Aliens

Kembridžas profesors: ateisms cilvēku sabiedrībā ir tikpat dabīgs kā reliģija

Pretēji mūsdienās izplatītajam priekšstatam par ateisma vēsturi, Kembridžas universitātes profesors Tims Vaitmeršs (Tim Whitmarsh) savā 16.februārī iznākušajā grāmatā "Battling the Gods" apgalvo, ka neticība dieviem antīkajā pasaulē uzplauka tieši politeiskajās senās Grieķijas un Romas kultūras, tādējādi apšaubot pieņēmumu, ka cilvēks ir iedzimti tendēts ticēt pārdabisku spēku esamībai. 

Kembridžas universitātes profesora veiktais pētījums liek pārskatīt divus pieņēmumus, uz kuriem savās diskusijās balstās mūsdienu ticīgie un ateisti:

1. Ideju par ateismu kā nesenu, modernās Rietumu civilizācijas radītu pasaules uzskatu;
2. Ideju par reliģijas universālismu, kura postulē, ka cilvēkam piemīt dabiska nosliece ticēt dieviem vai Dievam.

Līdz šim mēs domājām, ka ateisms ir mūsdienu Rietumu civilizācijai raksturīgs fenomens, taču patiesībā ateisms senajā pasaulē pastāvēja daudz plašākās, nereti par pieņemamām atzītās formās, nekā vēlākajās kultūrās. Senie ateisti savos spriedumos balstījās ne tik daudz uz zinātniskiem iemesliem, kā universāliem argumentiem pret neticamiem reliģijas paradoksiem.

Sengrieķu reliģija

Senajā Grieķijā laika periodā starp 650. un 320.g.pmē. bija izveidojušas 1200 atsevišķas pilsētvalstis, katra ar savām tradīcijām, likumiem un valdību. Katrai polisai bija savs dievs-aizgādnis, kuram par godu tika celti tempļi un rīkoti publiski svētki. Pastāvēja arī lielākas reliģisku kultu apvienības, kurās bija apvienotas vairākas pilsētas, kas kopīgā svētnīcā pielūdza kādu vienu, konkrētu dievu. Sengrieķi, uzsākot jebkuru svarīgu pasākumu, pielūdza dievus un tiem upurēja. Dievi bija tie, kas aizsargāja likumus un tiesības. Tempļos glabājās svarīgi dokumenti un tur atradās arī polisas kase. Dievi tika piesaukti arī privātos darījumos un pavisam ikdienišķās lietās (līdzīgi kā mūsdienu izsaucieni - "Jēziņ!").

Grieķu reliģijas vēsturē izdala pirmsolimpisko periodu un olimpisko periodu.

Pirmsolimpiskajā reliģijā tika pielūgtas haotiskas dabas dievības un dēmoni, kurus, attīstoties grieķu civilizācijai un veidojoties olimpiskajai reliģijai, nomainīja daudz cildenāki, jau cilvēkiem līdzīgi dievi. Jauno dievu pasauli, kura aprakstīta grieķu mītos, sistematizēja un sakārtoja pirmie lielie grieķu dzejnieki - Homērs (VIII gs.pmē.) un, jo īpaši, Hēsiods (VII gs.pmē.). Gan Homēram, gan Hēsiodam, galvenie grieķu dievi veidoja 12 personu ģimeni ar augstāko dievu Zevu priekšgalā. Viņu mājvieta bija augstākais kalns Grieķijā - Tesālijas Olimps, no kā arī cēlies šī perioda dievu nosaukums.

Homēra un Hēsioda aprakstītie dievi bija antropomorfi, tiem piemita visas cilvēku īpašības, viņi arī uzvedās kā cilvēki. Vienīgā atšķirība starp cilvēkiem un Olimpa dieviem bija tāda, ka pēdējie bija nemirstīgi un mūžīgi jauni.

Senajiem grieķiem nebija speciāli apmācītu priesteru, kā arī nebija dogmu un svēto grāmatu, kas būtu jāskaidro un jāinterpretē. Grieķu civilizācijai bija sveša ideja par profesionālu priesteru kārtu, kura mācītu cilvēkiem, kā pareizi dzīvot, saskaņā ar dievu nolikto kārtību.

Priesteri bija tautas sapulcē ievēlētas parastas amatpersonas, kuras bija atbildīgas par to, lai svētkos un upurēšanas reizes ceremonija noritētu pareizi.

Vecs kā kalni...

