Aliens

Somija

Valsts Skandināvijas pussalas ziemeļos.

Galvaspilsēta - Helsinki.
Iedzīvotāji - 5 500 000. Pamatiedzīvotāji - sāmi, somi.
Nauda - eiras.

Ģeogrāfija. Somijas krasta līnijas garums esot ap 40 000 km, Somijai pieder visvairāk salu no Eiropas valstīm.
Somijā ir ap 60 000 ezeru, kas sastāda 8% valsts teritorijas.

Vēsture.
Somu kristīšana. Zviedru karalis Ēriks Svētais 1155.gadā sarīkoja krustakaru pret “pagānisko” Somiju, pakļaudams tās teritoriju un veikdams varmācīgu somu kristīšanu.
Birgers Jārls no Zviedrijas 1250.gadā nostiprināja Somijā zviedru varu.
1595.gadā Teisenē (Teusina) zviedri un krievu ķeizars Aleksejs Fjodorovičs noslēdza mieru, noteica zviedru-somu valsts robežu: tā gāja no Saimas dienvidos taisni uz ziemeļiem, uz Ledus okeānu.
Somijas ģenerālgubernators bija zviedru augstmanis Pērs Brāge jaunākais 1637.-1640. un 1648.-1654.gadam.
1649.gada vidū pie Fiskarsinjokas upes holandiešu uzņēmējs lika pamatus mūdienu uzņēmumam Fiskars (tagad te ir Fiskari ciems).
Krievu-zviedru karā (1741.-1743.g.). Tajā Zviedrija ar Anglijas atbalstu vēlējās revanšēties Krievijas impērijai par sakāvi Lielajā Ziemeļu karā. Beidzās ar Abo (Somijā) miera traktāta parakstīšanu 1743.gadā. Apstiprināja Nīstades miera līgumu (1721.g.), atzina Krievijas teritoriālos ieguvumus Baltijā. Zviedrija atdeva Krievijas teritoriju Somijas DA daļā, robežu nospraužot pa Kimijoki upi. Abo miera traktāts nostiprināja Krievijas pozīcijas Baltijas jūrā un Pēterpils aizsardzību.
Krievija un Francija slepeni noslēdza līgumu arī 1808.gada 12.oktobrī - Erfurtes konvenciju, kas apstiprināja 1807.gada Tilzītes miera līguma noteikumus. Francija atzina Krievijas tiesības uz Somiju, Moldāviju un Valahiju, kā arī apsolīja ievērot neitralitāti Krievijas-Turcijas kara laikā.
Somi Krievijas impērijā. 1809.gada septembrī Frīdrihshamnē tika noslēgts miers starp Zviedriju un Krievijas impēriju un beidzās krievu-zviedru karš (1808.-1809.g.). Saskaņā ar šo līgumu Zviedrija atdeva Krievijai Somiju, kas nu iekļāvās Krievijas impērijā kā Somijas lielkņaziste. Stokholmā atviegloti nopūtās, jo bija izvairījušies no vēl ;ielākiem zaudējumiem.
1831.-1835.gadam Somijas ģenerālgubernators bija Aleksandrs Meņšikovs (1787.-1869.g.).
1867.gadā Igaunijas ziemeļos un Somijā bija neraža un bada cietējiem pēc krievu valdības iniciatīvas tika vākti ziedojumi. Tas veiksmīgi tika izmantots, lai nodibinātu latviešu biedrību – palīdzības vākšanai igauņiem.
Somijā no krievu puses tika veikta aktīva rusifikācjas politika ar mērķi likvidēt somu autonomiju. Somu historiografijā šis periods ieguvis "vajāšanu laika" (sortokaudet) nosaukumu. Pirmais vajāšanu periods bija no 1899.-1905.gadam, bet otrais - no 1908.-1917.gadam. Tāda politika izsauca plašu somu neapmierinātību.
I Pasaules karš. Vācija visādi mēģināja vājināt Krieviju, ar ievērojamām naudas summām atbalstot gan ekstrēmos revolucionārus – kā Ļeņina lieliniekus, gan pievērsās arī nacionālajām kustībām, sevišķi Somijā un Ukrainā.
Kerenska neatlaidīgā pretošanās nekrievu neatkarības centieniem, kā, piemēram, Somijā, palīdzēja Ļeņinam.
Ministru prezidents Krievijas pirmajā Pagaidu valdībā bija liberāli noskaņotais grāfs Georgijs Ļvovs. Ļeņins jau 1917.gada jūlijā mēģināja pārņemt varu, bet viņa apvērsuma mēģinājums neizdevās un bija jābēg uz Somiju.
Kaut ko Somijā darīja arī vācu monarhists Ridigers fon der Golcs, kas Somiju dabūja pamest un ierasties Latvijā.
Somijas neatkarības pasludināšana (1917.g.). Pasludināja 1917.gada 6.decembrī un jau decembra sākumā vērsās piestarptautiskās sabiedrības ar lūgumu to atzīt. Tomēr Vācijas impērija un Zviedrija paziņoja, ka atzīs Somijas neatkarību tikai pēc tam, kad to būs izdarījusi Padomju Krievija.
