Mutācijas, mutanti
Mutatio - "mainīšanās," "pārmaiņas" (latīņu val.).
Pēkšņa, krasa vienas vai otras organisma pazīmes vai īpašības pārmaiņa, kas iedzimst nākamās paaudzēs.
Mutāciju teorija - ideālistiska teorija par sugu izcelšanos. Pēc šīs teorija jaunas sugas lēcienveidā (mutējot) rodoties no vecajām, kurās iekšēji impulsi izraisot kāda "radoša spēka" atmodu.
Horizontālo mutāciju labs piemērs mūsdienās ir daudzo suņu šķirnes.
Modernā evolūcijas teorija apgalvo, ka lielais vairums mutāciju ir kaitīgas un organismiem ir īpaši mehānismi to novēršanai. Kuriozs ir tas, ka neodarvinismā (Sintētiskā ET) šīs kaitīgās mutācijas uzkrājoties (recesīvās alēles; ģenētiskais slogs) tomēr beigās, kad izpaužas, dod uzlabotu indivīdu.
Novērots, ka radušās mutācijas var ietekmēt un ietekmē viena otru, šo parādību sauc par epistāzi.
Īsumā ideja ir ļoti vienkārša - īpašos apstākļos dažas mutācijas izrādās noderīgas (defekts kļūst par efektu) un dabīgās izlases ceļā tiek nostiprinātas līdz kļūst par normu, veidojot mikro vai makro evolūcijas norises.
Piemērs: eiropiešu cilmes homo sapiens sapiens īpatņiem bieži sastopama mutācija CCR5 gēnā, kas tā īpašniekiem dod papildu rezistenci pret HIV iekļūšanu šūnā (HIV nez kāpēc grib iebraukt pilī gandrīz vienīgi ar šī gēna kodēto proteīnu). Hipotēze: mutācija jau bijusi noderīga pret kādu masveida sērgu, kas Eiropas kontinentu pārstaigājusi kaut kad vēsturē (mēris vai bakas - galvenie kandidāti) ļaujot izdzīvot tieši šiem mutantiem. Tātad vēlreiz - īpašie apstākļi, x - faktors (-i) un dabīgā izlase - dabūjam situāciju, kad citkārt nelabvēlīgs process (mutācija) kļūst par kādas dzīvības entitātes glābēju. Gadījumos, kad kaut kas no vajadzīgā iztrūkst, dabūjam lugu ar īpaši dramatiskām beigām - varoņi (populācija (-s), suga (-s)) mirst, skatītāji raud.
Mutāciju pozitīvisms nav absolūts un ir atkarīgs no ģenētiskā konteksta. Tāpēc pēctečiem sākotnējās pozitīvas mutācijas nedeva priekšrocības un laika gaitā izzuda kopā ar to nesējām, bet citā grupā, kaut atsevišķās mutācijas dažreiz nebija tik efektīgas, vienas pozitīvas mutācijas veicināja citu pozitīvo mutāciju parādīšanos. Šis secinājums tika pārbaudīts vairākos eksperimentos ar baktērijām Eschericia Coli, katrai līnijai eksperimenti tika atkārtoti 10 reizes.
Un tā ir radušās visas sugas? Ir sarēķināts, ka visas nejaušās mutācijas (no kurām tikai dažas ir derīgas) - tātad visas, kuru vairums ir nedrīgas notiek tikai 1 gēnā no 10 miljoniem gēnu. Un tas ir daudz daudz par maz, lai zemes 4,5 miljardu gadu laikā sarastos esošās sugas.
1.Nejaušās mutācija 1 uz 10 miljoniem gēna replikāciju (no tām 99% pasliktina - evolūcijai neder).
2. Virzītās mutācijas 1 uz 1 000 gēniem (imūnrakcijās). Tās nav nejaušas.
3. Ir 7 virzīto mutāciju tipi (Ļ.Bergs.Nomoģenēze).
4.Tikai viena ceturtdaļa no kļūdām gēnu repllikāciju laikā izpaužas kā mutācija (t.i. kaut ko ietekmē).
