Olbaltumvielas, proteīni
No grieķu val. vārda prōtos - "pirmais."
Organiski lielmolekulāri savienojumi, kas veidoti no aminoskābēm.
Raksturojums. Olbaltumvielu molekulās aminoskābju skaits ir ļoti dažāds, vidēji to ir ap 1000. Kvantitatīvā ziņā olbaltumvielas veido organisma organisko vielu lielāko daļu un ir visdaudzveidīgākā dzīvo organismu sastāvdaļa. Pazīstami vairāki tūkstoši dažādu olbaltumvielu.
Olbaltumvielām raksturīgs liels specifiskums - katrai sugai ir atšķirīgas olbaltumvielas, individuālas to kombinācijas.
Lielākā daļa olbaltumvielu molekulu sastāv no vairākiem funkcionāliem blokiem - domēniem.
Olbaltumvielu veidošanos nosaka gēni. Vai tas ir viss? Gēni tiešām nosaka aminoskābju kārtību olbaltumvielā, bet tas vēl nav viss. Katrai olbaltumvielai ir citāda telpiskā forma. Kā ir izlocījies olbaltumvielas pavediens, to nenosaka gēni, bet gan matrice elektromagnētiskajā laukā enerģētiskā sprauga. Ģenētiski dažādas olbaltumvielas var būt ar vienādu formu. Un otrādi - olbaltumvielām ar dažādu aminoskābju secību var būt vienāda forma.
Vēsture. Saskaņā ar Pirmatnējā buljona hipotēzi, pirmas olbaltumvielas uz Zemes varētu būt radušās kādā mazā un siltā, amonjaka u.c. vielu piesātinātā dīķīti gaismas vai elektrības ietekmē.
Pirmis atziņas par olbaltumvielu ķīmisko dabu 1838.gadā izteica G.Mulders (Holande), bet to ķīmisko uzbūvi 1906.gadā noskaidroja E.Fišers (Vācija). 1899.-1907.gados E.H.Fišers atklāja, ka olbaltumvielas hidrolītiski šķeļas par aminoskābēm un no tām sintezēja polipeptīdus, eksperimentāli pierādot peptīdsaiti olbaltumvielās. Viņš arī izveidojis purīnu ķīmiju, 1897.gadā sintezējis kofeīnu, teobromīnu, adenīnu, guanīnu, 1898.gadā purīnu, 1903.gadā barbitālu.
Neatkarīgi no krievu kristalogrāfa G.Vulfa 1913.gadā devis Brega-Vulfa formulu.
1915.gadā angļu fiziķi V.L.Bregs un Dž.Bērnals kopā ar amerikāņu ķīmiķi L.Polingu lika pamatus olbaltumvielu struktūranalīzei.
L.Pastēra (Francija) un E.Būhnera (Vācija) veiktā fermentācijas procesu pētniecība lika pamatus fermentoloģijai. Pirmo fermentu (ureāzi) kristāliska veidā ieguva un pierādīja, ka tā ir olbaltumviela, Dž.Samners (ASV) 1926.gadā.
Funkcijas. Olbaltumvielas realizē ļoti dažādas funkcijas, no kurām svarīgākā ir katalītiskā funkcija, ko veic īpašas olbaltumvielas - fermenti.
Olbaltumvielas veic arī balsta funkciju un aizsargfunkciju, jo tās ir skrimšļu, kaulu un ādas pamatsubstance.
Olbaltumvielas producē arī mehānisko enerģiju (muskuļu olbaltumvielas).
Olbaltumvielas kā uztura avots. Olbaltumvielas ir svarīgākais uztura komponents.
Proteīni ir vienkāršās olbaltumvielas, visu dzīvnieku un augu organismu galvenā sastāvdaļa, atrodas arī audu šķidrumā un asinīs.
Proteīni ieņem organismos vienu no pirmajām vietām pēc daudzuma un ir nepieciešama viela organismu funkcionēšanai; tie sastāv no oglekļa, ūdeņraža, slāpekļa, skābekļa un sēra, dažos proteīnos ir fosfors. Pie proteīniem pieder albumīni, globulīni.
Olbaltumvielu grupas.
Fermenti.
Hormoni.
Apoferitīns.
Elastīns.
Fibrīns.
Fibroīns.
Melanopsīns.
Serocīns.
Raksti.
80 miljonus gadu vecos dinozaura kaulos atrod asins šūnu paliekas.
Bioinženieri no sūnām iegūst cilvēku proteīnus.
Olbaltumvielu fragmentu pārkombinēšanās – ātrs veids, kā radīt jaunas pazīmes.
Golems. Enerģētiskā sprauga.
Saites.
Bioķīmija un bioķīmiķi.
