, kāpēc ēģiptieši zina par žirafēm, kaut gan tās nedzīvoja Ēģiptē ir vienkāršs – faraonam Ramzesam II kā jau katram kārtīgam valdniekam bija savas kaprīzes – viena no tām – audzēt dažādus eksotiskus dzīvniekus, tai skaitā žirafes. Var teikt, ka Ramzess II bija izveidojis privātu zoodārzu. Tamdēļ senēģiptiešu ekspedīcijas devās Melnā kontinenta dziļumos eksotisku dzīvnieku meklējumos.
Bet grieķi, kas turpat vien dzīvojās, šos dzīvniekus uzskatīja par leģendām. Nedaudz smieklīgi, bet viņi domāja, ka žirafes ir kamieļa un leoparda krustojums, tāpēc bija nodēvējuši šo dzīvnieku apvienojumu jeb žirafes par kamieļpardu, latīniskais nosaukums žirafēm ir palicis saistīts ar kamieļpardu – Giraffa camelopardalis.
Bet romieši tajā pašā laikā jau bija pieraduši, ka žirafes tiek ķertas un dāvinātas imperatoriem. Pēc tam eksotiskos dzīvniekus varēja aplūkot kādā izstādē vai cirkā.
Ķīnieši par žirafēm uzzināja bišķ ātrāk nekā eiropieši – 1414.gadā. Viņi žirafē saskatīja līdzību ar savā mitoloģijā esošo dzīvnieku kvilinu (qilin) un arī mūsdienās vārds kirin dažās Āzijas valstīs tiek lietots lai apzīmētu žirafes. Starp citu – Āzijas un Eiropas teritorijās žirafes dzīvojās aizvēsturē.
Žirafu attēli tradicionāli afrikāņu mķslā, piemēram cvanu kokgriezumos.
Tikai tālajā 1486.gadā par žirafēm padzirdēja eiropieši un arī tikai bagātnieku dēļ – šoreiz pie vainas florencietis Lorenco de Mediči.
Pēdējās desmitgadēs žirafu populācija dramatiski samazinājās, tādēļ 2016.gadā tās iekļāva izmirstošo dzīvnieku sarakstā. Šā iemesla dēļ kopš 2014.gada 21.jūnijā svin Pasaules žirafju dienu.
Vēsturiski pētnieki bieži ir apzinājuši savvaļas žirafu populācijas apmēru no lidmašīnām, taču dažos apgabalos, žirafes var palikt nepamanītas zem kokiem. Jauna, modernākā pieeja ietver fotogrāfiju izmantošanu. Datorprogramma skenē attēlus un atpazīst žirafes, pamatojoties uz viņu unikālajiem plankumu rakstiem.
Vairākas reizes ir arī mēģināts pārvietot šos dzīvniekus uz apgabaliem, kur to ir maz, piemēram, rezervātos Nigērā, Čadā un Ugandā. Piemēram, 2015.gadā uz Ugandas Mburo ezera nacionālo parku pārvietoja 15 žirafes. Šobrīd to skaits tur jau ir sasniedzis 37.
Pēdējos septiņus gadus 21 Āfrikas valstī datus par žirafju daudzumu vāca gan valdības un bezpeļņas organizācijas, gan arī pētnieki un brīvprātīgie. Pēdējie pētījumi liecina, ka visā Āfrikā ir pieaudzis žirafu skaits - apmēram 117 000, jo 2022.gadā savvaļā mītošo žirafu skaits ir par 20% lielāks nekā 2015.gadā.
Tomēr žirafu skaits joprojām ir salīdzinoši neliels, ņemot vērā, ka pirms pāris simtiem gadu bija zināms par miljonu šo dzīvnieku. Daži zinātnieki to sauc par "kluso izmiršanu".
Raksturojums. Žirafes ir pazīstamas ar saviem garajiem kakliem, raibo rakstu, 50 centimetrus garo mēli un kuplajām skropstām, vienmēr ir aizrāvuši cilvēkus. Tām ir augstākais asinsspiediens starp visiem sauszemes zīdītājiem, kā arī žirafu galvās ir īpaši vārsti, kas nodrošina, ka tās nenoģībst pēc noliekšanās.