Profesors Vaitmeršs savā grāmatā apkopojis faktus par 1000 gadus garu senās vēstures periodu, kas liecina, ka ateisms ir, viņa vārdiem sakot, "tikpat vecs kā kalni." Senākie vēsturē zināmie neticības piemēri laika ziņā sakrīt ar II Tempļa periodu (530.-70.g.pmē.) jūdaismā, kas ir ilgi pirms kristietības un islāma rašanās.

Filozofs Ksenofans no Kolofonas (570.-470.g.pmē.) ļoti asi kritizēja Homēra reliģiju. Viņam īpaši nepatika Olimpa dievu nepastāvīgie morālie uzskati. "Homērs un Hēsiods," - rakstīja Ksenofans, "piedēvēja dieviem visu to, kas cilvēkam dara kaunu un negodu." Filozofs vērsās arī pret dievu antropomorfismu, rakstot: "Mirstīgie pieļauj, ka dievi piedzimst tāpat kā viņi, ka tie valkā cilvēku drānas, ka tiem ir cilvēka balss un cilvēka izskats. Ja vēršiem, zirgiem vai lauvām būtu rokas un ja tie prastu gleznot un veidot statujas tāpat kā cilvēki, tie gleznotu dievus pēc sava tēla un līdzības. Etiopieši apgalvo, ka viņu dievi esot melni un ka tiem esot strupi deguni. Bet trāķieši domā, ka tiem ir zilas acis un rudi mati."

Tomēr Ksenofanu par ateistu nevar uzskatīt, jo viņš līdztekus Homēra dievu panteona kritikai pauda monoteistiskas idejas: “Viens vienīgs ir dievs, visaugstākais starp dieviem un ļaudīm, kas nav līdzīgs mirstīgajiem ne pēc vaiga, ne pēc sava gara. Dievs visu redz, visu saprot, visu dzird. Bez pūlēm viņš visus atdzīvina ar savu saprātu un domu.”

Grāmatā aplūkotajā tūkstoš gadu garajā periodā savu taisnību centās pierādīt dažādas pret ticību dieviem skeptiski noskaņotas filozofiskas skolas un rakstnieki.
Viens no lielākajiem sengrieķu filozofiem, Platons, kurš dzīvoja un darbojās VI gs.pmē., teicis, ka viņa neticīgie laikabiedri nav pirmie, kuri apšaubījuši dievu eksistenci.

Mūsdienu ticīgo un ateistu diskusijās netiek ņemts vēra fakts, ka ateistu uzskati lielākoties cilvēces vēsturē nav fiksēti rakstiski, uzskata Vaitmeršs. Līdztekus ateistu paustajiem uzskatiem par to, ka reliģija ir mantojums no senākas, primitīvākas cilvēces apziņas attīstības stadijas, ideja par reliģijas universālismu tika būvēta, lielā mērā balstoties uz priekšstatu, ka senās sabiedrības bija dabiski reliģiozas, jo cilvēka dabā ir ieprogrammēts ticēt pārdabiskiem spēkiem.

Taču abi pieņēmumi nav patiesi, saka Vaitmeršs.

Tolerantais pasaules uzskats

Antīkajā pasaulē ateisms tika uztverts kā viens no daudzajiem veidiem, kā skaidrot jautājumu par dievu esamību un to nozīmi cilvēku dzīvē. Tomēr reizēm tika izdoti pret neticīgajiem vērsti likumi, kā, piemēram, V gs.pmē. Atēnas, kad slavenais filozofs Sokrāts tika apsūdzēts un tiesāts par neticību pilsētas dieviem un jaunatnes maitāšanā.

Ateisms, lai arī tas radies un izpaudies dažādās formās, senajā pasaulē tika nodots no paaudzes uz paaudzi. Senie ateisti risināja tik fundamentālus jautājumus, ka vēl šodien daudzi jautā: kā senie filozofi izskaidrojuši neticamus reliģijas paradoksus.

Ateisma tendences sengrieķu filozofijā

Šaubām par dievu eksistenci var izsekot no vissenāko filozofu darbiem līdz pat vēlāka perioda slavenu grieķu domātāju, piemēram, Epikūra uzskatiem.

Grieķu filozofija radās Mazāzijas joniešu pilsētās un grieķu kolonijās Dienviditālijā V gs.pmē. Grieķu filozofus vairs neapmierināja pasaules mītiskais skaidrojums. Viņi uzskatīja, ka pasaule radusies no kādas pirmvielas.