Tādejādi somu priekšā izvirzījās jautājums par tālāko darbību. Somu varā galvenokārt bija pārstāvēti monarhisti, to starpā, starp citu, bija arī slavenais somu komponists jans Sibēliuss. 
Krievijas lielinieku valdība atzīst Somijas neatkarību. Pašā Somijā nebija īstas skaidrības, ar ko Krievijā runāt par savas neatkarības jautājumu. Sākumā somi domāja vērsties Dibināšanas sapulcē (Учредительноe собраниe), tomēr tam bija daudz pretinieku Somijas senātā. Noskaņojums somu deputātu vidū strauji mainījās pēc Oktobra apvērsuma un 1917.gada 22.decembrī Somijas seims vienbalsīgi vērsās pie Dibināšanas sapulces ar lūgumu atzīt Somijas neatkarību. Vienlaikus somi saprata, ka nekādas reālas varas šai sapulcei nav. Tādēļ somu sociāldemokrātu partijas pārstšavji slepeni vērsās pie Ļeņina ar jautājumu, vai padomju vara ir gatava atzīt Somijas neatkarību. Ļeņins atbildēja apstiprinoši, jo tāda darbība arī reāli leģitimizēja starptautiskā līmenī tikko pie varas nonākušos lieliniekus.
Jau 1917.gada 31.decembrī Tautas komisāru padome (Совнарком) ar V.Ļeņinu priekšgalā atzina Somijas neatkarību. Tas notika 1917.gada pēdējā dienā un Ļeņins personīgi pasniedza somu politiskajam darbiniekam Pēram Svinhuvudam Somijas neatkarības atzīšanas aktu, ko, savukārt, bija sagatavojis Ārlietu tautas komisārs Ļ.Trockis.
Vispārīgi runājot, Tautas komisāru padomei nebija likumdošanas tiesības, tādēļ šo dekrētu nodeva tālāk apstiprināšanai Viskrievijas Centrālajai izpildkomitejai (Всероссийский центральный исполнительный комитет, ВЦИК), kas bija likumdošanas orgāns. Tā apstiprināja Tautas komisāru padomes dekrētu 1918.gada 4.janvārī. Galīgo punktu Somijas kā neatkarīgas valsts atzīšanā pielika III Viskrievijas Padomju kongresa (III Всероссийский съезд Советов) delegāti 1918.gada 28.janvārī. Tā Krievijas lielinieku valdība kļuva par pirmo, kas atzina Somijas neatkarību. 
Pēc vairākām dienām, kad bija publiskota informācija par atzīsnas dekrētu, J.Staļins avīzē "Pravda" skaidroja Tautas komisariāta padomes lēmumu. Pēc viņa domām, pret to būtu jāizturas kritiski.
Dumpja gatavošana. Taču jau pēc tikai 2 nedēļām Ļeņins tikpat personīgi apsolīja somu sociāldemokrātiem palīdzību ar ieročiem. Solījumu Ļeņins arī izpildīja un pēc dažām dienām - 1918.gada 23.janvārī, Helsingforsā (mūsdienu Helsinki) tika nogādāta liela ieroču krava. Dienu iepriekš (22.janvārī) somu sociāldemokrātu partija nodibināja Somu strādnieku izpildkomiteju, kas uzņēma kursu uz tādas bruņotas sacelšanās gatavošanu, ko atbalstītu Padomju Krievija.
Somijas Pilsoņu karš. Sacelšanās Helsingforsā sākās 1918.gada 27.janvārī, kas vēsturiski arī ir Somijas Pilsoņu kara sākums. Tobrīd varas maiņa bija visai populāra ideja somu strādnieku vidū. Arī sacelšanās sākās pēc strādnieku, nevis somu sociāldemokrātijas līderu iniciatīvas.
Pēc diennakts dumpinieki  bija nodibinājuši kontroli pār Helsinkiem. Vairāku dienu laikā "sarkanie" ieņema lielas apdzīvotās vietas Somijas dienvidos. Tikaveiktas arī reformas īsti lielinieciskā garā - pārņemtas privātas bankas un slēgta "kontrrevolucionāra" prese. Sociāldemokrātu vadībai bija jāseko strādnieku noskaņojumam.
Tomēr dumpiniekiem neizdevās arestēt nevienu Somijas senāta locekli. Praktiski visi tie bēga no Helsingforsas un apmetās Vasā, kas uz vairākiem mēnešiem kļuva par neatkarīgās Somijas gavaspilsētu. Tādejādi galu galā "sarkano" rokās nonāca Dienvidsomija - visvairāk apdzīvotā un industrializētā valsts daļa. Bija labi redzams sabiedrības atbalsts - "sarkanos" pamatā atbalstīja strādnieki un nabadzīgie lauku iedzīvotāji. Viņu pretiniekus - turīgie zemnieki un inteliģence.
