Mamuti
Vārds mamuts ir krievu valodas vārds, ko krievi aizguvuši no mansu valodas - Mang Ont ("zemes rags"). No krievu valodas šis vārds pārceļojis uz citām pasaules valodām.
Mamuti ir izmirusi snuķaiņu kārtas ziloņu dzimtas ģints, kas Zemi apdzīvoja no pliocēna pirms aptuveni 5 miljoniem gadu līdz holocēna laikmetam (kas joprojām turpinās) pirms aptuveni 4500 gadiem. Pētījumi liecina, ka mamuti apdzīvojuši visus kontinentus, izņemot Austrāliju un Dienvidameriku.
Atklāšana un izpēte. Sens mamuta zīmējums uziets Eiropā - Mammuthus primigenius (Blumenbach, 1799.g.).
Senos laikos mamuta galvaskausus turēja par ciklopu galvaskausiem, jo nāsu caurums mamuta galvaskausā atgādināja trešās acs orbītu.
Valensijā (Spānija) mamuta zobs ilgu laiku tika uzdots par Sv.Kristofora pīšļiem.
XVIII gs. sākumā zinātnieki uzskatīja, ka mamuti ir kaujas zīloņi, kurus no Indijas aizveduši uz Ziemeļiem. Baznīca uzstāja uz to, ka Dievs nevar būt pieļāvis tādu kļūdu, ka iznīcinājis pilnīgi visu dzīvu būtņu sugu.
Parādīšanās uz Zemes. Pirmie mamuti parādījās Sahāras rajonā Āfrikā aptuveni pirms 3-4 miljoniem gadu. Aptuveni pirms diviem miljoniem gadu mamuti sāka virzīties uz ziemeļiem, kā rezultātā tie izplatījās pa visu Eirāziju. Sibīrijā un Aļaskā mamuti parādījās pirms 1,7 miljoniem gadu. Kopumā mamuti ir dzīvojuši visos kontinentos izņemot Austrāliju un Dienvidameriku.
Mamuti pēdējā Ledus laikmetā. Pēdējais Ledus laikmets ilga vairāk kā 100 000 gadu un beidzās pirms 10-12 tūkstošiem gadu. Sasilšanas tendence parādījās jau pirms 20 000 gadu - tobrīd nozīmīgā Zemes teritoriju daļā iestājās klimats, kuram mamuti spēja visai labi pielāgoties. Zinātnieki aplēsuši, ka viskomfortablākā klimata niša mamutiem bijusi tā, kur paša aukstākā mēneša vidējā temperatūra bija mīnus 30oC, vidējā paša siltākā mēneša temperatūra bijusi 14-15oC, bet gada nokrišņu norma bijusi 240 mm. Līdz ar klimata pasiltināšanos tādu teoiju palika mazāk.
Mamuti bija plaši izplatīti Eiropā, Āzijas ziemeļos un Ziemeļamerikā. Tā kā mita aukstajos ziemeļos, mamuti bija vienīgie no snuķaiņiem, kas bija klāti ar vilnu. Mamutiem bija vislielākie ilkņi no visiem snuķaiņiem. Pleistocēna apledojuma beigās, t.i. pirms 10 000 vai 9000 gadu, mamuti izmira.
Izmiršana. Lielākā daļa mamutu Ziemeļeiropā un Sibīrijas ziemeļos izmira aptuveni pirms 12-10 tūkstošiem gadu. Līdz nesenam laikam tika uzskatīts, ka mamuti izmiruši dēļ siltā laika iestāšanās. Pirms 8000 gadiem mamuti izmira Sibīrijā un abās Amerikās.
Tomēr pētījumi parādījuši, ka mamuti miljonu gadu periodā pārdzīvojuši visus apledojumus un atkušņus. Tad nolēma, ka mamutu izzušanā vainojami cilvēki. Pēdējie mamuti pa Zemi bradāja vēl tikai 4000 gadu atpakaļ, kad cilvēki jau cēla piramīdas - mamuti Vrangeļa salā izmira tikai 3700 gadu atpakaļ. Vrangeļa salas izolētā populācija turpināja pastāvēt līdz pat 4600 gadiem pirms mūsdienām.
Nav skaidras informācijas par to, kādēļ šie lielie zīdītāji izmira. Eksistē vairākas hipotēzes par to, kādi bija mamutu izmiršanas iemesli. Par vienu no ticamākajiem mamutu izmiršanas iemesliem tiek uzskatītas klimata izmaiņas, bet netiek izslēgta arī epidēmijas iespējamība, ģenētiskās daudzveidības zaudēšana vai pat cilvēka ietekme.
