Aliens

Sarkanbrūno uzvaras parādei Brestā - 75

1939.gada 22.septembris ir diena, ko nepavisam nepatīk atcerēties ne vācu, ne krievu oficiālajiem vēsturniekiem un vēl jo mazāk - šo valstu politiķiem. Taču Austrumeiropas XX gs. vēsturē tā iezīmē ļoti svarīgu notikumu ar dziļi simbolisku nozīmi - pēc tam, kad abi agresori, izpildot tā paša gada 23.augustā Maskavā parakstītā Vācijas-PSRS neuzbrukšanas līguma (Molotova-Ribentropa pakta) slepenās vienošanās punktus, bija sadalījuši un iekarojuši Polijas teritoriju, Brestā (Brest-Ļitovskā), toreiz Polijā ietilpstošās Rietumukrainas, mūsdienu Rietumbaltkrievijas pilsētā, notika padomju un nacistu kopīgā militārā parāde par godu uzvarai. Krievu un vācu virsnieki, smaidot un salutējot garām soļojošajiem abu armiju izlases vienību kājniekiem, braucošajai bruņu tehnikai un pāri lidojošajām lidmašīnām, stāvēja viens otram blakus uz pilsētas centrālajā laukumā ātrumā sanaglotas nelielas dēļu tribīnes virs kuras mastā plīvoja nacistiskās Vācijas karogs ar kāškrustu centrā. 

Parādes rīkošanas iemesls bija vācu iepriekš ieņemtās Brestas un tās cietokšņa nodošana padomju pusei, kā to paredzēja 21.septembrī parakstītais līgums par PSRS un Lielvācijas demarkācijas līniju Polijā, kas šajā reģionā, atbilstoši Molotova-Ribentropa pakta slepenajos papildu protokolos noteiktajam, dabā tika novilkta pa Bugas upi.

Augstākie virsnieki, kas pieņēma parādi bija mazāk pazīstamais Sarkanās Armijas 29.atsevišķās tanku brigādes komandieris Semjons Krivošejins un jau tolaik militārajās aprindās kā tanku kara stratēģis slavenais vērmahta 19.motorizētā korpusa komandieris, ģenerālis Haincs Guderiāns. Tas pats Guderiāns, kurš 1919.gadā dienēja fon der Golca no valstsvāciešiem izveidotajā un majora J.Bišofa komandētajā Dzelzsdivīzijā Latvijā un 1941.gada vasarā operācijas Barbarosa ietvaros, tikpat sekmīgi kā Polijā un pēc tam arī Francijā, grāva Sarkanās armijas aizsardzību Padomju Savienības austrumu reģionos, ar savu 2.tanku grupu armiju grupas "Centrs" avangardā ejot Maskavas virzienā. Ļoti iespējams, ka tikai Hitlera pēkšņā iedoma pēc Smoļenskas ieņemšanas izmainīt trieciena virzienu, spēkus sadalot un metot tos gan pret Ļeņingradu ziemeļos, gan Kijevu dienvidos, kā rezultātā pret PSRS galvaspilsētu vērstā uzbrukuma temps apsīka, neļāva Guderiāna tankiem nokļūt līdz Sarkanajam laukumam...

Bet cīņas PSRS vēl bija priekšā. Pagaidām nākošie ienaidnieki vēl bija labākie draugi un sabiedrotie. Četrdesmit piecas minūtes pēc parādes sākuma Brestas centrā kara orķestri atskaņoja Lielvācijas un PSRS valsts himnas, svinīgi nolaida Vācijas un pacēla PSRS karogu. Parādes oficiālā daļa bija noslēgusies, vācu vienības drīz devās uz robežas savu pusi, krievu spēki iekārtojās jauiegūtajā pilsētā, bet klātesošie virsnieki - gan armijas komandieri, gan abu pušu drošības dienestu - NKVD un Gestapo pārstāvji, kā tas bija parasts šādos gadījumus, varēja sēsties pie banketa galda un atraisītākā, neformālā gaisotnē pārrunāt sava amata smalkumus...