Somu pašaizsardzības spēku komandierim Kārlim Manenheimam ļoti palīdzēja tas apstāklis, ka krievu armijas garnizoni, kuri vēl atradās somu pilsētās, nekādi netraucēja viņam. Tādēļ somiem izdevās ļoti ātri un bez zaudējumiem veikt krievu garnizonu karavīru atbruņošanas operāciju. Karavīri pēc tam tika atlaisti mājās un pretestība no topuses tadejādi nebija. Visi iegūtie ieroči nonāca somu pašaizsardzības spēku rokās.
"Sarkanie" visai ātri sadūrās ar lielām grūtībām savā kontrolē esošo pilsētu pārvalžu organizēšanā. Viens no galvenajiem iemesliem bija sabotāža no somu ierēdņu puses. Bez tam somu pašaizsardzības spēkiem palīdzēja Zviedrija un Vācija. Zviedru brīvprātīgiem bija visai jūtama loma pašaizsardzības vienību rindās.
Vācija somiem savas karavīru vienības nosūtīja 1918.gada martā-aprīlī, kas izsēdās krastā Dienvidsomijā un kopā ar somiem aši padzina komunistus no Helsingforsas. Vācijas iejaukšanās krasi izmainīja pilsoņu kara gaitu Somijā, kamdēļ uzvaru guva neatkarības piekritēji. Tomēr vienlaikus ar to satraucās Antantes valstis.
"Sarkanajiem" palīdzēja Padomju Krievija - tomēr tās palīdzība bija visai ierobežota. Vācijas spiediena dēļ 1918.gada marta beigās tā praktiski tika izbeigta.
Tā 1918.gada aprīļa beigās somu "sarkanie" cieta sakāvi - 29.aprīlī krita Vīpuri, kas bija pēdējais somu komunistu vienību balsts. To vadoņi bēga uz Petrogradu un līdz ar to Somijas Pilsoņu kars bija beidzies. Rezultātā vairāki tūkstoši somu atradās PSRS teritorijā - visai drīz par viņiem sāka interesēties briti.
Somu valsts darbība. Tā kā somu varā vairumā bija monarhisti, tad viņi nolēma izvēlēt karali. 1918.gada oktobrī trešdaļa senāta nobalsoja par to, lai valdīšanai tiktu ieaicināts ārzemju monarhs. Savu vēlmi viņi pamatoja ar zviedru Pārvaldes formas likumu no 1772.gada. Tomēr šāds lēmums tika pieņemts ar absolūtu balsu mazākumu. Republikas pārvaldes formas piekritēji monarhistu balsojumu ignorēja, tomēr tai pat laikā viņi nebalsoja pret. Tādejādi, balsojums bija pilnīgi likumīgs.
Kandidātu sarakstā uz Somijas troni bija vācu imperatora dēls Oskars (tika noraidīts), hercogs Ādolfs Frīdrihs no Maklenburgas-šverinas, Zviedrijas karaļa Gustava V dēls Vilhelms, kā arī Vilhelma dēls - Lenarts, kas bija skolnieka vecumā.
1918.gada 9.oktobrī parlamentā par Somija karali izvēlēja vācu imperatora Vilhelma II svaini Hesenes princi Kārli Frīdrihu (Somijā viņu sauca par Frederiku Kārli). Literatūrā vēl tiek lietots vārds Vjaine I, ko izdomāja somu satīriķis Vjaine Nuoertevs. Jaunais Somijas karalis līdz savai karalistei nenobrauca, jo tikai mēnesi pēc vēlēšanām Somijā notika revolūcija Vācijā un Kārļa Frederika plāni krasi mainījās. Bez Vācijas atbalsta savu ietekmi zaudēja arī Somijas monarhisti. Senāts, kurā tiem bija vairākums, tika atlaists 1918.gada novembra vidū - tikai nedēļu pēc tam, kad Vācija atzina sakāvi I Pasaules karā. Pēc mēneša Hesenes princis formāli atteicās no Somijas troņa, tomēr Somijas karaliste formāli palika līdz 1919.gada jūlija vidum. Atlikušo pusgadu kā reģents darbojās Kārlis Manerheims.
Palīdzība igauņiem Brīvības cīņās. Būtisku palīdzību Igaunijai cīņā pret sarkankrieviem sniedza Somija – tā deva kredītus, 5.decembrī sāka bruņojuma piegādi, 1919.gada 2.janvārī Tallinas ostā krastā izkāpa ap 2000 somu brīvprātīgo. jau 1919.gada 14.janvārī kopā ar somiem tika ieņemta Tartu, 18.janvārī - Narva, 31.janvārī atbrīvoja Valku un iesoļoja Latvijas teritorijā.
Somu palīdzība latviešu brīvības cīņās. Pēc Kopenhāgenas apmeklējuma 19??.gada 11.janvārī, jaunās Latvijas valdības vadītājs Kārlis Ulmanis ieradās Tallinā, kur tika noslēgta vienošanās par militāru palīdzību. Vajadzēja formēt latviešu vienības, kuras kopā ar somu un dāņu brīvprātīgajiem un Igaunijas armiju cīnītos pret lieliniekiem Vidzemē.