5.Vienas paaudzes laikā ir 10 mīnus piektajā līdz
10 mīnus septītajā nejaušo mutāciju.
Citāts no "Bioloģijas okasgrāmatas":Gēnu mutāciju biežums ir zems...Parasti mutantā alēle pazemina dzīvotspēju."
Neatkarīgi no tā, vai kāds atdzīst vai neatdzīst pulksteni, mutāciju biežuma laiks ir sarēķināts.
No tām 99% ir evolūcijai nederīgas.
ir sarēķināts, ka ne tikai Zemes 4,5 miljardi gadu, bet arī Visuma 15 miljadi gadu (tas panspermstiem) būtu par maz, lai nejaušo mutāciju dēļ sarastos sugas. Pasaule netop uz dullo.
Ir aprēķināts, ka nejaušas (darvinistiskās) mutācijas notiek vienā no 10 miljoniem gēnu. Tik retu mutāciju rezultatā esošās sugas sarasties nevar, 4,5 miljardi Zemes gadu par maz.
Imūnreakcijās mutācijas notiek vidēji vienā no 1000 gēniem. Tātad imūnreakcijās mutācijas nav nejaušas. To pirmais atklāja Edvards Stīls 80–to gadu sākumā, jauns zinātnieks, kurš strādāja Kanādā pie darvinista, Nob. prēm. Laureāta Pītera Medavara.
Atklātā fakta neatbilstība darvinisma nejaušībām tā sanikno Pīteru Medavaru - laboratorijas vadītāju, ka Stīls ne tikai tiek padzīts no darba, bet Medavars viņam vispār aizliedz nodarboties ar zinātni.
Pats Medavars atkārto Stīla eksperimentu, un arī atklāj to pašu, – imūnreakcijās gēnu mutāciju frekvence ir 1:1000. Tomēr vecais buks, neraugoties uz eksperimentiem, nevar atteikties no darvinistiskā pieņēmuma – mutācijas ir nejaušas. Pretējo viedokli viņš nosauc par „intelektuāli nepilnvērtīgu koncepciju.”
Ja mutācijas tiešām būtu noderīgas dzīvības evolūcijā, tām vajadzētu palielināt organismu dzīvotspēju. Bet patiesībā mutācijas gandrīz vienmēr (99,99% gadījumu) ir kaitīgas vai pat letālas nelaimīgajam organismam, kurā tās notikušas. Šis fakts ir tiešā pretrunā ar modernās evolūcijas teorijas pieņēmumiem.
Kāpēc ar retām, nejaušām mutācijām nepietiek, lai rastos jauna suga?
Tāpēc, ka tikai 0,25 % nejaušo mutāciju noved līdz jaunas pazīmes veidošanai.
Tāpēc ka gandrīz visas nejaušo mutāciju rezultā`tā radušās pārmaiņas pazemina, ne uzlabo dzīvotspēju.
Tāpēc, ka 97% nejaušo mutāciju trāpa intronā, kas vispār neko nekodē (vismaz nav zināms).
Tāpēc, ka darvinisma muzeja zinātnieks saka: Nē, nav mākslīgi radīta neviena jauna suga.
Tāpēc, ka nav NOVĒROTA neviena jaunas sugas rašanās arī dabīgā ceļā.
Tāpēc, ka abi pēdējie teikumi satur divus no trim zinātnes kritārijiem - eksperiments un novērojums.
Arī trešo kritēriju - iespēju atkārtot - Evolūcijas Teorija neiztur.
Tāpēc arī Karls Popers darvinismu pie zinātnēm nepieskaita - nav iespējams falsificēt. Paldies par uzmanību, ja tāda bija.
Mūsdienās jau konstatēts, ka lielākā daļa ģenētisko mutāciju ir precīzi virzītas notiktā vrzienā.Tādejādi iespējams, tieši kreacionistiem ir taisnība un evolūcijai ir Saprātīgs Radītājs.
Raksti.
Nejaušas ģenētiskas mutācijas augošās smadzenēs - vai dažādo personību atslēga?
Golems. Noplūktais gailis.
Un atkal par evolūciju.