Viena no izplatītākajām versijām liecina, ka mamutu izmiršanas iemesls varētu būt pārmedīšana.
Cilvēku medības. Pirmatnējie cilvēki medīja mamutus to gaļas, ādas, vilnas un kaulu dēļ. Izmantoja iedzīšanas metodi, kas bija iespējama mamutu panikā krišanas dēļ, piemēram, aizdedzinot stepi.
Mamuta iedzīšana šaurā bezizejā (iedzīšanu metode) vēl nebija medību gals, jo viņu vajadzēja arī nogalināt. Tas nebūt nebija vienkāršs uzdevums - milzi 4 m augumā un 8 t svarā sedza pusmetru gara (pat vairāk!) vilna un bieza āda. Tādēļ diezin vai eksistēja cilvēku kopienas, kas specializējās mamutu medībās. Visdrīzāk mamutu nogalināšanas bija atsevišķi gadījumi, kas bija saistīti ar to, ka mamuti sezonāli migrēja cilvēku apmetņu tuvumā.
Krievijā līdz šim zināmi divi atradumi, par metamo ieroču akmens uzgaļu uziešanu mamutu kaulos. toties senās cilvēku apmetnes ar mamutu kauliem pazīstamas simtiem.
Gaļu izmantoja pārtikā, protams, āda tika izmantota, lai piesegtos, bet kauli tika izmantoti kā mājokļu celtniecības materiāls un izejmateriāls instrumentiem. Ir pat hipotēze, ka mamutu medības cilvēkiem kļuvušas par pagrūdiena punktu to evolucionārajā attīstībā. Kaulus arī kurinājuši kā malku. No mamutu ilkņiem un kauliem sencilvēki darinājuši daudzus arhaiskās mākslas priekšmetus.
Apraksts. Mamutu vidējais garums bija aptuveni 3 līdz 4 metri, bet to masa nepārsniedza 8 tonnas. Savukārt Stepes mamuti garums varēja pat pārsniegt 5 metrus, bet to svars varēja sasniegt pat tonnas. Bez mums zināmajiem milzu mamutiem eksistēja arī pundurmamuti, kuru augstums varēja būt aptuveni līdz 2 metriem, bet maksimālā masa ap 1350 kilogramiem.
Uz mamuta muguras bija kupris, kas pildīja tādas pat funkcijas kā kamieļu kupri - bija tauku rezerve enerģijai. mamutu zemādā bija 10 cm biezs tauku slānis - vēl viena pielāgošanās arktiskajam aukstumam.
Mamuta ilkņi garumā varēja sasniegt pat 4 metrus.
Tiek uzskatīts, ka mamutu dzīvs ilgums līdzinājās mūsdienu ziloņu dzīves ilgumam un varēja sasniegt pat 60 – 70 gadus.
Mamutu pasugas. Pašlaik zinātniekiem izdevies atklāt 13 mamutu pasugas. Visizplatītākā mamutu suga bija Matainie mamuti (Mammuthus primigenius), bet par vieniem no vislielākajiem mamutiem tiek uzskatīti Stepes mamuti.
Mūsdienu tuvākais mamuta radinieks ir Indijas zīlonis.
Mamutu pārtika. Mamuti pārtika galvenokārt no graudaugiem, zāles un krūmiem. Mamutu zobi bija labi piemēroti rupjas barības sasmalcināšanai, un tiek uzskatīts, ka vienam mamutam dienā bija nepieciešami aptuveni no 180 līdz 300 kilogramiem pārtikas. Salīdzinājumam - Āfrikas zīlonis dienā patērē 300 kg pārtikas.
Mamutiem bija ārkārtīgi ekonomiska gremošanas sistēma.
Hibernācija. Ziemas guļa mamutiem aiz polārā loka izteikta kā hipotēze. Noskaidrots, ka mamutiem visai labi bijuši attīstīti brūnie taukaudi, kas raksturīgi ziemas guļas dzīvniekiem. Taimirā uzietajam 15 gadu vecajam mamutam uziets vesels brūno taukaudu kupris. Brūnajos taukaudos daudz mitohondriju - ar to palīdzību tiek ģenerēts audu siltums un tā veucina dzīvnieku pamošanos no ziemas miega.