Parīzes miera konferencē. Parīzē satikās baltiešu un somu delegāti, un šīs sadarbības rezultātā tā paša gada 30.septembrī Tērbatā sanāca šo valstu ārlietu ministri, lai izstrādātu kopīgu rīcības programmu attiecībās ar Krieviju. Tika nolemts miera sarunas vest kopīgi, lai neļautu krieviem uzkūdīt valstis citu citai.
Tomēr šī vienošanās nestājās spēkā: Antante draudēja ar blokādi, ja notiktu miera sarunas ar lieliniekiem.
Somu delegācija piedalījās Bulduru konferencē, kas notika 1920.gada augustā. Tās mērķis bija tādas alianses izveidošana, kas ļautu izveidotu buferi starp Krieviju un Vāciju.
22 neatkarības gadi. Visu neatkarības laiku somi nostiprināja savu aizsardzību pret krieviem. Cilvēki brīvprātīgi pieteicās aizsardzības nocietinājumu celtniecībā. Pavisam darbos piedalījās ap 70 000 cilvēku. Somija pēc 1922.gada arvien vairāk tuvinājās Zviedrijai.
Diplomāts Jānis Bērziņš–Ziemelis vadīja padomju delegāciju miera sarunās ar Somiju 1920.gadā. Kļuva par pirmo padomju sūtni Helsinkos.
Sakarā ar nemieriem Austrumkarēlijā Somijas ārlietu ministrs Rūdolfs Holsti meklēja tuvāku sadarbību ar Poliju un Baltijas valstīm, bet parlamenta vairākums viņa plānus neatbalstīja.
Lai apspriestu jautājumus par kolektīvo drošību, Varšavā 1922.gada martā tika sasaukta konference, kur bez Polijas un Somijas piedalījās arī Latvija un Igaunija. Dalībnieki vienojās par mērķu noskaidrošanu, par t.s. accord politique, un turpināja Antantei draudzīgu ārpolitiku un samērā pasīvu sadarbību. Drīz pēc tam Holsti atkāpās no amata, un Somija šo līgumu neratificēja. Turpmākajā laikā Somija arvien vairāk attālinājās no saviem dienvidu kaimiņiem un ārpolitiskā ziņā orientējās uz Skandināviju.
1924.gada februārī Polija sasauca jaunu konferenci Varšavā. Notika diskusijas par arbitrāžas līgumu, kuru Somija atteicās parakstīt. Tas bija Somijas jaunās ārpolitikas orientācijas rezultāts. Gadu vēlāk Helsinkos, protams, izdevās vienoties un tika parakstīts Convenction d’arbitrage et de conciliation, bet tas viss neguva praktisku nozīmi, jo Somija bija pret jebkādām drošības garantijām.
Tā kā PSRS attiecības ar Japānu arvien vairāk pasliktinājās, tad PSRS mēģināja uzlabot kontaktus ar kaimiņiem Rietumos. 1932.gadā padomija noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Somiju. Līgumā tika norādīts, ka abas puses atturēsies no jebkādas agresīvas rīcības attiecībā uz līguma partnera teritoriju un ka partneri nepiedalīsies nekādās boikota akcijās viens pret otru.
Ļitvinovs piedāvāja Polijai kopīgi ar PSRS garantēt Baltijas valstu un Somijas politisko un ekonomisko neatkarību. Sīkāk paskaidrojot, izrādījās, ka pēc Ļitvinova domām, pārmaiņas minēto valstu iekšējā un ārējā politikā var uzskatīt par draudiem to drošībai, un tādejādi garantētājas valstis gūst iejaukšanās tiesības. Latvija, Igaunija un Somija laipni atteicās, uzskatot to par atklātu iejaukšanās mēģinājumu savu valstu iekšējās lietās.
Padomija turpināja demonstrēt savu liekulīgi miermīlīgo attieksmi un 1934.gadā iestājās Tautu savienībā (kamēr Vācija un Japāna to atstāja). Tā kā Polija negribēja dot garantijas Baltijas valstīm kopā ar Padomju Savienību, Ļitvinovs mēģināj griezties pie Hitlera, bet saņēmis atteikumu. Tad viņš ierosināja pagarināt 1932.gada neuzbrukšanas paktu līdz 1945.gadam. To parakstīja visas valstis no Somijas līdz Polijai. Ļitvinovs vēl aizvien nebija apmierināts.
22 neatkarības gadi. Visu neatkarības laiku somi nostiprināja savu aizsardzību pret krieviem. Cilvēki brīvprātīgi pieteicās aizsardzības nocietinājumu celtniecībā. Pavisam darbos piedalījās ap 70 000 cilvēku.

