Ledus laikmets, pēdējais
Pēdējais Ledus laikmets, kas sācies pirms 115-120 tūkstošiem gadu un beidzies pirms 8000 gadu.
Felicianovas starpleduslaikmets (Latvijā). Neopleistocēna starpleduslaikmets Latvijā pirms 100-75 000 gadu. Tā nogulumi konstatēti Felicianovas, Subates, Rogaļu un Satiķu ģeoloģiskajos griezumos. Baltijas jūras ieplakā šajā laikā bija izveidojusies Portlandes (Mgas) jūra. Felicianovas starpleduslaikmets Krievijas Eiropas daļā atbilst Mikuļinas, bet Rietumeiropā - Ēmas, Alpos - Risas-Virma un Ziemeļamerikā - Sangamonas starpleduslaikmets.
Pēdējais apledojuma maksimums bija pirms 19 000 gadiem un Pasaules okeāna līmenis bija par apmēram 100 m zemāks nekā pašeiz. Tajā laikā Eiropas teritorija bija par 40% lielāka, nekā pašreiz, bet, kad ledāji sāka kust, jūras ūdens līmenis pacēlās par 125 metriem. Ceļoties ūdens līmenim, applūda piekrastes zemienes un zemas salas. Tā notika gan Ziemeļjūrā, gan Sicīlijas jūras šaurumā.
Pastāvīgie anticikloni neļāva ledājam turpināt augt, dienvidu mala sāka kust straujāk un straujāk, līdz galu galā sabruka ledāja sistēma. Kušana visdrīzāk notika kā salveida deglaciācija: gan Latvijā, gan Lietuvā kopējā ledāja masīvā izkusa atsevišķas vietas augstienēs. Latvijas centrālā daļa un Austrumlatvijas augstieņu iekšējas daļas varēja atbrīvoties no ledāja jau pirms 18500 gadiem, nedaudz vēlāk – Latgales un Augšzemes augstienes. Un tad atkal ledājs uzbruka. Tas notika pirms 15000-14600 gadiem. Pēc siltāka perioda – jaunā ledāja stabilizācija pirms 14000-13800 gadiem.
Pirms 20 000 gadiem, beidzoties pēdējā apledojuma maksimuma fāzei, sākas pakāpeniska ziemeļu puslodes sasilšana, kuru gan uz laiku pārtrauca trīs aukstuma viļņi. Trešais aukstuma vilnis, ģeologu nosaukts par jaunāko driasu, sākās ap 10 900.g.pmē., nomainot silto un mitro aleroda laikmetu.
Vēl arvien turpinās diskusijas par to, kas pirms 12 900 gadiem izraisīja tik krasu temperatūras kritumu. Kā viens no iespējamajiem iemesliem tiek minēta Ziemeļamerikas ledus segas kušana, kad papildus saldūdens pieplūdums Pasaules okeānā izjauca siltuma cirkulāciju.
Ap 10 500.g.pmē. Straujš siltuma periods sekmēja ledus kušanu un zemju applūšanu. Šis applūšanas periods bijis visintensīvākais un cēlis pasaules ūdens līmeni par 66 pēdām. Laikā no 9700.–9100.g.pmē. notika arī stipras Zemes magnētiskā lauka svārstības. Lauka spēks pēkšņi samazinājās 5 reizes, tad atkal pastiprinājās. Vēl vēlāk magnētiskie poli nobīdījās par tūkstošiem jūdžu 20–100 gadu laikā. To varētu būt ietekmējuši uzliesmojumi uz Saules un meteorītu lieti.
Siltuma cēloņi nav zināmi. Iespējams, tas varētu būt Velas supernovas sprādziens (45 gg. attālumā).