Kā saprotams, kopīgā parāde ar nacistiem padomju un tagad arī Krievijas pusei ļoti nepatīk - tā nekādi neiet kopā ar mītu par neaizsargātās un miermīlīgās padomju darba tautas episko cīņu pret uzbrūkošo "fašisma mēri" un sekojošās uzvaras glorifikāciju, lai neteiktu - sakralizāciju - kā Krievijas mūsdienu ideoloģijas vienu no stūrakmeņiem. Tāpēc, ja nevar noliegt pašu parādes faktu, tad var vismaz censties mazināt tās nozīmi, kopējo, abu valstu vadības pārstāvju sarunās saskaņoto parādi nodēvējot par vietējas iniciatīvas radītu "svinīgo maršu" vai "ceremoniālu armijas izvešanu," kā to mēģina apgalvot bēdīgi slavenais Krievijas impēriskuma slavinātājs, padomju varas noziegumu noliedzējs un attaisnotājs, Latvijas ārlietu ministrijas "melnajā sarakstā" iekļautais, presē par "vēsturnieku" nereti dēvētais A.Djukovs.

Parāde komandieru atmiņās

Papildu informāciju par parādi var iegūt no tās rīkotāju atmiņām - savus memuārus ir publicējis gan S.Krivošejins (Voroņeža, 1964.g.), gan H.Guderiāns (Heidelberga, 1950.g.).

Varam tikai iztēloties, cik sarežģīti savas atmiņas bija uzrakstīt Krivošejinam, kuram bija jābalansē starp nevēlēšanos klaji melot un nolikt zem sitiena pašam sevi un nepieciešamību palikt padomju ideoloģisko uzstādījumu un vēstures interpretācijas ietvaros.

Krivošejins raksta, ka parādes rīkošanu, nostādot krievu un vācu vienības Brestas centrālajā laukumā, esot uzspiedis Guderiāns. Krivošejins mēģinājis atteikties, aizbildinoties ar savu karavīru nogurumu un nesagatavotību, bet Guderiāns palicis pie sava, norādot uz attiecīgo punktu pušu augstākstāvošo pārstāvju iepriekšējās vienošanās tekstā, kas paredzējis abpusējas, kopīgas parādes rīkošanu. Krivošejinam nācies piekrist, taču viņš piedāvājis šādu, Guderiāna pieņemtu procedūru:

Plkst. 16. Guderiāna daļas ar karogiem priekšā pārgājiena kolonnā pamet pilsētu, bet Krivošejina daļas, arī pārgājiena kolonnā, ienāk Brestā un izkārtojas uz ielām, pa kurām soļo vācu pulki, tiem salutējot ar saviem karogiem. Orķestri spēlē kara maršus.

Guderiāns piedāvātajam variantam piekritis, taču atsevišķi noteicis, ka kopā ar Krivošejinu stāvēs uz tribīnes un sveiks garām ejošās vienības.

Nākošā dienā notiekošo Krivošejins apraksta šādi:

"Plkst. 16.00 mēs ar ģenerāli Guderiānu uzkāpām uz zemas tribīnes. Aiz kājniekiem nāca motorizētā artilērija, pēc tam - tanki. Zemā lidojumā pāri tribīnei pārlidoja kādas divdesmit lidmašīnas. Guderiāns, rādot uz tām, centās pārkliegt motoru troksni:
- Vācu asi! Kolosāli! - viņš kliedza. Es nenoturējos un atkliedzu pretī:
- Mūsējie ir labāki!
- O, jā! - Guderiāns bez īpaša prieka atbildēja.

Pēc tam garām pabrauca automašīnas ar kājniekiem. Daļu no tiem, kā man šķita, es biju jau redzējis. Acīmredzot, Guderiāns, izmantojot apļveida kustību pa tuvākajiem kvartāliem, bija pavēlējis motorizētajiem pulkiem demonstrēt savu spēku vairākas reizes... Beidzot parāde noslēdzās."