Ziemas karš (1939.g.). Starp Nacistisko Vāciju un PSRS 1938. gadā noslēgtais slepenais Molotova-Rībentropa pakts paredzēja, ka Somija nonāks padomju ietekmes sfērā. Pēc "sev pienākošās" Polijas daļas okupācijas PSRS pieteica Somijai ultimātu izīrēt tai Hanko pussalu pie ieejas Somu līcī, kā arī pārcelt valsts robežu 25 kilometrus tālāk no Pēterpils (toreiz - Ļeņingradas).
Somijai atsakoties pakļauties, sākās Ziemas karš. Lai gan PSRS cieta milzīgus zaudējumus, Somijai tajā nebija iespējas uzvarēt, un tika noslēgts miera līgums, kurš paredzēja Karēlijas daļas nonākšanu PSRS rokās.
Ziemas karš (1939.g.). Pirms Ziemas kara par padomju sūtni Helsinkos strādāja Vladimirs Derevjanskis.
1939.gada 5.oktobrī PSRS piedāvāja Somijai sūtīt savu pilnvaroto uz sarunām Maskavā. Vienlaikus ar jauno tirdzniecības līgumu esot jāapspriež „konkrētas politiskas problēmas.” 12.oktobrī krievi pieprasīja bāzi Hangē pussalā un dažas pārmaiņas robežlīnijā. Tika izvirzīts jautājums arī par savstarpējās palīdzības paktu.
Somija atteicās atzīt padomju puses prasības, un 1939.gada 26.novembrī Sarkanā Armija pati apšaudīja savas pozīcijas Mainilā, pēc tam to izmanoja kā ieganstu karam pret Somiju. 1939.gada 1.decembrī (citur teikts, ka 30.novembrī) krievu karaspēks sāka plašu militāru agresiju. Krievu ģenerāļi gatavojās jau pēc 4 dienām ieņemt Vīpuri pilsētu pārraujot Mannerheima aizsardzības līniju un pēc 14 dienām jau iesoļot Helsinkos.
Krievi radīja marionešu komunista Oto Kūsinena somu valdību. Karā pret somiem nosūtīja 460 000 kareivju. Krieviem bija liels pārsvars: lidmašīnām 10 reizes, tankiem 40 reizes.
Somu prezidents Kallio valstī izsludināja karastāvokli un par virspavēlnieku iecēla bijušo cariskās armijas ģenerāli Karlu Gustavu Mannerheimu. Tolaik viņam bija 72 gadi.
Pirmajās divās Helsinku bombardēšanas dienās 30.novembrī un 1.decembrī nogalināti 67 un ievainoti 248 cilvēki.
Cīņas notika gar visu SPRS-Somijas robežu līdz pat Petsamai ziemeļos. Galvenais padomju trieciens tika vērsts pret Mannerheima līniju – nocietinājumu sistēmu netālu no Pēterpils starp Somu līci un Ladogas ezeru. Somu pusē bija ārkārtīgi aukstā ziema.
Karadarbība bija krievu pusei negaidīti neveiksmīga. Pateicoties somu pašaizliedzīgajai cīņai, vismaz par pusgadu aizkavējās triju Baltijas valstu okupācija.
Ziema, somu sīkstā pretošanās un PSRS starptautiskais nosodījums (PSRS tika izslēgta no Tautu savienības) padarīja savu – Staļins nolēma pārtraukt karadarbību. Pēc dažādām ziņām krieviem krita 150-200 000 kareivju.
Somiem bija krituši ap 25 000 kareivju, 43,5 tūkstoši tika ievainoti un 420 000 bija zaudējuši mājas.
Prāvu daļu Karēlijas pēc kara savāca krievi. Pavisam somiem saskaņā ar 1940.gada 13.marta miera līgumu tika atņemti 9% teritorijas. 
II Pasaules karā. Savukārt Otrā pasaules kara laikā somi atbalstīja Nacistiskās Vācijas spēkus. Tas pēc kara beigām Somijai maksāja vēl vairākus sāpīgus līgumus.
Turpinājuma karš. 
Uzbrukums Hanko bāzei. Sākoties vācu-krievu karam krievi Hanko kara bāzē bija izvietojuši 8.strēlnieku brigādi, artilērijas un zenīta baterijas, kara celtnieku vienības. Te atradās arī sarkankrievu GKS bāze, lai gan pirmo vācu uzbrukumu laikā tajā atradās tikai 11 iznīcinātāji. Luftvafe jau pirmajās kara stundās sāka dot triecienus pussalai. Tai pietuvojās arī vairāki vācu JKF kuģi. Nomināli gan vācieši pārkāpa Somijas suverenitāti, bet, saprotamu iemeslu dēļ, somiem neradās iebildumi.
25.jūnijā arī paši somi pieteica karu PSRS un no tā brīža pamata militārās darbības veica tieši somu karaspēka daļas. Sākumā somi vairākos visai sparīgos uzbrukumos mēģināja ieņemt krievu okupēto pussalu, tomēr uzbrukumos panākumus neguva. Somu pusē karoja arī zviedru brīvprātīgo bataljons. Bāze bija visai labi nocietināta, arī no jūras to aizsargāja daudzskaitlīgi mīnu aizsprosti. Tādēļ somu komandieri pieņēma lēmumu vairs nedoties tiešos uzbrukumios, bet gan bāzi turēt aplenkumā. Krievi bāzē nesēdēja mierā - apkārtējās saliņās tika izcelts desants, tā atbīdot somu artilērijas pozīcijas. Aktīva bija arī pussalā izvietotā krievu aviācija: gandrīz 5 mēnešu laikā tika notriektas 54 vācu un somu lidmašīnas. Krievi zaudēja tikai 3 lidmašīnas, arī tās tehnisku kļūmju un somu artilērijas apšaužu dēļ. Septembrī zaudējumus cieta arī somu jūras kara flote - mīnu aizsprostā uzsprāga krasta aizsardzības bruņukuģis Ilmarinen. Pēc tam somi pārtrauca apšaudīt krievu bāzi no jūras.