Pirms 8000 gadiem (ap 9600.g.pmē.). Spēja ledus kušana, kas katastrofiski atsaucās uz lēzeno piekrastes šelfu. Strauja ūdens līmeņa paaugstināšanās appludināja daudzas zemes. Applūšana nenoritēja vienmērīgi, bet to pavadīja zemestrīces pa lūzumu līnijām – tās izsaukuši ledus masīvi, kas slīdējuši jūrās. Tieši zemestrīces arī radījušas milzīgos paisuma viļņus visos okeānos.
Šāda plūdu gaita tika likta priekšā 1970.gados no amerikāņu ģeologa Čezāres Emiliani (Maiami universitāte). Viņš runāja par plūdu sēriju, kas turpinājušies no 4-100 gadiem un izsaukuši krasu pasaules okeāna līmeņa celšanos.
Pie Havaju salām tika uzietas vairākas applūdušas krasta līnijas līdz pat 1100 m dziļumā. Augstākās pludmales tiek datētas ar pleistocēnu (beidzās ap 10 000 gadu apakaļ) un agrāk. Holocēna (tagadējais laiks) laikā krasta līniju svārstības bija daudz mazākas – ūdens līmenis cēlies tikai par 45-40 m laikā no 10 000 – 5000 gadiem atpakaļ. Iespējams, ka pēc tam ūdens līmenis ir samazinājies, taču visai niecīgi.
Belinga apledojums. Ap 600 000 kvadrātjūdžu ledus pēkšņi iegāzās. Vairāk kā miljons litru saldūdens ieplūda Klusā okeāna dienvidu reģionā katru sekundi. Ūdens līmenis pacēlās par 60 pēdām un ūdens appludināja milzīgas Polinēzijas teritorijas.
Domā, ka straujš svara spiediens uz Klusā okeāna plātni izsauca spiedienu uz Naskas plātni pa līniju, kas saskaras ar Austrumu-Klusā okeāna pacēlumu. Tādējādi Naskas plāksne visai aši sāka līst apukš Dienvidu-Amerikas plātnes malai un Andu kalni strauji pacēlās.
Strauji pacēlās Andi, bet zemu nolaidās Polinēzija.
Pirms 20 000 gadiem, beidzoties pēdējā apledojuma maksimuma fāzei, sākas pakāpeniska ziemeļu puslodes sasilšana, kuru gan uz laiku pārtrauca trīs aukstuma viļņi. Trešais aukstuma vilnis, ģeologu nosaukts par jaunāko driasu, sākās ap 10 900.g.pmē., nomainot silto un mitro aleroda laikmetu.
Vēl arvien turpinās diskusijas par to, kas pirms 12 900 gadiem izraisīja tik krasu temperatūras kritumu. Kā viens no iespējamajiem iemesliem tiek minēta Ziemeļamerikas ledus segas kušana, kad papildus saldūdens pieplūdums Pasaules okeānā izjauca siltuma cirkulāciju.
Siltais pēcleduslaikmets turpinās jau 10000-12000 gadu, bet tas nozīmē, ka tas drīz varētu iet uz beigām, tas ir tikai kārtējais siltais interglaciāls, kura maksimums (optimums) bijis atlantiskajā laikā, bet kopš tā klimats kļūst vēsāks un mitrāks. Protams, mēdz būt arī interglaciāli ar vairākiem siltuma viļņiem.
Boreālais laiks. Pēcleduslaikmeta klimatiskais intervāls pirms 9000-8300 gadiem, ieskaitot pārejas posmu uz atlantisko laiku - 7200 g. Samērā silts un sauss, mežos dominēja priede. Baltijas jūras ieplakā boreālajā laikā bija Ancilus ezers, pārejas posmā sākās Litorīnas transgresija.
Aplūkojamie objekti.
Askola. Vieta Somijā, kur var skatīt daudzas klintī izberztas bedres, kuras radījis ledāja kušanas ūdens, griežot laukakmeņus, kas kā urbji izveidojuši pat vairākus metrus dziļus caurumus.
Saites.
Klovisas komētas hipotēze (2007.g.).
Ledus laikmeti.