Vēl viens arguments par labu hibernācijai ir tas, ka nesasalst mamutu asinis. Zinātnieki noskaidrojuši, ka mamutiem ir īpašs hemoglobīns, kas spēj nogādāt skābekli audos pat pie visai zemām temperatūrām.
Tomēr hibernāciju mamutiem nevar vēl uzskatīt par pierādītu. Nav ziemeļos arī analogu dzīvnieku (ziemas guļā dodas vien balto lāču mātītes).
Mamutu izmiršana. Teorijas ir vairākas, bet ir 3 galvenās.
Klimata izmaiņas. Tās novedušas pie pārtikas nabadzības, mamutu dzīves pasliktināšanās un to pakāpeniskas, tomēr visai intensīvas izmiršanas. Pēdējais Ledus laikmets ilga vairāk kā 100 000 gadu un beidzās pirms 10-12 tūkstošiem gadu. Sasilšanas tendence parādījās jau pirms 20 000 gadu - tobrīd nozīmīgā Zemes teritoriju daļā iestājās klimats, kuram mamuti spēja visai labi pielāgoties. Zinātnieki aplēsuši, ka viskomfortablākā klimata niša mamutiem bijusi tā, kur paša aukstākā mēneša vidējā temperatūra bija mīnus 30oC, vidējā paša siltākā mēneša temperatūra bijusi 14-15oC, bet gada nokrišņu norma bijusi 240 mm. Līdz ar klimata pasiltināšanos tādu teoiju palika mazāk.
100 000 gadu eksistencē aukstā klimatā mamuti bija specializējušies uz konkrētiem augiem kā savu barības bāzi, piemēram, ievu dzimtas augiem, kas bija izplatījušies tieši tādās klimata zonās un saturēja daudzas barojo;sas un derīgas vielas. Siltāka klimata apstākļos ievu dzimtes augus nomainīja siltummīlīgāki, piemēram, skuju. Šiem apsvērumiem tomēr pretī runā tas, ka citi dzīvnieki, piemēram, aitubuļļi spēja pielāgoties jaunajai barības situācijai un dzīvo vēl šobaltdien.
Cilvēks izmedījis mamutus. Kamēr zinātnieki vēl nebija spējuši uzmodelēt senos klimatiskos apstākļus, šī hipotēze bija pirmā. To savulaik izvirzīja eiropiešu zinātnieki, kas vēl nebija pazīstami ar situāciju Āzijā un citās mamutu apdzīvotajās vietās. Kopumā tolaik modelētā situācija izskatījās tā - līdz ar klimata pasiltināšanos palielinājās cilvēku populācija. Sekojoši bija nepieciešams vairāk pārtikas, ādu, materiālu u.c. Lielot lietā savu domāšanas pārākumu un izmantojot mamutu tieksmi krist panikā, cilvēki medībās sāka izmantot iedzīšanas metodi, kas noveda pie liela skaita mamutu bojāejas. Veiksmīgas medības efektīvi palielināja cilvēces materiālo bāzi, kas vēl vairāk stimulēja mamutu medības. Tā rezultātā vairāku tūkstošu gadu laikā mamuti izzuda.
Šodien tāda notikumu gaita tiek uzskatīta par mazticamu. Pirmkārt, zinātnieki uzskata, ka cilvēku skaits tomēr mamutu iznīcināšanai bijis par mazu. Otrkārt mamutu medīšana bija visai sarežģīta lieta un mamuti, par spīti savām panikas lēkmēm, nebūt nebija viegli gūstami upuri. Cilvēku metamie ieroči ar akmens uzgaļiem nebūt nebija arī tie efektīvākie medību ieroči. Treškārt nav pierādīta mamutu gaļas nopietna daļa seno cilvēku racionā, bet liela skaita mamutu kaulu atrašana senajās apmetnēs tiek skaidrota ar to atlieku vākšanu, nevis mamutu nomedīšanu.
Nezināma slimība. Iespējams, tāda gadījusies. Daži zinātnieki pat par tādu nosaukuši vīrusa gripu, kuru milzeņi ieguvuši no kontakta ar cilvēkiem.
Kemerovas apgabalā (Krievija) uziets liels daudzums mamutu atlieku - tie mirusi noslimības, kas izraisa kalcijas deficītu skeletā.
Kompleksi izmiršanas cēloņi. Arvien vairāk zinātnieku piekrīt uzskatam, ka izmiršana bijusi kombinēt no vairākiem cēloņiem - klimata izmaiņas noveda pie barības bāzes samazināšanās un mamutu apdzīvoto teritoriju samazināšanās, populācija samazinājās arī slīmību dēļ un papildus faktors bija arī cilvēku rīkotās mamutu medības, kas piebeidza nelielās atlikušās mamutu populācijas.