Jau 1941.gada augusta sākumā jūras kara bāzes komandieris Sergejs Kabanovs (Сергей Кабанов) izvirzīja jautājumu par krievpadomju militāristu evakuāciju. Viņš pamatoja to ar stāvokli, ka bāze faktiski atrodas aplenkuma stāvoklī, vienlaikus saistot ne pārāk lielus somu spēkus. Kabanovs uzskatīja par saprātīgāku pārdislocēt garnizonu okupētās Tallinas aizsardzībai. Augstākstāvošā armijas komandniecība gan šo viņa priekšlikumu neatbalstīja.
Krieviem nācās evakuēt bāzi šā vai tā - tā sākās 1941.gada oktobra beigās un turpinājās vairāk kā mēnesi. Evakuācijas laikā uz mīnām uzsprāga krievu turboelektriskais kuģis "Josifs Staļins," uz kura klāja atradās gandrīz 5600 sarkanarmiešu. Pēc padomju datiem gāja bojā vairāk kā 1800 cilvēku. Daļu izglāba paši krievi, bet daudzi citi nonāca gūstā. Tie bija lielākie sarkankrievu zaudējumi Hanko pussalas aizstāvēšanas laikā.
Pēdējie sarkanarmieši pameta pussalu 2.decembrī pēc 5 mēnešu kaujām. 
Lapzemes karš. Tajā somi karoja pret vāciešiem.
Lai gan tā nekļuva par vienu no PSRS republikām, nelielā valsts bija spiesta maksāt reparācijas, daudzos iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumos pakļauties Maskavai, kā arī Padomju Savienībai atdot vēl vairākas teritorijas.
Miera līgums, kur Somija bija spiesta parakstīt 1944. gadā, tai lika PSRS nodot militāri stratēģisko Karēliju un Petsamas apgabalu, kurš atdalīja Krieviju no Norvēģijas un nodrošināja somiem piekļuvi Barenca jūrai, kā arī uz 50 gadiem padomju jūras spēkiem izīrēt Porkalas pussalu.
Aptuveni 43 kvadrātkilometrus lielā Porkala atrodas Somu līča krastā tikai 19 kilometrus uz rietumiem no Helsinkiem un veido šaurāko vietu līcī. Daudzi somi Porkalas militāro bāzi, kura aptvēra arī teritoriju dziļāk iekšzemē, uzskatīja par pirmo soli potenciālam PSRS iebrukumam un līdz ar to - par valsts suverenitātes apdraudējumu.
Pēc līguma parakstīšanas pussalas aptuveni 7200 iedzīvotājiem tika dotas desmit dienas, lai to pamestu kopā ar visu iedzīvi, tostarp aptuveni 8000 dzīvniekiem. Viņu vietā tuvāko gadu laikā pussalā tika izmitinātas ap 20 000 militārpersonas, kā arī 10 000 civiliedzīvotāji no Padomju Savienības. Par spīti nelielajam attālumam no Helsinkiem pussalas sadzīve bija pilnībā nošķirta no pārējās Somijas. Te atradās gan iznīcinātājiem pielāgots lidlauks, gan motorizētās brigādes, tostarp tiek lēsts, ka nelielajā teritorijā bija izvietoti ap 100 tanku.
Bāzes novietojuma dēļ tā tika dēvēta par "pistoli pie Somijas galvas", jo no tās ar artilēriju burtiski bija iespējams apšaudīt Helsinkus. Turklāt nepieciešamības gadījumā jūras spēkiem būtu viegli bloķēt šajā vietā tikai 36 kilometrus plato līci, lai nepieļautu naidīgu spēku piekļuvi vienai no PSRS svarīgākajām pilsētām - Ļeņingradai.
Jūras spēku bāze un nocietinājumi tika izbūvēti arī uz Makilo salas netālu no Porkalas.
Bāzes izveide Somijai radīja arī ekonomiska rakstura problēmas - šajā apgabalā zeme bija ļoti auglīga, un ilgstoši bija nodrošinājusi Helsinku reģionu ar pārtiku. Turklāt caur to gāja arī visas galvenās dzelzceļa, autoceļu un jūrasceļu līnijas starp valsts rietumiem un Helsinkiem.
Dzelzceļa satiksmes atjaunošanai padomju puse piekrita ar noteikumu, ka, caurbraucot teritoriju, vilciena logiem jābūt noslēgtiem. Šo posmu somi nodēvēja par "garāko tuneli pasaulē."
Līdz ar Kaļiņingradas jūras spēku bāzes izbūvi un jaunu ieroču attīstību līdz 1955.gadam Porkalas militārā nozīme ievērojami saruka. Turklāt savstarpēji labās PSRS un Somijas attiecības, kā arī Ņikitas Hruščova īstenotā politika noveda pie pussalas nodošanas atpakaļ Somijai tikai 12 gadus pēc izīrēšanas līguma noslēgšanas.
Jau 1955.gada jūlijā sākās aktīva cilvēku evakuācija, kā arī militāro objektu demontāža vai spridzināšana.
1956.gada 26.janvārī Somijas armija atkal ienāca padomju karavīru pamestajā teritorijā. Agrākajiem iedzīvotājiem tika atļauts atgriezties savās lielākoties jau sabrukušajās mājās. Daudzi no jauna iekopa saimniecības vai nojauca agrāko māju vietā uzceltās militārās būves, lai sāktu visu no sākuma.

