Šūnas
Vairuma bioloģisko organismu pamatvienība.
Bioloģijas nozari, kas pēta šūnu, sauc par citoloģiju.
Vēsture. Šūnas atklāšana un izpēte aizsākās XVII gs., kad izgudroja mikroskopu.
1665.gadā R.Huks (Anglija) atklāja šūnu.
XVII gs. 2.pusē parādījās N.Malpigi (Itālija), N.Grū (Anglija) un A.Lēvenhūka (Nīderlande) darbi par augu un dzīvnieku mikroskopisko uzbūvi.
A.Lēvenhūks pirmais redzēja un 1674.gadā aprakstīja dzīvnieku asins šūnas - eritrocītus. Viņš pats ap 1675.gadu atklāja vienšūņus - t.i., cilvēki uzzināja, ka ir dzīvie organismi, kas sastāv tikai no vienas šūnas.
Šūnu izpēti sekmēja mikroskopa konstrukcijas pilnveidošana. Priekšstati par šūnas uzbūvi stipri paplašinājās XIX gs. pirmajās desmitgadēs sakarā ar H.Linka, F.Meiena, H.Mola (Vācija), Š.Mirbela, P.Tiurpēna (Francija) darbiem.
1831.-1833.gados R.Brauns (Lielbritānija) aprakstīja šūnas kodolu kā patstāvīgu tās sastāvdaļu.
H.Mols 1835.gadā pirmo reizi novēroja šūnu dalīšanos.
M.Šleidens un T.Švanns Vācijā 1838.-1839.gados izveidoja šūnu teoriju.
1839.gadā čehu zinātnieks J.Purkine šūnas iekšējo saturu nosauca par protoplazmu.
1852.gadā R.Remaks (Vācija) aprakstīja šūnu tiešo dalīšanos.
1858.gadā R.Virhovs (Vācija) publicēja slaveno tēzi "Ikviena šūna no šūnas."
XIX gs. beigās citoloģija izveidojās par zinātni.
1874.gadā I.Čistjakovs (Krievija) un 1875.gadā E.Strāsburgers (Vācija) aprakstīja kariokinēzi augiem, bet dzīvniekiem - 1878.gadā P.Peremežko (Krievija) un 1882.gadā V.Flemmings (Vācija).
Pētot apaugļošanās būtību un norisi, tika atklāta mejoze un hromosomu skaita redukcija dzimumšūnu attīstībā; augiem to 1880.-1883.gados atklāja I.Gorožankins (Krievija); dzīvniekiem - 1875.gadā O.Hertvigs (Vācija).
Tika atklāti un aprakstīti galvenie šūnas organoīdi; centrosomas atklāja E.Benedens (Beļģija) 1876.gadā; mitohondrijus dzīvniekiem - 1897.-1898.gados K.Benda (Vācija); mitohondrijus augiem - 1904.gadā F.Mēvess (Vācija); plātnīšu jeb Goldži kompleksu - 1898.gadā K.Goldži (Itālija).
XX gs. notika tālāka šūnu pētīšanas metožu pilnveidošana un papildināšana - tumšā redzes lauka, fāžu-kontrasta, ultravioletā, fluorescences un ekektronu mikroskopija, rentgenu difrakcijas metode, mikrofilmēšana.
XX gs. 1.pusē gūti sasniegumi hromosomu izpētē - S.Mavažins (PSRS), aprakstīta endomitoze - L.Geitlers (Austrija).
Amerikāņu zinātnieks K.Porters 1945.gadā šūnā atklāja endoplazmātisko tīklu.
Tagad pēta šūnas evolūcijas, autoregulācijas, autoreprodukcijas problēmas, šūnas ģenētisko funkciju mehānismu - Ž.Brašē (Francija), šūnu novecošanu - A.Polikārs (Francija), šūnu dzīvības procesus - V.Aleksandrovs, D.Nasonovs (PSRS), šūnu fizioloģiju - A.Trošins (PSRS), šūnu reprodukciju un mitozi - D.Mezija (ASV), šūnu ciklus - L.Žinkins (PSRS).
Uzbūve. Šūnu no ārpuses apņem bioloģiskā membrāna. Iekšpuses citoplazmā izvietoti šūnas organoīdi: mitohondriji, kodols, lizosomas. Citoplazmu caurauž endoplazmātiskais tīkls.
Šūnapvalks - citolemma (lemma - "apvalks" grieķu val.).
