Šakāļi
Canis latrans - "rejošais suns." Tos dēvē arī par "prērijas vilkiem."
Vēsture. Kopš Senās Ēģiptes pirmsdinastiju laika, kad mirušie tika apbedīti tos ierokot seklos bedreskapos, šakāļi tika cieši saistīti ar kapsētām, jo viņi atraka no smiltīm cilvēku ķermeņus un tos ēda. Iespējams, tieši tādēļ senēģiptiešu nāves un pazemes dievību Anubisu simbolizēja melns šakālis (vai suns). Senās Ēģiptes agrīno dinastiju (3100.-2686.g.pmē.) periodā Anubisu attēloja kā šakāli (vai suni). Šakāļu dievs, domājams, Anubiss, ir attēlots akmenī cirstos uzrakstos, kas datēti ar Hor-Aha (Meness?), Džera un citu I dinastijas faraonu valdīšanas laiku. Veseli 8 miljoni kucēnu un suņu mūmijas (92%) tika uzietas sakārā Anubisa katakombās, kur uzietas arī šakāļu mūmijas.
Domājams, mirušo pasargāšana no šakāļiem un savvaļas suņiem bija viens no iemesliem, kāpēc turīgie senēģiptieši sāka būvēt akmens kapenes - mastabas.
Pareizticīgo baznīcā ir (bija?) svētbildes, kurās Sv.Kristofors attēlots ar šakāļa galvu, kas, visdrīzāk ir Anubisa kulta mantojums.
Apraksts. Vidējais ķermeņa garums ir 75-78 cm, svars 7-21 kg.
Mājas suņa galvaskauss pēc formas ir līdzīgāks šakāļa galvaskausam nekā vilka. Vēl viena šakāļa līdzība ar suni - abiem karstumā svīst ķepas.
Lielākais šakāļu ienaidnieks ir pelēkais vilks. Lai aizbaidītu šakāļus, fermeri ap ganībām mēdz izlaistīt vilku urīnu.
Saites.
Suņu dzimta.