Savukārt, ģenerālis Guderiāns savās atmiņās par Brestas nodošanu padomēm un tās laikā rīkoto svinīgo parādi raksta:

"Kā ziņnesis ar vēstīm par krievu tuvošanos ar bruņumašīnu atbrauca jauns krievu virsnieks, kas paziņoja par tanku brigādes pienākšanu. Pēc tam mēs saņēmām ziņas par demarkācijas līniju, ko ārlietu ministrija novilkusi pa Bugu, krieviem atstājot Brestas cietoksni; mēs tādu ministrijas lēmumu uzskatījām par neizdevīgu. Pēc tam tika paziņots, ka rajonu uz austrumiem no demarkācijas līnijas mums jāatstāj līdz 22.septembrim. Piešķirtais laiks bija tik īss, ka mēs pat nevarējām evakuēt ievainotos un savākt sašautos tankus. Kā rādās, sarunās par demarkācijas līnijas novilkšanu un karadarbības pārtraukšanu, nebija pieaicināta neviena militārpersona.

Dienā, kad Bresta tika nodota krieviem, pilsētā ieradās kombrigs Krivošejins, tankists, kurš prata franču valodu; tādējādi man bija vienkārši ar viņu izskaidroties. Visus jautājumus, kas bija palikuši neatrisināti ārlietu ministrijas sagatavotajos dokumentos, mēs abām pusēm apmierinoši atrisinājām tieši uz vietas, sarunās ar krieviem. Mēs varējām paņemt līdzi visu, izņemot poļiem atņemtos krājumus, kuri palika krievu rīcībā, jo tik īsā laikā tos nebija iespējams evakuēt. Mūsu atrašanās Brestā noslēdzās ar atvadu parādi un karogu nomaiņas ceremoniju, kas notika kombriga Krivošejina klātbūtnē."

Iespējams, par 22.septembra Brestas parādi mēs neko daudz nezinātu, ja tās norise, atspoguļošana un izmantošana savā propagandā nebūtu bijusi vajadzīga Vācijas valdībai. Hitlers gribēja parādīt Francijai un Anglijai, ka viņam ar Staļinu nav nekādu domstarpību vai nesaprašanos, Neuzbrukšanas līgums joprojām ir spēkā un, ka Rietumiem nav vērts pat domāt par PSRS iesaistīšanu karā pret Vāciju. Tieši otrādi, - tāpat kā nule ir sadalīta Polija, Vācija ar PSRS sadalīs arī pārējo pasauli! Arī Staļinam šķita, ka šāds "signāls" viņa plāniem nāks tikai par labu - pretējā gadījumā nekādas kopējas parādes nenotiktu.

Tāpēc uz Brestu tika nosūtīti vācu kara korespondenti, kas parādi filmēja un fotogrāfēja. Filmas kadros un saglabājušos gan žurnālistu, gan pašu karavīru uzņemtajos fotoattēlos varam redzēt, ka, pretēji Krivošejina zīmētajai ainai par vācu un krievu vienību teju vai sinhronu iziešanu un ienākšanu Brestā, Sarkanās armijas un vērmahta karavīri draudzīgi un bez steigas sarunājās, sapīpēja, aplūkoja viens otru un pretējās puses kara tehniku. Tāpat augstāk ievietotās filmas fragmentos redzams, ka padomju tankisti, braucot ar tankiem T-26 garām ielas malā izvietotajām vācu karavīru vienībām, cītīgi salutē, cenšoties atdarināt nacistu sveicienu.

Citas "draudzības parādes" iekarotajās teritorijās

Literatūrā ir minētas vēl citas, mazāka apmēra vācu-padomju karaspēku vienību parādes iekarotajās Polijas pilsētās. Piemēram, atbilstoši krievu vēsturnieka Mihaila Semirjagas 1992.gadā publicētajā grāmatā "Тайны сталинской дипломатии. 1939—1941" sniegtajām ziņām, tādas notikušas arī Grodņā, Pinskā un vēl citās Rietumbaltkrievijas un Rietumukrainas apdzīvotajās vietās, kuras bija ieņēmis vācu karaspēks, izvirzoties pāri 1939.gada 23.augustā norunātajai Polijas sadalīšanas robežai.

Lai gan, meklējot tīmeklī, nav izdevies atrast attēlus no kādām citām kopīgām parādēm, izņemot Brestu, tomēr tādu netrūkst, ja meklējam liecības vācu un padomju visu rangu karavīru draudzīgām un atraisītām satikšanās reizēm un sarunām, kopīgai jaunās robežas demarkācijai dabā.

