Roņi
Baltijas jūrā sastopamas divas roņu pasugas - pelēkie un pogaiņie roņi.
Vēsture. Vēsturiski roņi vienmēr bijuši zvejnieku konkurenti. Senāk tomēr šī konkurence nebija tik izteikta kā tagad, jo tad zivju pietika visiem. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā par uzrādītu roņa pleznu zvejnieks saņēma 5 Ls. Tā kā roņus tad medīja, tie bija bailīgāki.
XX gs. 60.-80.gados roņu Baltijas jūrā bija pavisam maz. Aprakstīti 1982.gadā iznākušajā Egona Tauriņa grāmatā "Latvijas zīdītājdzīvnieki."
Saldūdens roņi. Viena no to retajām dzīvesvietām ir Baikāla ezers.
Grenlandes roņi.
Pelēkais ronis. Halichoerus grypus. Saukts arī par garpurna roni. Sastopams Baltijas jūrā kā viena no divām te esošajām roņu pasugām. Pasuga iedalīta 3 populācijās - Rietumatlantijas, Austrumatlantijas un Baltijas jūras. Pelēkie roņi ir aizsargājami, tādēļ to skaits pēdējā laikā pieaudzis.
XX gs. 80.gadu sākumā to skaits visā Baltijasjūrā bija sarucis līdz kādiem 2000 īpatņiem, bet visu baltijas republiku teritoriālajos ūdeņos pelēko roņu bija tikai daži simti (V.Pilāta dati, 1981.g.). Samazināšanās cēloņi bija tādi paši kā pogainajam ronim. 1974.gadā pelēkais ronis tika ierakstīts PSRS Sarkanajā grāmatā un 1980.gadā arī Latvijas PSR Sarkanās grāmatas 1.grupā - stingrākajā.Pēdējo 30 gadu laikā to skaits atkal ir audzis.
Līdz pat 300 kg smagi. Roņi ir spēcīgi dzīvnieki, labi peld un nirst - dzīves lielāko daļu pavada ūdenī. Spēj ienirt līdz 70 m dziļumam un uzturēties zem ūdens ilgāk par 15 minūtēm.
Pelēkajiem roņiem pasugas ietvaros ir populācijas, kurās mātītes mazuļus dzemdē gan uz ledus, gan uz sauszemes vai arī tikai uz sauszemes. Ja Baltijas jūrā nav ledus, tad mazuļi nāk pasaulē uz sauszemes.
Ronēni piedzimst labi attīstīti, klāti ar baltu, garu un pūkainu kažoku, kas saglabājas pirmās 2-3 dzīves nedēļas. Kažoks mazuli pasargā gan no aukstuma, gan arī palīdz saplūst ar balto sniegu. gandrīz mēnesi māte baro mazuli ar pienu, līdz ronēna masa pieaugusi līdz 40 kg.
Arī vēlāk dzīves laikā ronim saglabājas ļoti blīvs kažoks, kas neļauj mitrumam piekļūt ādai. Galvenais pārtikas avots - zivis (mencas, butes, siļķes u.c., retāk gliemji un vēžveidīgie). Garšo laši un taimiņi. ir periodi, kad roņi praktiski neēd, piemēram, pārošanās periodā var neēst pat mēnesi. Atsevišķās vietās - Daugavas grīvā un Gaujā roņi iet arī uz nēģiem.
Vidējais dzīves ilgums 30-40 gadu. pelēkajam ronim Baltijas jūrā ir viena populācija, tas ir liels klejotājs. Visbiežāk uzturas sev piemērotās Rietumigaunijas saliņās, Somijas un Zviedrijas piekrastēs.
Pelēkais ronis ir kļuvis par nopietnu problēmu piekrastes zvejniekiem, iespējams, tiks atjaunotas roņu medības.
Pogainie roņi. Pusa hispida. Arī pogainais sīkronis. Viena no divām Baltijas jūrā sastopamajām roņu pasugām. Parasti nav smagāks par 70 kg. Vissenākajos Austrumbaltijas faunas pārskatos minēts kā bieži sastopams dzīvnieks,kas iepeldējis arī Daugavā un Lielupē.
70.gadu sākumā Rīgas līcī esot uzturējušies tikai ap 4000 īpatņiem un 80.gados to skaits ir strauji samazinājies - galvenokārt intensīvas kuģniecības un zvejniecības dēļ, kā arī Baltijas jūras piesārņošanas ar hlororganiskajiem savienojumiem un dzīvsudrabu dēļ.
Pogainais ronis vairojas tikai ledus sniega alās, nevar peilāgoties siltajām ziemām un tādēļ to populācija atjaunojas lēnāk nekā pelēkā roņa populācija. Pogainajam ronim, ja ledus nav, mazuļu arī nav - ja mātīte jūt, ka ledus nebūs, dīgļa attīstība tiek pārtraukta.
pogainie roņi neuzturas piekrastes ūdeņos, reti pienāk krastam tuvāk par 10 m dziļumu. Krastā izskaloto roņu vidū pogainie tādēļ ir tikai 1-1,5%.
Azoru salu roņi. Kad atklāja Azoru salas, tur dzīvoja roņi. Tagad laikam vairs ne.
Peldēšana pa apli. Roņi (arī bruņurupuči, haizivis un pingvīni) mulsina biologus ar ilgstošu it kā nevajadzīgu peldēšanu pa apli. Biologi izteikuši hipotēzi, ka tāda kustība varētu būt saistīta ar to, ka tā dzīvnieki izmanto planētas magnētismu ceļa meklēšanā. iespējams, riņķošana palīdz sajust magnētisko lauku un noregulēt iekšējo kompasu.