Žirafes (tāpat kā kaķi un kamieļi) ir "citādi ejošie" - iešanai sākumā tie vienlaicīgi paceļ labās puses priekšķepu un pakaļķepu, pēc tam - kreisās puses.
Žirafu sugas. Interesanti, ka vēl pavisam nesen pētnieki uzskatīja, ka ir tikai viena žirafu suga, taču jaunākie ģenētiskie pierādījumi liecina, ka šobrīd ir sastopamas četras: ziemeļu, Somālijas, masaju un dienvidu. Pēdējās nosauktās sugas populācija ir saglabājusies samērā stabila. Vēl septiņas citas žirafu sugas ir izmirušas.
Ziemeļu žirafes. Tā ir visapdraudētākā suga. Tās pārstāvji dzīvo izolētās populācijās visā centrālajā un rieteņu Āfrikā, kā arī Ugandā un daļā Kenijas. Jaunākajos pētījumos tiek lēsts, ka ir vairāk nekā 5900 šīs sugas pārstāvju, kas ir ievērojams pieaugums salīdzinājumā ar 2015.gadu, kad to bija tikai 4780, bet tik un tā skaits ir salīdzinoši mazs.
Somālijas žirafe. Otra apdraudēta žirafu suga. Tās pārstāvji galvenokārt dzīvo Kenijas ziemeļos. Pētnieki lēš, ka šo dzīvnieku ir 16 000, kas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā 2015.gadā. Taču šis pieaugums, visticamāk, lielā mērā ir saistīts ar precīzākiem apsekojumu datiem.
Masaju žirafes. Āfrikā šobrīd mīt arī ap 45 000 masaju žirafu, kas galvenokārt sastopamas Tanzānijā un Kenijas dienvidos. Tas ir par 44% vairāk nekā pirms septiņiem gadiem. Masaju žirafu skaits Āfrikā trīsdesmit gadu laikā saruka par 30%. Saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības datiem tas samazinājās no aptuveni 155 000 1985.gadā līdz 97 000 2015.gadā. Savas dienas parasti vada atklātā vai krūmu savannā līdz pat 20 stundām diennaktī košļājot no kokiem un krūmiem norautās lapas. Tāda barošanās nepieciešama, lai milzīgo ķermeni apgādātu ar nepieciešamo enerģijas daudzumu.
Dienvidu žirafes. Dzīvo Namībijā, Botsvānā, Dienvidāfrikā, ir ap 48 000, kas ir gandrīz tikpat, cik 2015.gadā.
Žirafes ekosistēmā. Ar savu garo kaklu žirafes aizsniedz lapas, ziedus un augļus, kas lielākajai daļai dzīvnieku nav sasniedzami. Kad augi un augļi iziet cauri žirafu gremošanas sistēmai, dabā nonāk sēklas, kas ļauj dīgt nākamajiem augiem. Žirafes ir arī ērču pārnēsātāji, tādējādi nodrošinot barību putniem, kas barojas ar tām.
Žirafu malumedības. Malumednieki turpina nogalināt žirafes. Joprojām ir daži apgabali, kur nav iespējams iegūt datus par žirafēm, piemēram, Dienvidsudāna, jo reģionā valda nemieri un pilsoņu karš. Zinātniekiem ir pamatotas bažas, ka tur ir pieaugusi malumedniecība, kas var ievērojami samazināt žirafu populāciju.
Arī citās Āfrikas valstīs nelegālas žirafu medības joprojām ir liela problēma. Žirafes, galvenokārt, nogalina to gaļas, ādas un astes dēļ. Tāpat arī naftas un gāzes ceļu izbūve un paplašināšana draud sadrumstalot biotopu, tādā veidā apdraudot žirafu mājvietu un līdz ar to arī to populācijas apjomu.
Saites.
Žirafu dzimta.
