Aliens

Arheologi atrod pierādījumus kanibālismam pirmajā pastāvīgajā angļu apmetnē Amerikā

Pirmās pastāvīgās angļu kolonijas Amerikā, Džeimsa forta (Virdžīnijā), agrīno vēsturi aptumšo grūtības, kuru smagākais posms ir tā dēvētais "bada laiks," kad 1609..-1610.gada ziemu pārdzīvoja tikai aptuveni 60 cilvēki no 500. Arheologi līdz pat nesenam laikam apšaubīja vēlāk publicētās izdzīvojušo atmiņas, kuras vēstīja, ka bada laikā, kad bija apēsti visi suņi, kaķi, zirgi, žurkas, peles, ādas siksnas un kurpju pazoles, daži no izmisušākajiem kolonistiem kļuvuši par kanibāliem. Tagad šaubu vairs nav - Smitsona institūta Valsts dabas vēstures muzeja (Vašingtona) 1.maijā publiskotais tiesu medicīnas ekspertīzes slēdziens par Džeimsa fortā atrastajām XVII gs. sākuma meitenes skeleta atliekām ir viennozīmīgs - nelaimīgā tikusi sadalīta un apēsta.

Džeimsa fortu nodibināja 1607.gada 14.maijā, kad Virdžīnijas Londonas kompānijas kuģi tur nogādāja 104 cilvēku lielu vīru un zēnu grupu. Anglijas kronis, karaļa Džeimsa I personā, koloniju izveidei kompānijai bija cedējis Ziemeļamerikas piekrastes zemes no 34 līdz 41 paralēlei.

Jaunajam fortam vajadzēja būt viegli aizsargājamam pret konkurentiem Amerikas kolonizācijā no citām Eiropas valstīm - Holandes, Francijas un, jo īpaši, Spānijas. Šo apsvērumu vadīti, karaļa Džeimsa I vārdā nosauktajai apmetnei angļi izvēlējās vietu uz salas, no kuras uz abām pusēm bija labi pārredzama upe (arī nosaukta par Džeimsa upi), kurā tā atradās. Ja tuvotos nedraudzīgo valstu kuģi, tos no forta varētu jau laikus pamanīt un sagatavoties uzbrukuma atsišanai.

Apmetnei jau no paša sākuma bija paredzēta tirdzniecības forta loma, paļaujoties, ka iztikas līdzekļus kolonisti iegūs gan apmainoties precēm ar indiāņiem, gan no piegādēm, kuras kompānija sūtīs no Lielbritānijas. Lai gan kolonisti mēģināja arī paši audzēt dārzeņus un labību, sekmes viņiem bija vājas. Tur bija vainojams ne tikai tas, ka lielākā kolonistu daļa vai nu nemācēja lauku darbus vai kā "džentlmeņi" nebija pieraduši un negribēja tādus darīt, bet arī salas purvainā augsne, kas lauksaimniecībai pavisam nebija piemērota. Dūkstājs sagādāja arī citas problēmas. Rāvainais aku ūdens dzeršanai bez apstrādes bija nederīgs, gluži tāpat kā upes grīvas ūdens, kurš salīdzinoši netālā okeāna dēļ bija sāļš. Daudzi kolonisti, dzerot nekvalitatīvo ūdeni, saslima un nomira. Tie, kuri nesaslima no sliktā ūdens, nereti nomira no malārijas, kuru izplatīja purvājā mītošo odu miriādes.

Lielākā problēma Džeimsa forta kolonistiem tomēr bija nedraudzīgās attiecības ar povatanu konfederācijas indiāņiem, kuri jaunajai apmetnei pirmo reizi uzbruka jau divas nedēļas pēc tās nodibināšanas. Lai arī laiku pa laikam attiecības ar indiāņiem izdevās nedaudz uzlabot, tomēr nevienu brīdi, atrodoties ārpus nocietinājuma, kolonisti nevarēja justies droši, nebaidoties no nolaupīšanas vai nogalināšanas. Angļu un povatanu konflikts beidzās tikai pēc 40 gadiem, kad briti galīgi sakāva indiāņu konfederāciju.

Nākošajos 18 kolonijas pastāvēšanas mēnešos fortam no metropoles pienāca divas piegādes. Diemžēl, trešā piegāde, kura bija vislielākā un sastāvēja no 8 kuģu flotiles vairumam jau esošo un jauno kolonistu izrādījās liktenīga.

Pirmā tuvojošās nelaimes pazīme bija 1609.gada vasaras sausums, kas rudenī atnesa neražu, izpostot jau tā vājos Džeimsa forta lauciņus. Vēl pirms tam, augustā, pēc savainojuma gūšanas nelaimes gadījumā ar pulveri, atpakaļ uz Londonu bija devies kapteinis Džons Smits, kuram bija izdevies nedaudz uzlabot attiecības ar indiāņiem un uzsākt tirgošanos. Uzzinot, ka Smits, pret kuru indiāņiem bija radusies zināma cieņa un bijība, ir projām, povatanu vadonis nolēma, ka pienācis laiks tikt vaļā no angļiem, ko esošajā situācijā vislabāk var panākt ar nomērdēšanu badā. Tirgošanās ar fortu tika pārtraukta.

Tikmēr tuvojošos trešo piegādi Atlantijā pārsteidza vētra un flotiles lielāko kuģi, flagmani "Sea Venture" vējš, atdalījis no pārējiem, aizdzina uz Bahamām, kur kapteinis, lai to paglābtu, bija spiests uzsēdināt uz koraļļu rifa. Atlikušie septiņi kuģi atveda uz Džeimsa fortu daudz jaunu kolonistu, bet maz pārtikas un citu materiālu.