Mamutu genoms. Mitohondriālo DNS zinātnieki ieguvuši no dzīvnieku apmatojuma. Starptautiska zinātnieku grupa Tomasa Gilberta vadībā no Kopenhāgenas universitātes atšifrēja vēl 5 mataino mamutu genomus (tobrīd kopā atšifrēti jau 18). Izpētot visus 18 genomus, ģenētiķi pierādīja, ka izmiršanas brīdī mamutiem bija 2 atsevišķas grupas no kopēja priekšteča. Abi "virzieni" dzīvoja vienā laikā un vienos un tais pat ģeogrāfiskajos apgabalos. Zinātniekiem izdevās noteikt, ka viena "virziena" dzīvnieku grupa bija daudz mazskaitlīgāka, apdzīvoja mazākas platības aukstākos arktiskajos apgabalos un izmira ātrāk - pirms kāiem 30-40 tūkstošiem gadu. Otrā lielākā grupa eksistēja vēl 20 000 gadu.
Atradumi.
Šamanovska muzejs. Atrodas Jamalas-Ņencu autonomā apgabala administratīvajā centrā Š....
Mamutīte Ļuba. To uzgāja Jurijs Hudins, ziemeļbriežu audzētājs. Ļoti labā stāvoklī, kas ir liels retums. Bijusi ASV, Japānā, Honkongā. 2018.gadā brauca uz Londonu.
Pavlovas IV apmetnes virtuve. Pirms aptuveni 29 000 gadu te dzīvojuši Gravetas kultūrai piederīgi kromaņjonieši. Apmetnē atsegta seno cilvēku virtuve, kuras centrā atradās liela, ap 5 m plata, zemē iedziļināta gaļas cepšanas vieta, kurā bija saglabājušās pēdējās maltītes - mamuta mātītes cepeša - atliekas. Netālu no centrālās bedres atsedza arī mamuta mazuļa skeletu. Līdzās cepšanas bedrei arheologi atrada arī vairākas vārīšanas bedres ar karsējamiem akmeņiem. Visu virtuvi, pēc izrakumu vadītāja Irži Svobodas domām, segusi jurtas tipa nojume.
Kenošas atradumi. Uzieti nogalinātu mamutu kaulu gabali Viskonsīnā ar vecumu vismaz 14 500 gadu, kas pierāda cilvēku klātesamību Amerikā jau pirms Klovisas kultūras.
Bizovajas apmetnes atradumi. Šajā Ziemeļurālu vietā bija tāds kā dabas slazds, kurā regulāri gājuši bojā mamuti. Konstatēti 21 mamuta kauli.
Polijas bumerangs. No mamuta ilkņa darināts bumerangs uziets Polijā.
Mamutu atradumi Latvijā. Latvijā uzieti 8 mamutu ilkņu fragmenti:
6) 2005.gadā atrada mamuta ilkni Saldus rajona Nīgrandē;
7) 2014.gada maijā pie Pāvilostas uziets un muzeja nonācis mamuta dzeroklis. Tas izpētīts un ar rezultātiem var iepazīties Latvijas Dabas muzejā;
8) uzņēmuma "Sauleskalna smilts" šķembu karjerā uziets mamuta ilknis.
Mamutu kapsētas. Vietas, kurās uzkrājušās mamutu mirstīgās atliekas - ziemeļos (Jakūtijā, Kolimā, Čukotkā, Aļaskā). Tajās nereti uziet kaulus, ilkņus un pat praktiski veselus ķermeņus, kas pat nav puves skarti. Visbiežāk tādi atradumi notiek zeltraču rakšanas darbību laikā, kad ar ekskavatoriem tiek noņemti lieli zemes un kūdras slāņi.
1996.gada vasarā Japānā tika organizēta zinātniska ekspedīcija uz Sibīriju ar mērķi uziet "mamutu kapsētā" mūžīgā sasaluma slānī mamuta tēviņa līķi. Mērķis - izdalīt mamuta spermu ar veselu DNS molekulu un ar to apaugļot ziloņmāti. Tāds bērnelis par 2/3 būtu kā mamuts un tikai par 1/3 - kā zīlonis. Iespējams, pēc tam varētu radīt veselu koloniju jauno-seno dzīvnieku mamutu izskatā. Tomēr, tai sezonā japāņiem veiksme nespīdēja.