Cietokšņa aizstāvji nepadodas

Vispārējās vēstures grāmatās, stāstot par Brestas parādi, parasti paliek nepieminēts fakts, ka vācieši krieviem nodeva cietoksni, kuru paši nemaz pilnībā nebija ieņēmuši. Sākot no 14.septembra, poļi, Brestas cietoksni aizstāvot, bija atsituši 7 uzbrukumus, aizstāvēšanās cīņās zaudējot apmēram 40% no sastāva. Ievainots bija arī garnizona priekšnieks, atvaļinātais ģenerālis Konstantīns Pļisovskis.

Saprotot situācijas bezcerību, Pļisovskis naktī uz 17.septembri deva pavēli atstāt cietoksni un doties pāri Bugai uz dienvidiem. Lielākā daļa atlikušo karavīru šo iespēju arī izmantoja, šķērsojot upi pa kādu vēl nesapostītu tiltu, taču cietoksnī, lai piesegtu Pļisovska atiešanu, vēl palika brīvprātīgie - atsevišķas, aptuveni bataljona lieluma daļas no 82.kājnieku pulka marša bataljona kapteiņa Vaclava Radziševska vadībā.

17.septembrī cietoksnī palikušie brīvprātīgie atsita kārtējo vācu uzbrukumu, bet naktī Radziševska bataljona atliekas, līdzi ņemot vienu lielgabalu, slepeni ieņēma Sikorska fortu, kuru vācieši uzskatīja par pamestu. Savu kļūdu vācieši pamanīja tikai 19.septembrī, kad piedāvāja poļiem padoties, taču Radziševskis šo piedāvājumu noraidīja. 20.septembrī no rīta vācieši sāka fortu metodiski apšaudīt ar artilēriju, taču uzbrukumā, acīmredzot neuzskatot par vajadzīgu, ņemot vērā cietokšņa paredzamo nodošanu krieviem, vairs nedevās.

22.septembra vakarā, kad pārējā Bresta jau atradās krievu kontrolē, Krivošejins pavēlēja sākt Sikorska forta šturmēšanu. Sarkanās armijas kājnieki, bruņumašīnu atbalstā devās uzbrukumā. Pēc pirmā uzbrukuma atsišanas sekoja vēl divi, kas tāpat tika atsisti, turklāt no vienīgā lielgabala aizstāvjiem izdevās sašaut vienu bruņumašīnu, otra pati iegāzās forta aizsardzības grāvī. Sekmes nebija arī 23. un 24.septembra uzbrukumiem. 26.datumā uzbrukums sākās ar nopietnu smagās artilērijas apšaudi, bet arī šoreiz ieņemt smagus zaudējumus cietošo Radziševska vīru aizstāvēto Sikorska fortu krieviem neizdevās. Kārtējo piedāvājumu padoties viņi atkal noraidīja.

Naktī uz 27.septembri, kad jau kļuva zināms, ka Polija kā valsts ir uzvarēta un sadalīta, bet valdība izbraukusi trimdā uz ārzemēm, kapteinis Radziševskis deva saviem vīriem pēdējo pavēli - izrauzties no aplenkuma, izklīst un patstāvīgi doties uz mājām pie saviem radiniekiem un ģimenēm. Tas daudziem no viņiem, tai skaitā pašam Radziševskim, kura piederīgie dzīvoja Kobrinā, izdevās. Diemžēl drīz vien NKVD iestādes varonīgo kapteini atrada un apcietināja. Pēc vienām ziņām viņš gājis bojā kaut kur krievu lēģeros, pēc citām - Katiņas mežā.

Augšējais attēls: Sarkanās armijas brigādes komandieris (kombrigs) S.Krivošejins un vācu ģenerālis H.Guderiāns pieņem kopējo abu pušu vienību parādi Brestas centrālajā laukumā 1939.gada 22.jūnijā. Avots: Vācijas Federālā arhīva foto, http://en.wikipedia.org.

Avoti:
en.wikipedia.org
ru.wikipedia.org
maxpark.com
kadykchanskiy.livejournal.com
aloban75.livejournal.com
serzigzagser.livejournal.com
sfw.so
holocaustrevisionism.blogspot.com

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.
Pirmo reizi publicēts 23.09.2014.