Aplūkojamie objekti.
      Petroglifi.
      Helsinki.
      Tampere.
   
Turku. Turku pils zviedriskais nosaukums bija Abo, Obū (Ābo), tā to sauca arī laikā, kad Somija atradās Krievijas imperijas sastāvā (1809.-1917.g.).
      Nāntali Muminu parks.

Porvo. Koka apbūve. Pilsēta dibināta 1346.gadā. Pilsētas vizītkrte ir Fryysarinranta sarkanie namiņi ar skatu uz upi, tie kādreiz kalpojuši kā preču pārkraušanas noliktavas.
      Koka katedrāle.
      Virvikas dabas takas. 15 km no Porvo.
Kotkas akvārijs. Tajā ir Baltijas jūras iemītnieki. Pie Kotkas ir arī krievu ķeizaru foreļu makšķerēšanas mājiņa.
Sapokas parks ar mākslīgo ūdenskritumu Kotkā.
Miehikkalas aizsardzības līnijas. Somu nocietinājumi.
Saimā kanāls.
Imatras krāces un aiza. Austrumsomijā, gigantiskas.
Askola. Vieta, kur var skatīt daudzas klintī izberztas bedres, kuras radījis ledāja kušanas ūdens, griežot laukakmeņus, kas kā urbji izveidojuš pat vairākus metrus dziļus caurumus.
Hiidenkirni dabas taka pie Askolas.
Bijušās somu aizsardzības līnijas nocietinājumi pie Miehikkalas.
Saimā kanāls.
Imatras krāces, kanjons.