Pēc gada - 1997.gada 29.jūlijā, Jakūtijas Dabas aizsardzības ministrijas Bioloģisko resursu departamenta un vietējā mamutu muzeja speciālisti izlidoja uz Ustjanovskas (Устья-Яновский) rajonu, kur Maksunuokas (Максунуока) upītes krastā mednieki bija uzgājuši mamuta atliekas. Izraktajam mastodontam (???) trūka ilkņu un daļa galvas, taču pārējais viņa ķermenis vēl atradās mūžīgajā sasalumā. Nezinām, vai no šī parauga tika iegūta sperma.
Nokļūt šādās mamutu kapsētās var ar auto no Jakutskas vai Magadānas līdz zelta ieguvēju arteļiem. Braukt tikai ar pavadoņiem, jo kapsētu atrašana nav vienkārša - vietas mainās un nepieciešama iepriekšēja izlūkošana.
Mamuta ilkņu atrašana mūsdienās. Lielākās mamutu kaulu atradnes vēl šodien sastopamas Rietumsibīrijā, kur tas kļuvis par pamatrūpalu. Daudz kaulu un ilkņu atradumu arī Jaunsibīrijas salās. Šajos apvidos valda mūžīgais sasalums, un bieži mamutu atliekas ir pietiekoši labā stāvoklī - pat veseli sasaluši mamuti, lai būtu iespējama ģenētiskā materiāla iegūšana. Tādēļ pastāv iespēja, ka mamuti tiks klonēti un ka kādreiz tos būs iespējams apskatīt dzīvus.
Lielāko mamutu ilkņu garums varēja sasniegt pat 4 metrus, un šāda ilkņa svars bija ap 100 kilogramiem. Arī mūsdienās ir iespējams iegūt savā īpašumā kādu mamutu kaulu vai zobu.
Aplūkojamie objekti.
Mamutus (mulāžas?) var apskatīt Ledus laikmeta centrā Igaunijā.
Somu leģenda. Somu valodā vārds "mamuts" nozīmējot "zemes kurmi." Senie cilvēki siirtja aizgājuši dzīvot zemes dzīlēs un dzīvo tur vēl joprojām. Tiem esot pazemes briežu bari, kas Mēness gaismā mīl paklejot pa Zemes virsu. Ar tiem domāti mamuti. Taču viņi tūdaļ iet bojā no saules stariem. Tāda leģenda radusies tādēļ, ka reizumis cilvēki zemes virsū atrod sasalušus mamutu līķus - pazemes ļaužu briežus.
Mamuti alu zīmējumos.
Rufiņjakas alas zīmējums. Mamutam zem astes uzzīmēts kaut kāds pusapaļš veidojums. Kas tas ir, kļuva skaidrs daudz vēlāk, kad 1901.gadā mūžīgā sasalumā tika atrasti mamutu ķermeņi. Izrādījās, ka tas bijis anālais vārstulis – ļoti oriģināla detaļa, ādas kroka, kas sargāja mamuta anālo atveri no aukstuma. Senie mākslinieki, zināja, ka tāda kroka mamutam ir, bet attēloja to ļoti shematiski, kaut arī tā ir interesanta un savdabīga sugas pazīme.
Pešmerlas alas mamutu zīmējumi. Tajā ir 27 mamutu attēli. Tas tādēļ, ka alā daudz stalaktītu/stalagmītu, kuru virsmu faktūra atgādina spalvainos mamutu augumus un kupolveida galvaskausus. Pie šiem dabiskajiem veidojumiem tad mamuti arī piezīmēti.
Nospiedums civilizācijā.
Viņu vārdā nosaukta garākā alu sistēma pasaulē - Mamutu ala, kas atrodas ASV Kentukijas pavalstī - Mamutu alas nacionālajā parkā.
No mamuta ilkņiem tiek darināti izstrādājumi, kas ir lētāki nekā izstrādājumi no ziloņkaula. Daži mamutu ķermeņi ir tik labi saglabājušies sasalumā, ka vietējās tautas to izmantoja kā barību suņiem.
Interesanti! Valensijā (Spānija) mamuta zobs ilgu laiku tika uzdots par Sv.Kristofora pīšļiem.
Raksti.
Mamutu cepamgaļa Pavlovas IV gaumē.
Zinātnieki par soli pietuvojušies mamutu klonēšanai.
Saites.
Mamutu stepes ekosistēma.
Ziloņu dzimta.