Senākie grieķu filozofi jautājumus par pasaules izcelsmi un kārtību centās izskaidrot racionāli un pierādami, balstoties uz novērojumiem.

Lai gan senāko grieķu filozofu pasaules un dabas skaidrojumi, skatoties no mūsdienu skatpunkta, mums šķiet naivi, tomēr viņu nozīmē cilvēces domas vēsturē ir būtiska. Viņu nopelns ir jauna domāšanas veida attīstīšana, centieni racionāli izskaidrot dabas procesus, kurus līdz tam skaidroja ar mītu palīdzību. Ar pirmajiem grieķu filozofiem sākas jauns posms cilvēces domāšanas vēsturē - cilvēki sāka ticēt savām prāta spējām, izprast sabiedrības un pasaules norises.

Taless no Milētas (625.-547.g.pmē.), kas tiek uzskatīts par grieķu filozofijas un zinātnes pamatlicēju, vairs neuzskatīja debess spīdekļus par dieviem, bet par dabiskiem, materiāliem ķermeņiem. Viņš arī noteica Saules aptumsumu 585.g.pmē., izskaidrojot šo fenomenu ar to, ka Mēness aizsedz Sauli.

Talesa skolnieks Anaksimandrs, par kura dzīvi tikpat kā nekas nav zināms, uzskatīja, ka viss dzīvais Saules siltuma ietekmē nācis no jūras.

V gs.pmē. radās mācība par atomiem - nedalāmām vielas pirmvienībām. Ievērojamākais atomists bija Demokrīts no Abdēras (470.-370.g.pmē.), kurš uzskatīja, ka pasaulē reāli eksistē tikai atomi un tukšums. Atomu skaits ir bezgalīgs, tie var atšķirties pēc formas, savstarpējās kārtības un izvietojuma. Atomi kustās bezgalīgi tukšā telpā. Pēc Demokrita domām, pasaulei kā tādai nav ārēju cēloņu un visi procesi ir dabiski.

Runājot par reliģiju, Demokrits atzīst, ka tā ir vēsturiska parādība, sākumā tās nebija. Reliģija radās sakarā ar bailēm no daudzveidīgajiem dabas spēkiem, kurus cilvēki, neprazdami izskaidrot ar dabiskiem cēloņiem, saistīja ar dievu darbību. Cilvēki maldīgi iedomājas, ka dievi ir nemirstīgi, mācīja Demokrits.

Helēnisma perioda sengrieķu filozofs Epikūrs (371.-270.g.pmē.) atzina, ka viss pasaulē ir materiāls - eksistē tikai atomi un tukšums. Epikūrs neapšauba dievu esamību, taču tos uzskata par īpašu atomu kombināciju. Tāpat arī dvēsele ir atomu savienojums. Viņaprāt, pasaule ir izzināma ar sajūtām. No lietām izplūst atomu kompleksi, kas veido tēlus, kurus uztver sajūtas.

Epikūrieši noraidīja mācību par iepriekšnolemtību un domu, ka dievi nosaka un kontrolē cilvēku dzīves.

Viens Dievs

Senais ateisma periods beidzās tad, kad salīdzinoši toleranto politeitisko sabiedrību nomainīja impērijas vara, kura no saviem pilsoņiem pieprasīja ticību vienam Dievam. Kristietības pieņemšana Romas impērijā VI gadsimtā bija zemestrīcei līdzīgs notikums, jo reliģijas absolūtisms tika izmantots, lai pārvaldītu milzīgo impēriju, sacīja Vaitmeršs.

Romas impērijas norieta periodā lielākā daļa enerģijas tika veltīta cīņai pret ķecerīgām mācībām, kas piedāvāja kristietību citā formā nekā oficiālā baznīca. 380.gadā izdotais Romas imperatora Teodosija I dekrēts skaidri un gaiši definēja, kas ir un kas nav katoļu ticība. Tas pilnībā izslēdza jebkādu ateistiska vai materiālistiska pasaules uzskata esamību.

Attēls: Sokrāta nāve. Žaka Luisa Deivida glezna (1787.).

Avoti:
pasthorizons.com
Parandovskis, Jans. Mitoloģija. Rīgā: Zinātne
Rubenis, Andris. 1998. Senās Grieķijas kultūra. Rīgā: Zvaigzne ABC
Kūle, Maija un Kūlis, Rihards. 1998. Filozofija. Rīgā: Zvaigzne ABC
Pasaules Vēsture I vidusskolai. Rīgā: Zvaigzne ABC, 2003. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.