Punkaharju. R.Blaumaņa un J.Rozentāla vietas.

Hanko. Somijas kūrortpilsēta, dibināta 1874.gadā, Somijas galējais dienvidu punkts un vasaras lepnums. Klintis, smilšu pludmales, cara laiku vasarnīciņas un skatu tornis.
1902.gadā netālu Hnako vasaru pavadīja Sibēliuss, un rada iedvesmu saviem skaņdarbiem. Ap 9000 iedzīvotāju, no kuriem vairāk kā 40% ir zviedri. 1940.gados Hanko saimniekoja padomju krievi.
Tās tuvumā ir ap 90 salu. Gleznainas jūras piekrastes ainavas un balto smilšu pludmale (Somijā retums).
      Hanko bāka. 20 m augstā bāka atrodas Rusares salā. To apdzejojis žurnālists, literāts, vēsturnieks un Helsinku universitātes rektors Zahariass Topēliuss: "Es neesmu zvaigzne pie debesīm, es esmu bāka, kas naktī mirdz uz Hanko klintīm." Bāku tuvumā varot aplūkot tikai Somijas pavalstnieki, pārējiem - no attāluma.
      Ūdenstornis. Tur var uzbraukt ar liftu un par simbolisku samaksu un vērot apkārtnes panorāmu.
      Hanko luterāņu baznīcas tornis. Uzbūvēts XIX gs. sākumā, XX gs. nedaudz modernizēts.
      Piemineklis "Veltījums aizbraukušajiem." Atgādinājums par tiem somiem, kas laika periodā no 1880. līdz 1930.gadam no Hanko ostas devās svešumā laimi meklēt - uz Ziemeļameriku un Austrāliju.
      Emigrantu klints. Uz šīs klints pie Hanko ostas prombraucēji rīkojuši jestras ballītes.
      "Kazino." Zīmīga ēka.
      Brīvības piemineklis. Uzsliets 1921.gadā par godu vācu karaspēka padzīšanai 1918.gadā. Krievu saimniekošanas periodā 1940.gados pieminekli novāca, tagad atjaunots. Uzraksts: "Mūsu brīvībai."
      Frontes muzejs. Dibināts 1981.gadā, un stāsta par 1939.-1941.gados apkaimē notikušajām cīņām.

Tampere.

Fiskaras ciems. Te var vērot mākslinieku un amatnieku darba procesu. Centrā ir parks

Olavinlinnas pils. Savonlinnā.
Kerimeki koka baznīca. Pasaulē lielākā koka baznīca.
Koli Nacionālais parks. Pauguru ķēde.
Outokumpu vecās vara raktuves.

Velna ligzda. Pirunpese. Ģeoloģisks objekts pie Lahti. Ar šādu nosaukumu Somijā atrodamas vairākas vietas. Aptuveni 20 m augstas klinšu sienas, kurās, ledus ezeram kūstot, izveidojušās plaisas.

Milžu katli. Askolan hiiden-kirnut. Unikāla vieta ne tikai Somijas, bet arī visas pasaules mērogā. Kūstot ledājiem, te veidojās ūdenskritumi, kuros uz cietās akmens virsmas ieķērušies citi akmeņi. Savukārt tie, griežoties uz riņķi ūdenskritumos, izgrauzuši akmens virsmā caurumus. Šeit to ir veseli 22. Lielākais ir apmēram 10 m dziļš un 4 m plats, tam vidū ierīkotas metāla kāpnītes. Daži apaļie akmeņi izgrauztajos caurumos vēl ir saglabājušies.

Kummakivi balansējošais akmens. 7 m platais akmens ar plakano apakšu saskaras ar apakšējo apaļo akmeni tikai dažu centimetru platībā un balansē uz tā. Akmens turas tik stabili, ka ģeologi teic - tas uzstādīts mākslīgi. 

Rauma. Koka vecpilsēta.
Haparanda/Tornio. Robežpilsēta Somijā/Zviedrijā, kā  mums Valka un Valga.
Āvasaksas kalns. Pie Overtornea. Viens no visjaukākajiem skatiem Somijā.
Kukkolas krāces. Te pa Tornio upi augšep ceļojošās zivis, tūristiem par prieku, joprojām ķer ar tradicionālajiem zvejas rīkiem - murdiem un garkātainām ķeselēm.
Vecais baznīcciems. Luleo Gammelstad. UNESCO.
Jārvensuvas-1 apmetne. 4000 gadu sena akmens laikmeta apmetne apmēram 100 km uz ziemeļrietumiem no Helsinkiem. 

Vitreskas ezers. Pie tā atrodas arhitektu Gesselliu, Lingrēna un Sārinena māja, tagad tajā muzejs. Otrā ezera pusē ir klinšu zīmējumi - nelieli, sarkanīgi, esot vecākie tādi Somijā.

Kemi sniega pils. Atrodas Lapzemē, netālu no Arktiskā loka, nelielā piekrastes pilsētiņā Kemi. Pirmo reizi to uzcēla 1995.gadā. Katru gadu to atjauno no jauna. Celtņu augstums sasniedz pat 30 m, iekšējo telpu platība - 20 000 kvm. Ktru gadu pilsētā ierodas mākslinieki, kas izdaiļo to ar ledus skulptūrām.

Lapzeme. Lapu apdzīvots novads piepolārajā Somijā.

Ālandu salas.
Turku arhipelāgs.
Čogara sala. Zināma leģendāra vieta.

Saites.
Somi.