Par to, kas notika 1609.-1610.gada ziemā ir dažādas versijas. Pēc vienas no tām galvenais posta cēlonis bija nemitīgais indiāņu aplenkums, taču ticamāka aina paveras, ja ņemam vērā visus apstākļus - gan neražu, gan problēmas ar indiāņiem, gan kolonistu nemākulīgo vadību.

Džons Smits, kurš, kā iepiekš atzīmēts, pats šajā ziemā Džeimsa fortā gan nebija, par bada laiku savā grāmatā "Generall Historie of Virginia, New England and the Summer Isles" vēlāk rakstīja:

"Tagad mēs visi, pat kapteiņa Smita lielākie nelabvēļi, skarbi izjutām viņa trūkumu: kukurūzas un citu preču vietā no mežoņiem mēs saņēmām nāvējošus ievainojumus no vālēm un bultām; runājot par mūsu cūkam, vistām, kazām, aitām, zirgiem un visām pārējām dzīvām radībām, - tās apēda mūsu komandieri, virsnieki un mežoņi, nedaudz arī mēs baudījām, līdz nekas vairs nepalika pāri.

Tad mēs iemainījām mežoņiem pret pārtiku zobenus, šautenes, visu, kas mums bija (..) pēc sešiem [ziemas] mēnešiem no pieciem simtiem neizdzīvoja vairāk par sešdesmit un tie, kas bija palikuši, atradās nožēlojamā stāvoklī, iztiekot lielākoties no saknēm, augiem, zīlēm, valriekstiem, ogām un tā mazumiņa zivju, ko izdevās noķert.

Bads bija tik liels, ka izmisušākie pat izraka un apēda mežoņus, kurus mēs nogalinājām un aprakām (..) bija arī viens vīrs, kas nogalināja un iesālīja savu sievu. Pirms tas atklājās, daļu no ķermeņa viņš bija jau apēdis. Šis vīrs tika sodīts ar nāvi, kā bija pelnījis un es nevaru tāpēc jums pastāstīt, kā viņš viņu gatavoja - ceptu vai vārītu -, bet par tādu ēdienu kā sālīta sieva es nekad nebiju dzirdējis."

To, ka kanibālisms, bada izmisumā apēdot savus tuviniekus (nerunājot par nogalinātajiem ienaidniekiem - indiāņiem), Džeimsa fortā neaprobežojās ar šo vienu, Smita minēto gadījumu pierādījās, arheologiem nesen atrodot četrpadsmitgadīgas meitenes atliekas un kurām bija redzamas neapšaubāmas cilvēkēšanas pēdas - griezumi un cirtieni.

Meitenes atliekas pētnieki uzgāja 2012.gada vasarā. Kopumā tas bija tikai ceturtais mirušais, ko arheologiem, neskatoties uz salīdzinoši plašajiem izrakumiem, līdz šim izdevies atrast Džeimstaunā. Meitene atradās kādā pagrabā, kas bija piemests ar dažādiem atkritumiem, tai skaitā apēstu dzīvnieku kauliem.

Atrastos kaulus analizēja Smitsona institūta tiesu medicīnas antropologs Duglass Ouslijs, kurš iepriekš veicis ekspertīzes arī policijas vajadzībām. "Šis ir gadījums, kad nepārprotami redzama ķermeņa sadalīšana un audu atdalīšana apēšanai," - saka Ouslijs. Pēc viņa domām kanibāls izmantojis jau mirušu ķermeni, jo kāda cilvēka nogalināšana ar nolūku to apēst no tā laika vērtību sistēmas viedokļa bija nepieņemama rīcība.

Tas, kas to darīja, bija nemākulīgs miesnieks, Ouslijs lēš. Tajā visā jūtams bezcerīgs izmisums. Pēdas uz kauliem rāda, ka pirmais mēģinājums atvērt galvaskausu, četras reizes cērtot tā priekšdaļā bijis neveiksmīgs. Tad kanibāls veicis virkni cirtienu galvaskausa aizmugurējā daļā, un šoreiz viņam to izdevies pāršķelt un piekļūt kārotajām smadzenēm. Dzīvnieku smadzenes, kā arī galvas audi XVII gs. Anglijā bija parasts ēdiens. Asu giezumu un dūrienu pēdas uz meitenes apakšžokļa liecina, ka audi tikuši atdalīti arī no sejas un rīkles.

Ar īpašām metodēm izpētot kaulus, zinātnieki noteica, ka "Džeina," kā viņi meiteni nosauca, savas nāves brīdī bijusi aptuveni 14 gadus veca. Nāves cēlonis, ņemot vērā, ka no skeleta saglabājušies tikai ap 10% kaulu, nav nosakāms. Daļēji saglabājušais galvaskauss tika noskenēts ar muzeja datortomogrāfu un, iegūto attēlu digitāli apstrādājot, pētniekiem izdevās iegūt "Džeinas" galvas rekonstrukciju, ļaujot 3.maijā atklātas izstādes apmeklētājiem ieskatīties sejā cilvēkam, kas tagad simbolizē vienu no daudzajām, pirmo no Eiropas ieradušos Amerikas kolonistu piedzīvotajām traģēdijām.

Augšējais attēls: Džeimsa forta pirmās būves rekonstrukcija.

Avots:
http://smithsonianscience.org/2013/05/forensic-analysis-of-17th-century-human-remains-at-jamestown-va-reveal-evidence-of-cannibalism/

Pirmo reizi publicēts 03.05.2013.